Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Kukaiņu paradīze

Vējš ir spēcīgi dzestrs un spirgts, tieši tāds, kas sīkradības, vieglsvara sacerētājus paceļ gaisā un aiznes jūrai pāri prom uz pasaules centra košajiem karuseļiem, un šaizemē, pļavās satupuši, kā rudas, ducīgas, izlepušas zemesbites vieni un laimīgi laiskojas pauli un andras, gundegas un jāņi, noras un ingas, ievas un ilzes un gundari un margaritas un… un… un… tā vien skaties, ka nejauši neuzkāp, nepienāc par tuvu bišu vai sarkano ugunsskudru alai, jo dzēlienu neviens pesteļotājs pēc neatpesteļos, staigāsi pietūcis atlikušās gaitas un nesamanīgi alksi pēc nākamā dzēliena.
Kas ir tas fokuss, aiz kam vieni rakstītāji paliek pieticīgu lupatdeķu darinātāji, kamēr citi ieauž savas un citu dzīves pārdrošos, kaismīgos gobelēnos?

Kur ir tas noslēpums, kas vienam Pandoras lādē ļauj lodāt turpu šurpu bez bažu tapt aizrautam nepasaulē, kurpret citi nevaid ne iedomāties par vāka pacelšanu?

Kāpēc viena un tā pati dzīves aina, uzrakstīta vieniem vārdiem, izsauc nicīgu smiekliņu histēriju vai liek degunam sarauties pretīgumā kā cūkas šņauķim, un cita, tāda pati aina, vien citiem vārdiem uzrakstīta, sasit kā ar atsperīgu lineālu pa pirkstiem, aizdedzina vaigus, sažņaudz balseni un dzīvo tavā prātā vairākas dienas, gadus, mūžus un pavēl iemīlēties to rakstītājā jaudīgāk par jebkuru apakšbikšu uzlējumu?

Rakstītājs var rāmi čubināties ap kastroļiem, burot maigu krējuma un sinepju mērci pusdienu gaidītāju tīksmē izsutušiem laša gabaliņiem, — un tā ir nesatricināma patiesība, un rakstītājs var pēkšņi piecirst kāju un mesties uz galvas ledusaukstā atvarā tur, kanjona bedres dibenā, — un tie ir neiedomājami meli, bet tikai gadījumā, ja pats savām acīm neesi tai kraujas malā topašbrīd. Tāpēc jau cieši blakus rakstītājam dzīvojošie nolemti tai trīsošajai migliņai sirds rajonā, — ja būs, tad patiesība būs jebkas, jo tikai īstums ļauj dzīvot pa īstam.

Ticība vai noticēšana? Kas jāraksta – patiesība vai meli, jeb varbūt ir kāda alternatīva? Nav jau, — tas, kas pa vidu, gribi negribi ir viduvējība, nekāda “litarātūriska” demagoģija te nelīdzēs. Rakstnieks ar saviem trauslajiem samta spārniem, ar savām asajām, stiprajām nieka kājelēm raksta, un tu tici, notici, — viņš raksta i baltu patiesību, i šerpus melus, kas attiecīgā pakāpē tāpat top par patiesību, varbūt pat pretimrunātāja patiesību, varbūt — bet lasītājs tic katram vārdam, — tic, ja šī patiesība ir tik pašapzinīga un noslēpumaina kā skudru pūžņa organizācija, kā Padmas bezmiegs Ilzes romānā “Insomnia”, ja šī patiesība ir tik kreptīga un izaicinoša kā Spāres-Spāres-Zvirgzdiņa kompānijas “Odu laiks”, ja tie meli ir tik nešpetni kā Alises bēgšana Ingas “Kamenēs un skudrās”, tik īsti kā Lukas un Aneles lidojums turpat citā Ingas stāstā, tik ļoti burvestībās dzīvi elpojoši kā Kinomāna vīzijas Jāņa “Meļu dzīrēs”.

“Viņiem, tai mājā, rādās, vēl nekas nav beidzies,” teic kukaiņu paradīzē, Kurzemes lauku sētā, ieklīdusi pilsētas meitene Ingas Ābeles stāstā “Uguns vērotāji”. Lai arī mums un jums… nebeidzas!

17/06/2010