Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Rozā kvarca brālība. Zelta maska

Grāmata pievienota: 19.08.15
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Maritana Dimsone
Lapaspušu skaits:
400
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
5.99 Eur
Izdošanas gads:
2015

Rozā kvarca brālības piedzīvojumi turpinās — Jānis, Izabella un Roberts drosmīgi dodas nezināmajā, jo mīklainos apstākļos bojā gājis Zemzemes slepenpolicijas priekšnieks un kāds knauķis, kuram ir aukle, niekojas ar melno maģiju, iegrūžot visus pamatīgā postā. Mūsu trim draugiem šoreiz noderēs ne tikai vecākās māsas Rasas un ērmīgās tantes Kristianas palīdzība — viņi arī paši spēs rīkoties gluži kā apzinīgi pieaugušie un labot savas  pārgalvīgās rīcības sekas.


Grāmata tapusi izdevniecības “Dienas Grāmatas” latviešu literatūras projekta “Prāta piedzīvojums” ietvaros, ko atbalsta AS “Latvijas Gāze”.

Jāņa Esīša vāka dizains

13. nodaļa
Zaudētā šaha spēle

Jānis bija sajūsmā, beidzot arī viņš var draugiem kaut ko iemācīt un ar kaut ko pārsteigt. Kopš skolā bija aizsāktas galda spēļu nodarbības, Jānis par varītēm centās pierunāt dvīņus tās apmeklēt. Roberts diži lielā sajūsmā gan nebija. Viņam daudz labāk patika sporta spēles ar skriešanu, lekšanu, rāpšanos. Kur varēja parādīt sava ķermeņa spēku un izveicību. Taču viņš negribēja sarūgtināt draugu, tamdēļ, kad Izabella, kura kā vienmēr gribēja zināt visu par visu, bija gatava gājēja, arī Roberts nedomājot piekrita. Pēc stundām viņi bija vieni no pirmajiem, kuri vēra ārpusklases nodarbību telpas durvis. Jānis bija mazliet vīlies, kad neredzēja savu mūžveco ienaidnieku, bet nu arī labu treniņu partneri šaha spēlē, klases biedru Jurģi.
 “Man te nebūs neviena pretinieka!” Jānis vīlies novilka, pārlaizdams acis telpai, kurā čalīgos bariņos spiedās un burzījās pamatskolas bērni.
 “Es spēlēšu ar tevi, Robert!” Izabella drošības pēc sagrāba brāli aiz rokas. Viņai šķita, ka Robertu varētu pievarēt, bet ar Jāni labāk neielaisties.
 “Labi,” Roberts bez vilcināšanās piekrita, būdams līdzīgās domās, ka, lai nu ko, bet Izabellu jau nu gan viņš uzvarēs. Tā abi dvīņi izskatījās varen apmierināti, un Izabella vēlīgi norādīja Jānim uz iespējamo pretinieku.
 “Ja Jurģis neatnāks, tu varēsi spēlēt ar pasniedzēju! Izskatās tīri sakarīgs.”
 Meitene pamāja uz galda pusi, aiz kura sēdēja pajauns vīrietis. Tumsnējs, palīku degunu un apbrīnojami lielām ausīm. Uz mirkli pie tām aizķērās visu trīs draugu skati. Viņi iespurdzās, sapratušies bez vārdiem. Izabella pievilka zēnus klāt, laikam lai iečukstētu ausī, ko ķircinošu vai zobgalīgu, taču nepaspēja. Skolotājs cēlās kājās un nāca tieši pie viņiem, it kā būtu ko manījis.
