Atkal šķiet, ka varbūt ir labi. Saruna ar Ingu Žoludi

Datums: 27.10.2011
Izdevums: Diena
Rubrika: Kultūra

Inga Žolude ierindota starp Eiropas labākajiem jaunajiem literātiem

Novembra nogalē Eiropas Savienības Literatūras balvas pasniegšanas ceremonijā Briselē tiksies 12 šā gada labākie jaunie autori – laureāti. Viņu vidū arī latviešu prozaiķe Inga Žolude, kuru apbalvos par stāstu krājumu Mierinājums Ādama kokam (2010, Dienas grāmata).

Vai balva nemudināja vēlreiz pašai palūkoties uz pērn izdoto stāstu krājumu un izdarīt jaunus secinājumus?

Jā, ir likusi pārvērtēt. Kad vēl tikai likām stāstu krājumu kopā, šķita, ka ir forši, savukārt pēc izdošanas atkal vairs nekas nepatika. Tagad, saņemot ziņu par balvu, atkal šķiet, ka varbūt tomēr ir labi. Nekad nevari būt drošs par to, ko esi uzrakstījis. Domas mainās, arī morāli noveco. Dažus stāstus esmu uzrakstījusi pirms vairākiem gadiem.

Recenzējot Mierinājumu Ādama kokam, Guntis Berelis uzsvēris tavu stāstu dažādību. Ja būtu jāraksturo Ingas Žoludes proza, atliktu vien noplātīt rokas. Gribētu dzirdēt tavu viedokli!

Esmu sapratusi, ka stāsts nav mans žanrs. Labāk jūtos, rakstot romānu. Krājumā lasāmie stāsti ir tapuši ļoti dažādos laika periodos un apstākļos, un tos ir ierosinājuši dažādi notikumi vai sastaptie cilvēki. Tādējādi katrs stāsts ir atradis atšķirīgu stilistiku. Daļa stāstu tapa pēc viena gada prombūtnes Amerikā. Es studēju doktorantūras programmā Dienvidilinoisas Universitātē (Fulbraita stipendiāte 2008. gadā – L. K.), un man bija tā laime apmeklēt kursu – kaut kas uz creative writing pusi – pie vienas rakstnieces. Viņa pateica, kādi amerikāņu autoru darbi semestrī jāizlasa, un mēs tajos meklējām kaut ko īpašu, kur forma ir palīdzējusi izteikt saturu. Pēc tam mēģinājām šos paņēmienus izmantot savos darbos. Daļā no krājuma stāstiem atspoguļojas šis treniņš.

Kā lasītāja esmu novērojusi, ka stāstos ir daudz tevis pašas. Tava rakstura, pārdzīvojumu... Cik tev ir svarīgi «norakstīt sevi»?

Tā runā, ka autora pirmā grāmata lielākoties ir par viņu pašu. Mana pirmā grāmata romāns Silta zeme nebija par mani, apzināti mēģināju izrauties no šī priekšstata. Vēlāk sapratu, ka man tomēr ir nepieciešamība rakstīt par sevi. Šie stāsti ir sava veida spēle vairākos līmeņos ar sevi, lasītāju un tekstu, kā arī starp realitāti un fikciju.

ES Literatūras balva izpaužas arī kā iespēja tulkot nominēto darbu citās valodās. Vai pati būtu ar mieru ķerties klāt krājuma tulkošanai angliski?

Apbalvotie darbi tiks pastiprināti piedāvāti tulkošanai dažādām izdevniecībām. Pagaidām gan ar mani neviens līgums par tulkošanu nav noslēgts. Nē, pati nevarētu tulkot. Man ir angļu valodas zināšanas, taču ne tādā līmenī, lai varētu tulkot. Manuprāt, ja autors tulko savu darbu, rezultātā rodas tikai interpretācija. Jāsaka godīgi – neesmu pārāk priecīga, ka balvai izvēlēts krājums Mierinājums Ādama kokam. Negribētu tieši ar to iziet pasaulē, jo pašai daudz tuvāks un labāks šķiet romāns Silta zeme. Arī ar nākamo romānu, ko esmu jau pabeigusi, man ir tuvākas attiecības.

Tātad nākamajā grāmatā pašrefleksijas būs mazāk. Īsumā ieskicē, par ko tā būs!

Zināmā mērā tā būs pašrefleksija, bet tā neparādīsies tiešā veidā. Romāna tēma ir mātes un bērna attiecības, kas man ir aktuāli, kopš pati esmu kļuvusi par māti. Ļoti daudz domāju par šiem jautājumiem gan filozofiskā, gan garīgā un citās izpratnēs.

Kas, tavuprāt, būtu jādara, lai veicinātu jauno autoru startēšanu plašākā mērogā?

Lai rastos tulkojumi, ir ļoti būtiski veidot rakstnieku un tulkotāju savstarpējās attiecības. Piemēram, man ir izveidojušās ļoti labas attiecības ar savu tulkotāju Amerikā, kas ir gandrīz pabeigusi tulkot Silto zemi. Sevišķi izteikti tas ir starp dzejniekiem, jo lielākā daļa atdzejojumu rodas personisko kontaktu ceļā. Atdzejo cits cita dzeju. Jaunajiem autoriem jābrauc uz starptautiskiem ar literatūru saistītiem festivāliem, kuros tiekas autori, izdevēji, aģenti, un jādibina kontakti.

Ko tev kā filoloģei un rakstniecei devušas studijas ASV?

Manai akadēmiskajai darbībai tas bija svētīgs laiks, jo iepazinu pavisam citu izglītības sistēmu. Jāizceļ jau pieminētā tikšanās ar rakstnieci Betu Lordenu, kura pasniedza rakstniecības nodarbības un deva citādu skatījumu uz literatūras rakstīšanu. Pie mums nav pieņemts, ka rakstīt var iemācīties, bet Amerikā ir maģistra programma, kurā studējot vari kļūt par dzejnieku, rakstnieku vai dramaturgu. Es nezinu, vai pati tam ticu, taču šāda veida studijas noteikti dod lielu teorētisko bāzi, un turpmākais ir atkarīgs no paša cilvēka – no viņa talanta un darbspējām.