Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Kas ir joga? 

Vārds “joga” ir atvasināts no sanskrita saknes yuj (judž), kas nozīmē ʻsaistīt, savienot, pievienot, sajūgtʼ un ʻvērst, koncentrēt savu uzmanību uz kaut koʼ; kā arī ʻlietot, pielietotʼ. Tas apzīmē arī vienotību un saskaņu. Tā ir mūsu gribas patiesā savienība ar Dieva gribu. “Tādējādi tas nozīmē,” saka Mahādēvs Dēsai savā ievadā grāmatai The Bhagavad Gita according to Gandhi, “ka joga ir visu — ķermeņa, prāta un dvēseles — spēku savienošana ar Dievu; tā nozīmē intelekta, prāta, emociju, gribas disciplinēšanu; tas ir dvēseles stāvoklis, kas ļauj vienlīdz mierīgi raudzīties uz dzīvi visos tās aspektos.”

Joga ir viena no sešām indiešu ortodoksālajām filozofijas sistēmām. To sastādīja, sakārtoja un sistematizēja Pataņdžali savā klasiskajā darbā “Jogas sūtras”, kas sastāv no 185 kodolīgiem aforismiem.
 Indiešu filozofiskajā domā visu caurstrāvo Visaugstākais Visuma Gars (Paramātmā jeb Dievs), kura daļa ir arī individuālais cilvēka gars jeb džīvātma ( jīvātmā). Jogas sistēma pamatā māca veidus, kā džīvātma var savienoties vai būt saskaņā ar Paramātmu un tādējādi nodrošināt atbrīvošanos jeb mokšu (mokṣa).
 Cilvēks, kurš iet jogas ceļu, tiek saukts par jogu (yogī vīr. dz. un yoginī siev. dz.).
 “Bhagavadgīta”, kas ir jogas filozofijas autoritatīvākais teksts, 6. nodaļā jeb dziedājumā Šrī Krišna izklāsta Ardžunam jogas nozīmi kā atbrīvošanos no ciešanām un bēdām. Tur teikts šādi:

“Vien tad, kad domāšana apvaldītā ir nostiprinājusies Augstākajā Es, no visām alkām atbrīvojies, viņš par jogā nostiprinājušos saucams. Viņš līdzīgs gaismeklim, kas nemirgo tai vietā, kur nav vēja,” teic par jogu, kurš, visas domas apvaldījis, ar Ātmanu ir savienojies. Kad, vingrinoties meditācijā, ir domu plūsma aprimusi, tad, Sevi sevī atklājis, tāds cilvēks ir iemantojis laimi augstākajā Es. Kad cilvēks apjēdzis — šī laime augstākā ar buddhi vien ir uztverama, jo ārpus tā, ko jutekļi spēj sasniegt, viņš nenovēršas vairs no patiesības. Kad zina viņš, ka sasniedzis visaugstāko, kas vien ir sasniedzams, to, kurā iemītot, to sasniegušo nekādas ciešanas vairs nevar satriekt, šo atvienošanos no saistībām ar ciešanām par jogu sauc; šai jogā jāvingrinās ciešā izlemtībā un nezaudējot cerības.” 

Līdzīgi kā labi noslīpētam dimantam ir daudzas šķautnes, kas atstaro gaismu katra citā krāsā, arī vārdam “joga” ir daudz šķautņu, katrai izgaismojot citu nozīmes toni un atklājot dažādus aspektus visos cilvēka centienos iegūt iekšējo mieru un laimi. 

“Bhagavadgīta” sniedz arī citus jēdziena ʻjogaʼ skaidrojumus un uzsver karmas jogu jeb karmajogu (rīcības joga). Tajā rakstīts: 

“Kas paveicams, tam veltī pūliņus, par veiktā augļiem nerūpēdamies, lai tevi nesavaldzina šie augļi un nevaldzina arī bezdarbība. Veic pienācīgo, jogā noturīgs, bez pieķeršanās darba augļiem, Dhahaņdžaja, gan neveiksmē, gan veiksmē līdzsvarots, — sauc prāta līdzsvarotību par jogu.”