 “Sveiki, mani sauc Romāns! Un tu laikam esi tas izslavētais gudrinieks un labais šaha spēlmanis,” viņš vērsās pie Jāņa. “Kur ir tavs pretspēlētājs un duelants?”
 No tik tiešas un spējas uzrunas Jānis stāvēja samulsis un nosarcis, kamēr Roberts, vēl aizvien būdams draiskulīgā noskaņojumā, ar elkoni bakstīja māsai sānā un čukstēja: “Tu tikai paklausies, kas par vārdu! Romāns! Vai tu negribi būt Dzeja? Un mēs visi pārējie varētu kļūt par Kopotajiem rakstiem.”
 Tobrīd atsprāga durvis, un klasē sparīgi iesoļoja Jurģis un viņa draugi.
 “Hei!” Augumā prāvais zēns nevērīgi izmeta un ielidināja somu pirmajā tukšajā krēslā, tad pats smagi atkrita tai līdzās. Pārējie sekoja viņa piemēram. Zēna uzkumpušais, lempīgais stāvs un izlaidīgā, bravūrīgā poza, kā arī skaļie, nevīžīgie draugi, kuri apmainījās parupjām piezīmēm, nepavisam neliecināja, ka ieradies viens no labākajiem skolas šaha spēlētājiem. Taču jaunā skolotāja sejā nenotrīcēja ne muskulītis. Šķiet, viņš nemanīja izaicinošo izturēšanos.
 “Ja visi ir sanākuši, tad parādiet man, ko protat!” skolotājs aicināja, ļaudams katram izvēlēties, ko un ar ko spēlēs. Bērni steidza sadalīties pa pāriem un ieņemt vietas.
 Apsēdušies viens otram pretī, Jānis un Jurģis pilnīgi pārvērtās. Kā nebijis pazuda Jāņa biklums un mulsums. Arī Jurģis bija pārvērties. Viņi sēdēja viens otram pretim kā uzvilkti loki, kuri gaida starta šāvienu, lai sacenstos prāta asumā un dziļumā. Arī Roberts ar Izabellu nosēdās viens otram iepretī.
 “Kā man tevi saukt? Par Dzeju vai tomēr par Prozu?” Roberts vēl arvien bija noskaņots uz jokiem.
 “Beidz!” Izabella pārtrauca brāli. “Atceries, ko stāstīja Jānis, — zirdziņš lec, zirdziņš...” meitene mēģināja atcerēties gājienus.
 “Baltie sāk un uzvar!” Roberts apgrieza šaha dēli otrādi, tā, lai viņa pusē atrastos baltie kauliņi.
 Tas nu bija par traku! Izabella sagrāba dēli un mēģināja pagriezt atpakaļ, bet Roberts neatlaidās.
 “Es spēlēšu ar baltajiem,” viņš teica. “Man ir jāuzvar!”
 “Trakāk par traku!” Izabella šņāca. “Meitenēm priekšroka!”
 “Izbeidziet!” Jānis mēģināja samierināt draugus. “Šahs — tā ir smalka, augstdzimusi spēle. Tur nav vietas tādiem... tādiem...” Kamēr Jānis domāja, nevarēdams izvēlēties vārdus starp strīdiem un kašķiem, Jurģis jau atkal atgāzās krēslā un izsmējīgi pabeidza Jāņa teikumu: “Nav vietas tādiem tirliņiem kā jūs!”
 “Kooo?” Abi dvīņi pielēca kājās. Pamanījis ko nelāgu, skolotājs nāca uz ķildnieku pusi.
 “Nu vai zini!” Roberts tikai noteica, tomēr abi ar māsu apsēdās. Jānis čukstus atvainojās un teica, ka  ne jau tā viņš ir domājis.
 “Vai kādas problēmas?” Skolotājs stāvēja pie viņu galdiem.
 “Nē, viss kārtībā!” visi četri braši atsaucās.
 “Neķer kreņķi, vecīt!” Jurģis uzmundrināja Jāni, un abi pievērsās spēlei.
