No angļu valodas tulkojis Miervaldis Polis
“Šim tulkojumam esmu ņēmis par pamatu Edvarda Daudena (Edward Dowden) sagatavoto izdevumu ar vārdu un teicienu skaidrojumiem (ņemot vērā lielu daļu no tiem), ko izdevusi Methuen & Co. LTD. London, 1909. gadā, un latviešu valodā saglabājis tādu pašu rindiņu izkārtojumu un skaitu, atbilstoši tam arī numurējot, — katrā lugas ainā skaitot rindas no jauna, atzīmējot tās ar arābu cipariem lappuses labajā pusē ik pa pieci. Numurēt rindiņas nepieciešams, pirmkārt, lai, nepārtraucot lasīšanas plūdumu (ar cipariem vai zvaigznītēm), varētu zemsvītras skaidrojumos viegli atrast (ja lasītājam tas nepieciešams) attiecīgo vārdu vai jēdzienu. Un, otrām kārtām, lai lasītājs (ja vēlas) varētu manis tulkoto salīdzināt ar angļu izdevumā rakstīto. Tajā, kā cienījamais Ed. Daudens to paskaidrojis savā priekšvārdā, viņš izmantojis 1604. g. Quarto — ceturtdaļloksnes un 1623. g. Folio — pusloksnes izdevumu.
Katrā ziņā, esmu centies ievērot, lietojot tieslietu valodu, kā Šekspīra rakstīto “burtu”, tā arī to “garu”. Bet, kur tas nav bijis iespējams (ievērot abus), tur esmu turējies pie tā “gara”; izteicot lugas tēlu domu gaitu ar saviem vārdiem, cik nu manas saprašanas Šekspīra valodā un zināšanas manā mīļajā latviešu valodā to ļāvušas, un angļu izteicienus aizstājis ar latviešu teicieniem. Esmu centies saglabāt lugas varoņu visai sarežģīto, tēlainām izteikām, līdzībām un divdomībām tik piesātināto valodu, nemēģinot to īsināt vai garās runas pārtraukt ar punktiem, bet garos teikumus atdalot ar komatiem, semikoliem, koliem un domuzīmēm, kā tās lietotas angļu izdevumā un nav pretrunā latviešu rakstībai. Un tur, kur nepieciešams, pēc jautājuma vai izsaukuma zīmes teikto turpinot ar mazo burtu, kā tas darīts minētajā un arī citos angļu izdevumos.
Vēl jātzīmē, ka savā tulkojumā vairākās vietās esmu arī iekļāvis atsevišķus vārdus, vārdu kopas un teikumus no Jūlija Rozes tulkotā, galvenokārt, to trāpīguma, izteiksmības vai skanīguma dēļ. Tāpat arī nedaudz no K. Egles un V. Grēviņa tulkotā darba.
Esmu atstājis netulkotus dažus vārdus (lords, lēdija u. c.), galvenokārt, lai raksturotu lugas tēlus — angļus un anglisko vidi. Lai arī Šekspīrs nodēvējis Hamletu par dāņu princi un liek viņam un citiem lugas tēliem dzīvot, darboties un mirt Dānijā, to uzsverot vairākās vietās, tomēr tas jāuztver tikai kā alūzija, kā “māņu kustība” paukošanā, kam jānovērš pretinieka uzmanība, lai tas atklātos tiešajam dūrienam; tiem tikumiem un netikumiem, likumiem un aizspriedumiem viņa paša Anglijā un valdnieces galmā. Par slavenajiem dāņiem (danes) vai ziemeļniekiem (northerners), kā Šekspīra laikos sauca vikingus, kad tie (no 9. līdz 11. gadsimtam) siroja, iekaroja un pat kādu laiku valdīja Anglijā (daļā Britu salas); par tiem un par 12. gs. dāni Saksi Gramatiķi (Saxo Grammaticus) un viņa Amletu; par Snorri Sturlusonu (Sturlason) un, savukārt, viņa islandiešu sāgu (ap 1230. gadu) un vēl arī citiem avotiem, no kā Šekspīrs (iespējams) netiešā veidā smēlies ierosmi lugas satura līnijai; jūs varat izlasīt visur citur paši. Šeit vēlos uzsvērt tikai to, ka notikumi lugā “Hamlets” risinās Anglijā laikā, kad Šekspīrs lugu rakstījis. Traģēdijas varoņi valkā tā laika tērpus, uzvedas un rīkojas saskaņā ar (vai gluži pretēji) tā laika paražām, kārtību (rituālu) un likumiem, kādi valdīja Anglijā, kungu pilī un Londonā. Un pašu kunga pili — Elsinoru — veltīgi būtu (lai neteiktu: bezjēdzīgi) meklēt seno vikingu vai Šekspīra laika Dānijā. Un, lai arī rakstnieks lugā rāda to kā varenu cietoksni klinšainā jūras krastā, ko ieskauj aizsargmūri ar lielgabalu laukumiem, tā atrodas līdzenā vietā, Temzas krastā; un tā ir Anglijas valdnieces pils, netālu no Londonas, kur tronī savus pēdējos mūža gadus vadīja Henrija VIII otrās sievas Annas Boleinas meita, slavenā Elizabete (mirusi 1603. g.).