Joga tiek raksturota arī kā viedums darbā vai prasmīga dzīvošana starp dažādām nodarbēm, harmonijā un mērenībā. 

“Kurš ēd par daudz, nav jogai piemērots, kā arī tas, kurš neēd it neko, kurš guļ par daudz, tāpat kā tāds, kurš pārāk ilgi paliek nomodā. Tas, kurš prot mērenību ieturēt, kurš kontrolē gan savu darbošanos, gan miegu, nomodu, — tāds piemērots ir jogai, kura kliedē ciešanas.”

“Katha upanišada” apraksta jogu šādi: “Kad maņas ir nomierinātas, kad prāts ir miera stāvoklī, kad intelekts nesvārstās, tad — saka gudrie — ir sasniegta augstākā pakāpe. Šī maņu un prāta pastāvīgā kontrole tiek definēta kā joga. Tas, kurš to sasniedz, ir brīvs no maldiem.”
 “Jogas sūtru” pirmās nodaļas otrajā aforismā Pataņdžali apraksta jogu kā citta vṛtti nirodhaḥ. To var tulkot kā prāta jeb čittas (citta) pārmaiņu (vritti; vṛtti) savaldīšanu (nirodhaḥ) vai kā apziņas (citta) svārstību (vṛtti) apspiešanu (nirodhaḥ). Vārds “čitta” apzīmē prātu tā absolūtajā vai saliktajā nozīmē kā sastāvošu no trim kategorijām: (a) prāts (manas, tas ir, individuālais prāts, kam piemīt uzmanības, izvēles un noraidīšanas spējas un spēks; tā ir prāta svārstīgā, neizlēmīgā daļa); (b) inteliģence jeb sapratne (buddhi, tas ir, izlēmīgais stāvoklis, kas nosaka spēju izšķirt lietas, un (c) ego (ahaṁkāra, burtiski, es-radītājs, stāvoklis, kas konstatē, ka “es zinu”). Vārds “vritti” ir atvasināts no sanskrita saknes vṛt, kas nozīmē — pagriezt, griezties, ritināties. Tas tādējādi nozīmē darbību, uzvedību, esības veidu, apstākļus vai mentālo stāvokli. Joga ir metode, ar kuras palīdzību nemierīgais prāts tiek nomierināts un enerģija novirzīta konstruktīvos kanālos. Kā varena upe, kas ar pareizi veidotiem aizsprostiem un kanāliem rada plašas ūdens rezerves, kuras glābj no bada un nodrošina atbilstošu enerģiju rūpniecībai, tāpat arī prāts, kad tiek kontrolēts, kļūst par avotu mieram un rada enerģijas bagātību cilvēka garīgajai izaugsmei.
 Prāta kontroles problēma nepakļaujas vienkāršam risinājumam, kā to apliecina “Bhagavadgītas” sestās nodaļas sekojošais dialogs, kur Ardžuna vaicā Šrī Krišnam:

“Tai jogai, kuru Tu par prātu, tāpatību, par vienotību sauc, Madhusūdana, es ļaužu prāta svārstīguma dēļ šeit nesaskatu drošu pamatu. Ik brīdi prāts ir kustībā, ak, Krišna, aizvien tas trauksmains, nepakļāvīgs, pārlieku grūti tādu savaldīt — tikpat kā vēju, tā man liekas. Šrī Bhagavāns sacīja: patiesi, cīnītāj rokām varenajām, prāts svārstīgs, spītīgs, grūti savaldāms, un tomēr to var apvaldīt, Kauntēja, ar vingrināšanos un nepiesaistīšanos. Kam nav pār sevi varas, tādam joga tik tiešām grūti sasniedzama, bet tas, kurš paškontroli apguvis un pienācīgi vingrinās, to sasniedz.”