LAMZAKS MEKLĒ LAMZAKU

uz sākumu

LAMZAKS MEKLĒ LAMZAKU

Grāmata pievienota: 28.10.16

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Lilija Berzinska

Lapaspušu skaits:

112

Platums:

217

Augstums:

145

Cena:

5.22 Eur

Izdošanas gads:

2016

Ar autores ilustrācijām

Kad gadās sastapties ar noslēpumainiem un dīvainiem notikumiem, piemēram, ar Nakteni, kas negaidīti ierodas ar savu peldošo salu, vai vēja atpūstu avīzes lapu, kurā ir brīdinājums par zemūdens vulkāna izvirduma briesmām, svarīgi ir saglabāt skaidru prātu un līdzjūtīgu sirdi. Ņiprā vēju un straumju pazinēja Sipriki, zinātniskus faktus cienošais Acainis un visa zinātājs Krakāns ir tā trijotne, uz kuru var paļauties. Viņi nepametīs draugu nelaimē pat tad, ja tas bijis tik neapdomīgs kā Lamzaks un viens pats devies jūrā vētrainā, lietainā rudens dienā.

Grāmatas mākslinieki Lilija Berzinska un Jānis Esītis

Grāmatas fragments »

Tālu jūrā kāds kuģis vētras laikā uzskrēja uz sēkļa. Lai gan viss beidzās laimīgi un neviens necieta, kapteinis nolēma, ka visām nelaimēm ir kāds iemesls. Pirms mēneša uz tālas un vientuļas salas kuģa pavārs bija atradis glītu dzīvnieciņu, kurš izskatījās tā kā pēc peles, tā kā pēc zaķa. Pavārs sākumā nolēma to izvārīt zupā, taču strīpainais kažociņš un klusā šņākāšana visus aizkustināja, un kapteinis nolēma, ka atrastais zvēriņš kļūs par kuģa mīluli. Un tad sākās nebūšanas.
Vispirms neparasti stiprās rudens vētras. Tad pirātu laiva. Pēc tam sēklis. Kapteinis saprata, ka pie visa vainīgs ir zvēriņš, jo tas kuģim nes nelaimi. Iepriekš viss bija kārtībā, kuģošana gāja no rokas un nekādu ķibeļu nebija, bet pēc zvēriņa ierašanās sākās nebūšanas. Tāpēc tika nolemts zvēriņu pārmest pār bortu, lai visas ķibeles paliek kopā ar to.
Tikt vaļā no zvēriņa uzticēja tam pašam pavāram, kurš to bija atradis. Kaptenis kādu brīdi prātoja, vai nevajadzētu jūrā iemest arī pavāru, taču tad uz kuģa nebūtu neviena, kas prot gatavot ēst. Tāpēc pavāru nolēma atstāt.
Pavārs, paklausot kapteiņa rīkojumam, jau grasījās iesviest zvēriņu jūrā, taču pēdējā brīdī viņam kas iešāvās prātā. Viņš aizskrēja uz savu kambīzi, sameklēja vecu zupas katlu ar nolauztu osu, ielika tajā zvēriņu un uzmanīgi ielaida katlu jūrā.
“Paliec sveiks, draudziņ! Varbūt tev izdosies aizpeldēt līdz salai, kur varēsi dzīvot bez bēdām,” pavārs uz atvadām noteica un izšņauca degunu priekšautā.
Pīgoznis - tā sauca šo strīpaino zvēriņu - tupēja zupas katlā un, šūpodamies jūras viļņos, domāja par mājām.