 Brīdi visi uzcītīgi spēlēja. Jānis šodien vairāk par uzbrukumiem centās koncentrēties uz aizsardzību. Nelāgais pārpratums ar dvīņiem bija izsitis viņu no līdzsvara. Zēns apdomīgi izdarīja gājienus. Pretinieks bija spēcīgs. Spēle Jāni aizrāva, līdz kašķis pie blakus galdiņa lika to atkal pārtraukt.
 “Kur tu lien?” Roberts sašutis uzbrēca māsai. “Tā nevar iet!”
 “Var gan!” Izabella tiepās. “Mana dāma var iet uz visām pusēm! Pat pa astoņiem laukumiem uzreiz!”
 “Nevar gan!” Roberts pretojās.
 “Jāni, pasaki tu viņam!” Izabella vērsās pie drauga. “Dāma var darīt visu, viņa ir pati galvenā, nevis kā tavs karalis!” Viņa norādīja uz Roberta spēles kauliņu. “Stāv ietuntuļots paltrakos, kroni galvā, un nav no viņa nekādas jēgas!”
 “Tu... tu...” Roberts no tādas bezkaunības šķita zaudējis valodu. “Mans bandinieks arī var kļūt par dāmu!” Roberts bija atradis, viņaprāt, pareizo atbildi un bāza Izabellai acīs kādu necilu šaha figūriņu.
 “Janci, vai var?” Izabella šaubījās.
 “Mhm...” Jānis negribīgi atņurdēja. Viņam nepavisam negribējās jaukties draugu strīdā.
 “Padomā tik, vienmēr tik uzticamie dvīņi sagājuši matos!” Jurģis zviedza.
 “Konkurences cīņa!” piebalsoja Jurģa līdzjutēji. “Nu? Kurš kuru?” viņi rīdīja dvīņus.
 “Mēs jums te neesam nekādi āksti!” Izabella teica un svarīgu sejas izteiksmi pagāja ar kauliņu, kuram bija aizmirsusi nosaukumu, un pati īsti nesaprazdama, ko ar to izdarījusi. Nebūdams pārliecināts, kādu atbildes gājienu izvēlēties šim neparastajam māsas manevram, Roberts dziļdomīgi klusēja. Šķita, nu gan būs iestājies miers. Jānis izdarīja kādu pārdrošu kombināciju. Sekoja straujš Jurģa atbildes gājiens.
 “Šahs!” Viņa acīs iemirdzējās uzvarētāja prieks. Jānis saguma. Pēkšņi viņš sadzirdēja klusu ūdens čalu. Viņa Undīne! Jānis no galvas zināja visu, ko šādos brīžos Undīne viņam gribētu teikt: “Nepadodies, tikai nepadodies! Vienmēr vēl ir cerība!” Bet Jānis sajutās noguris. Dvīņu ķīviņi pie blakus galda bija prasījuši viņa uzmanību un paņēmuši spēku. Kur gan viņš bija kļūdījies, ko palaidis garām...
 “Nu, izdari gājienu!” Jurģis mudināja pretinieku, kvēlodams tuvas uzvaras alkās.
 Tikmēr pie blakus galdiņa arī notikumi risinājās strauji. Tur tika sists un kauts uz nebēdu. Klusējot, sarkaniem vaigiem un cīņas sparā zvērojošām acīm dvīņi izdarīja gājienu pēc gājiena. Par to pareizību, loģiskumu vai meistarību neviens nebēdāja. Viņi cirta un kāva uz visām pusēm, līdz Roberts uzvaroši iesaucās: “Šahs un mats!” Tajā pašā mirklī Izabella lēca kājās un svieda šaha dēli pa gaisu. Kauliņi lidoja un paripoja kur nu kurais.
 “Kāda stulba spēle! Man riebjas šahs!” Un prom viņa bija. Vēl labu brīdi pārsteigtajiem spēlētājiem ausīs skanēja aizcirsto durvju dobjā skaņa.
 “Khm, khm! Turpināsim!” Skolotājs domīgi glaudīja zodu.