Kad Šekspīrs lugu sarakstījis, nav skaidri zināms. Pieņem, ka tas varētu būt laikā no 1601. līdz 1603. gadam, kad iznāca pirmais Quarto, tā sauktais “pirātiskais” izdevums, kam visai attālināta līdzība ar vēlākajiem lugas izdevumiem kā saturā, tā arī apjomā, — tajā tikai 2143 rindas, kas ir par 1700 vai attiecīgi 1800 rindām mazāk, nekā sekojošajā 1604. gada vai 1623. gada Folio izdevumā.
No stila viedokļa lugu “Hamlets” var dēvēt kā barokālu uzbūvē, manierisku lugas varoņu valodā un izpausmēs, bet skaudri reālistisku viņu psiholoģiskajā (dvēseles, jūtu dzīves) atainojumā. Barokam raksturīgo telpu telpā, skatuvi skatuvē vai lugu lugā var pamanīt ne tikai Hamleta rosītajā spēlē “Peļu slazds”, bet jau pirms tam viņa iesāktajā un aktiera turpinātajā “Aineja stāsts Didonai” spontānajā tēlojumā. Par izrādi izrādē jāpieņem arī rēga parādīšanās un šausminošā runa pirmajā cēlienā un trešajā cēlienā vien paša prinča slimo smadzeņu uzburtā tēla veidā (kas pēc Šekspīra ieceres laikam gan jāredz arī mums — skatītājiem). Tad vēl jāpiemin divu ākstu-kapraču komēdija pirms izrādes traģiskā noslēguma; un vēl, visam pa vidu, varbūt mazāk pamanāmais, Polonija un viņa meitiņas labi iesāktais, bet pašam “inscenētājam” bēdīgi beidzies prinča lenkšanas un meitas goda glābšanas “tejāteris” un pēc tēva nāves Ofēlijas tēlotais prāta sajukums un pantomīma ar neesošām puķēm, ko mūsdienās dēvētu par “performanci”. Un tā joprojām, līdz pat vecā Norvēģa iecerētai un Horācija iestudētai “neredzamā teātra” izrādei, no lugas paša sākuma līdz pat tās galam, ko pabeidza princis Fortinbrass, kam vienīgajam no visiem citiem “aktieriem” šī luga beidzas laimīgi.
Luga iecerēta kā spēle, kurā skatītājam jācenšas izvairīties no neskaitāmiem “māņu ceļiem un neceļiem”, no “maldu maldiem”, no šīs “apburtās pils” labirintiem, līdz tajā notiekošais atklāsies kaut nedaudz un lugas tēli iegūs savu patieso (reālo) veidolu, kādā tos bij iecerējis dižais rakstu burvis Šekspīrs. Un īpaši sarežģītu šo spēli padara ne tikai lugas barokālā uzbūve, bet, galvenokārt, tās varoņu pārspīlēti svinīgā, ar metaforām, alegorijām, aliterācijām, citātiem un līdzībām bagātīgi izrotātā valoda. Maniere, kādā runāja un rakstīja dižciltīgie, atdarinot Elizabetes laika rakstnieka Džona Lilija (John Lyly) romāna “Jūfjūss” (1578–1580) galvenā varoņa Jūfjūsa (Euphues, > gr. euphyes — labi audzināts, dižciltīgs) manieres un valodu (par paraugu kalpoja arī citas muižnieku uzvedībai veltītas grāmatas).
Jāpiezīmē gan, ka prinča Hamleta monologos visa “labā audzināšana” un pat “dižciltība” mēdz pazust, pašvērtējumā lietojot tik “glaimojošus” apzīmējumus kā “lauķa vergs”, “ielene” vai “ielaspuika” — un daudzus citus, vēl neglaimojošākus. Protams, tā viņš izsakās monologos. Turpretī sarunās ar citiem princis lieto, gandrīz vai vienīgi divdomības, kuras var būt gan asprātīgas, gan asas vai pat “indīgas”, un neskaidrus, divdomīgus mājienus (alūzijas).”
Miervaldis Polis
Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska
