|
KURŠ NO MUMS LIDOS?
Grāmata pievienota: 15.12.17
|
Karostas nomalē pie jūras dzīvo trīs bērni - Fēliksa, Dodō un Ķī. Kādā pavasara rītā uzrodas tik bieza migla, ka pat pirkstu gali nav ieraugāmi. Kad biezā dūmaka izklīst, viņu skaistākās ēkas — Katedrāles — vairs nav. Bērni dodas to meklēt un atrod trīs brīnumstikliņus. Caur tiem var redzēt ļoti dīvainas lietas. Ceļā viņiem jāsastop gan Skumju Princese, gan Dusmu Dāma, jābrīnās par Tukšrosības Kundzīti un jābēg no Spēļu Spokiem. Tilta Putns viņus izglābj, tomēr, lai uzzinātu, kurš no mums lidos, jālasa viss stāsts!
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
8. nodaļa
Kurā skumjas ir blēdīgi saldas.
Skumju Princese aizvien biežāk glāstīja Dodō galvu. No viņas pieskārieniem Dodō mati vizēja, it kā Princeses roka būtu gliemezis un zirneklis reizē, jo Dodō matos laistījās gluma sliede un kustējās tīkliem līdzīgi pavedieni. Tie slīdēja no Dodō galvas uz pleciem un zemāk, pamazām pārvērsdami manu draudzeni kūniņā. Vēl mazliet, un viņa tusnīs kā vecās mežģīnēs ievīstīts kāpurs!
– Dodō! – es saucu un, pieskrējusi klāt, saķēru aiz rokas. – Mosties, Dodō!
Dodō nekustējās, bet kā lelle vaļā acīm skatījās Skumju Princeses acīs.
– Dodō!
Kaut kas auksts un mikls pieskārās manai rokai. Tā bija Princese, viņa čukstēja: – Laid meiteni vaļā, viņa ir mana draudzene.
Skumju Princeses balss manās ausīs iesprūda kā slapji vates pikuči. Es vairs nedzirdēju pati savu balsi, tikai zināju, ka plātu muti kā zivs – Dodō, Dodō, Dodō…
– Tu biji tā, kas uzklāja miglu, ja? – dusmodamās es aizmirsu par bailēm. Man balss neskanēja, bet es zināju, ka Skumju Princese dzird – Zagle! Tu nozagi Katedrāli, ja?
– Es nāku pie tiem, kas mani gaida, – Skumju Princese lepni atteica. – Skaties!
Atlaidusi Dodō, viņa apkampa mani un piespieda cieši klāt. Man apkārt viss sagriezās, it kā es vairs nemaz nebūtu Skumju Būdā, bet smilšu vētrā kāpās. Tikai sejā man sāpīgi sitās nevis smiltis, bet gan ledainas lāses.
Es pēkšņi stāvēju pie mūsu mājas. Pūta ass vējš, seju durstīja slapjš sniegs, kas, tikko pieskardamies zemei, kusa. Es stāvēju peļķē ar ledus kārtu, kurpes man bija piesmēlušās un nolipušas dubļiem. Laternas spīdēja tumši dzeltenu gaismu. Cilvēki nāca mājās, vilkdami pie vienas rokas bērnus, pie otras – iepirkuma tīkliņus. Skumju Princese meta pār viņiem savus tīklus. Tiklīdz tie nolaidās gājēju pleciem, viņi saguma vēl vairāk.
Ledainās vēja brāzmas ieķērās Skumju Princeses pelēkajā kleitā un matos. Viņa pacēlās gaisā kā izžuvusi lapa un, pielidojusi pie logiem, kuros mirdzēja zilgana ekrānu gaisma, meta iekšā tīklus, līdz istabās satumsa pavisam. Tur, kur skanēja rājieni un lamas, viņa no kleitas piedurknēm izritināja pelēku diegu mudžekli un ripināja kliedzējiem virsū, līdz rāšanās noklusa un atskanēja šņukstēšana. No skumjdiegu jūkļa arī kaimiņu Murzim tika pavediens. Viņš žēli ņaudēja un kasīja ausi. Kustināja savu strupo astes stumbeni ņaudēdams, it kā brēkdams pēc savas astes, ko jau sen, pirms vairākiem pavasariem, bija zaudējis cīņā ar citiem runčiem. Kūku tantes pončikiem Skumju Princese nopūta nost pūdercukuru un uzbēra pelēkus putekļus. Tante Apolonija neko nemanīja, tikai ēda. Mēs ar Princesi taču bijām neredzamas, tāpat kā viņas grūtsirdības tīkli. Noēdusi pončiku, Kūku tante, izgāzusi vēderu, ilgi stāvēja uz pirmā pakāpiena un nevarēja saņemties kāpt augšā. Jo tante smagāk elpoja, jo Skumju Princese kļuva skaistāka un izskatījās laimīgāka.
– Nu redzi, cik smagi! – Skumju Princese priecīgi teica un skatījās man acīs. – Smagi mani grūtsirdības tīkli! Taču visi tos grib!
– Nav vis tā! Tu melo! – es saucu un kratīju nost Princeses roku.
– Es nāku pie tiem, kas mani gaida, – viņa turpināja.
– Tu melo, melo!
– Skumt taču ir patīkami, vai ne? Galu galā, neviens jau tevi tāpat nesaprot. Cik žēl… Cik žēl…
Skumju Princeses balss skanēja žēli kā sarūsējušas šūpoles, kurās visu ziemu vējš šūpina kupenas… Dodō! Es pēkšņi atcerējos.
– Mele… – nočukstēju.
Debesis kļuva tumšas un biezas. Mitrākas par miglu. It kā tās būtu milzīgs bruņu krekls, ko Skumju Princese noaudusi pār mums visiem. Man likās, ka tūlīt iekritīšu peļķē. Būšu smaga kā desmit salijuši suņi reizē un vairs nespēšu piecelties. Tāpēc es spītīgi atkārtoju – “mele!” un izrāvu savu roku no Skumju Princeses ledus aukstās delnas.
Un pēkšņi mēs atkal stāvējām Bēdu Būdas istabā.
– Jā! Jā! Jā! – piebalsoja Ķī pie katra “jā” palēkdamies un nokratīdams no sevis putekļus.
– Tu neesi nekādu Skumju Princese, bet prasta melu tante!
Skumju Princese sarauca pieri.
– Tu, bēdu pļeka! – es jau drošāk turpināju.
Viņas seja savilkās grumbās, un Princese vairs nemaz neizskatījās ne skaista, ne noslēpumaina.
– Melu tante! Melu tante! Melu tante! – nu es zināju, ko teikt, un aizgūtnēm saucu, purinādama Dodō roku.
Skumju Tante sarāvās kā sīciņa vecenīte plāniem matiem, caur kuriem spīdēja pliks pakausis kā mūsu kaimiņam strīpainajā kreklā.
– Mele!
Piepeši mēs bijām laukā, zālē. Skumju Būdas durvis aizcirtās. Dzeltenās virtuves durvis uzkrita parādes durvīm virsū. Nez no kurienes uzradās naglas, kas pašas ienaglojās dēļos.
Es slaucīju Dodō matus, uz kuriem vēl bija daži, pavisam viegli, caurspīdīgi pavedieni. Tikko Princeses tīkliem pieskāros, pirksti kļuva slapji un uz īsu mirkli nejauki smirdēja. Es purināju roku, un pavasara vējš bužināja Dodō matus.
– Es redzēju sliktu sapni… Mamma ar tēti pastaigājās gar jūru, bet beigās viņš pārvērtās par sudrabkaiju ar pelēku tārpu knābī…
– Ai, Dodō, beidz! Ejam meklēt Katedrāli! Te nekā nav… – es pārliecinoši māju uz Bēdu Būdas pusi, kura atkal jau izskatījās kā ierasts. Bērziņš šūpojās jumta korē, vārna sēdēja uz skursteņa.
– Ejam!
Kad mēs bijām drošā attālumā, es atskatījos. Viss kārtībā, viss kā parasti. Tomēr nenocietos un paskatījos uz māju caur stikliņu. Skumju Princese stāvēja uz balkona un atkal bija skaista. Viņa man pamāja. Tad pielika pirkstu pie lūpām un es biju pavisam droša, ka dzirdēju, ko viņa čukst.
“Skumsti, skumsti. Es atnākšu vēlāk.”
Līdzīgās grāmatas:
|
Jānis Joņevs
|
|
|
Māra Zālīte
|
|
|
Guna Roze
|
|
|
|
Lilija Berzinska
|
|
|
Filips Rufs
|
|
|
Iveta Harija meita
|
|
|
|
Māris Bērziņš
|
|
|
Lilija Berzinska
|
|
|
Juris Kronbergs
|
|
|
|
Aktuālās DG grāmatas
|
Jānis Lejiņš
|
|
Juris Rozītis
|
|
Ēriks Vilsons
|
|