 “Es tad nu arī iešu,” Roberts, savācis izmētātos kauliņus, noteica un veikli kā zebiekste izslīdēja pa durvīm.
 “Nu! Izdari gājienu!” Jurģis skubināja Jāni, bet viņš vairs nespēja sakoncentrēties.
 “Ha-hā! Šahs un mats!” uzvaroši iesaucās Jurģis un sakrustoja rokas aiz galvas, atgāzdamies krēslā. “Ju-hūūū! Urrā! Bravo, vecīt!” Jurģim aiz muguras gavilēja viņa līdzjutēji. Jānis nokāra galvu un tajā pašā mirklī sajuta skolotāja plaukstu uz pleca. Izrādās viņš visu laiku neuzkrītoši bija vērojis zēnu spēli.
 “Tu sāki ļoti labi,” viņš slavēja Jāni, “tikai vienā mirklī padevies, ļāvi pretiniekam iegūt izdevības, kuras Jurģis lieliski izmantoja. Tev vajag lielāku gribasspēku. Turpināt cīņu arī tad, kad šķiet, ka nav izredžu uzvarēt.”
 “Gribasspēku...” Jānis murmulēja, vilkdamies aiz priecīgi čalojošo bērnu pulciņa, kuri steidzās izklīst. “Kur ellē, lai to gribasspēku rauj? Nav jau desa veikalā, lai aizietu un nopirktu. Gribasspēku, gribasspēku!” viņš mēdījās. Jānis bija nācis uz nodarbību ar tik lielām cerībām un prieku, un še tev. Sarūgtinājums un arī aizkaitinājums. Nez, kur Izabella ar Robertu aizskrējuši? Nebūtu Izabella ar saviem trakajiem izlēcieniem, varbūt viņš būtu uzvarējis! Jānis dusmojās uz draudzeni, kaut gan sirds dziļumos zināja, ka viņa zaudējums nav Izabellas vaina, bet gan paša neuzmanība. Ā, tur jau viņi bija! Dvīņi gaidīja Jāni pie laipas.
 Izabella, kā kādam iespītēt gribēdama, mērcēja kurpes purngalu ūdenī.
 “Nu, uzvarēji?” viņa jautāja Jancim.
 “Nē, zaudēju,” tas noburkšķēja zem deguna.
 “O! Tu arī?” Izabella atplauka un izvilka kāju no ūdens. “Neuztraucies! Nav jau nemaz tik traki!” viņa steidzās mierināt draugu. “Redzi, nav jau vēl pasaules gals!” Nevarēja saprast, viņa to mēģināja iestāstīt Jānim vai pati sev. “Phe, kaut kāda šaha spēle! Kāda gan tai nozīme, ja pasaulē ir tik daudz interesantu lietu! Kuru gan interesē kaut kāds zirdziņš, kurš var lekt tik stulbi un neloģiski pāri vairākiem laukumiem un tad vēl uz sāniem! Kurš to visu var atcerēties?!” Viņa jau atkal aizkaitināti pūta un elsa.
 “Es domāju...” Roberts iesāka un tad brīdi klusēja. “To neviens nevar un negrib atcerēties. Galu galā, vienmēr var darīt jaukākas lietas. Kaut ko saprātīgāku. Mēs, piemēram, varētu aiziet un nopirkt katrs vienu saldējumu! Zini to, kur apakšā ir dzērveņu ievārījums!” “Nē, labāk šokolādes!” Izabellai arī par saldējumu bija pašai savs viedoklis. Jānim gan garšoja pilnīgi visi saldējumi, it sevišķi, ja tiem piemita tik brīnišķīga spēja atjaunot draudzību un mazināt zaudējuma sūrumu.
 

Līdzīgās grāmatas:
Kārlis Skalbe
Lilija Berzinska
Lilija Berzinska
 
Maritana Dimsone
Andra Manfelde
 
Lilija Berzinska
Māra Zālīte
Maritana Dimsone
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties