Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Guntis Berelis: Kad es esmu par labiem cilvēkiem rakstījis?

Autors: Ieva Kolmane, Kultūras Diena

Skaidrs, ka liela daļa "klasikas" Eiropā tapusi kā pasūtījuma darbi. Līdz šim neesmu pamanījusi, vai kādam no tiem, kas strādā pie romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts, ir pavaicāts, kā tas ir šodien – rakstīt pēc pasūtījuma.

Drīzāk to var nosaukt par reakciju uz piedāvājumu, nevis pasūtījumu. Pavisam vienkārši – Gundega Repše atsūtīja ziņu, redz, ir tāda doma par grāmatu sēriju, vai gribi un spēj piedalīties, un man būtībā uzreiz smadzenēs vairākas vecas idejas saslēdzās kopā ar šo piedāvājumu. Zināju laikposmu, par kuru gribu rakstīt, acu priekšā nozibinājās bezmaz taustāmas un saožamas bildes, zināju, ka galvenais varonis būs kārtīgs maitasgabals. Sižets, protams, turpmāko divu gadu laikā ne reizi vien mainījās, bet sākotnējais priekšstats... varbūt drīzāk izjūta – tā bija noteicošā.

Tas nozīmē, ka tu būtu ko tādu rakstījis tik un tā?

Nudien nezinu. Romāns – tie tomēr ir vairāki kopā esamības gadi, un man nav nemaz tik viegli izšķirties – tā, tagad divi vai pieci turpmākie gadi tiks ielikti šajā pasākumā, kura gala iznākums ir galīgi neprognozējams. Ir nepieciešams inspirējošs grūdiens no malas – gluži tāpat kā rakstīšanas procesā brīžiem palīdz izdevējas niknie uzšņācieni un bliezieni, kad kārtējo reizi esmu nokavējis visus saprātīgos un apsolītos termiņus.

Bet par to "tik un tā" rakstīšanu – jau stipri ilgi prāts nesās uz kādu vēsturisku materiālu. Varbūt tas būtu bijis no Ziemeļu kara laikiem, kad arī Latvijas teritorija bija stipri tukša, varbūt no hernhūtiešu aizlieguma laikiem, bet, taisnību sakot, par XX gadsimta sākumu gan neko daudz nedomāju. Jo tālāki laiki, jo vēstures metafora sanāk iespaidīgāka, tāpēc ka netraucē visiem pārāk labi zināmās reālās detaļas.

Viena no izjūtām, kas man nelika mieru, bija savulaik Friča Dziesmas stāstītais – viņam tobrīd bija 97 gadi – par to, ko viņš puikas gados Pirmā pasaules kara laikā pieredzējis Kurzemē. Bija bezmaz mistēriska sajūta – iedomājies, Pirmais pasaules karš man ir bezgala tāls un gluži vai mītisks jēdziens, bet man pretī sēž cilvēks, kurš mierīgi stāsta, ko pats savām acīm skatījis šajos mītiskajos aizlaikos. To tukšās zemes sajūtu, par ko stāstīja Fricis Dziesma, es gribēju pārnest uz vēl senākiem laikiem, bet, redz, sanāca, ka tomēr ķēros pie XX gadsimta sākuma. Tā tiešām bija lielākā tautas staigāšana Latvijas vēsturē, kad no Kurzemes aizgāja ap 700 000 cilvēku, lauki palika tukši. Un vispār: 1913.–1915. gads ir jokains baltais plankums, melnais caurums, bezlaiks, kam vēsturnieki met līkumu. Pareizāk sakot, fakti ir zināmi ar visiem statistikas datiem, tie arī tiek reproducēti, bet atšķirībā, piemēram, no 1905. gada šo posmu parasti atstāj mierā, stāstu par vēsturi atsākot ar brīdi, kad dibinājās latviešu strēlnieku bataljoni. Taču īstenībā ap 1913. gadu dzīve gāja uz augšu, kā es pēcvārdā rakstu – paradīze zemes virsū vēl nebija iestājusies, bet uzlecošajai saulei zelta maliņu jau varēja saskatīt.

Vēsture jau nav fakti, bet gan stāsti un metaforas. Piektā gada buntošanās – tur ir gan stāsti, gan metaforas, kas bijušas derīgas jebkuras krāsas ideoloģijai. Tomēr es, gluži pretēji, izšķīros par laiku, kas nav kļuvis par ikdienā lietojamu metaforu. Par bezlaiku, kas īstenībā nemaz nebija bezlaiks.

Visu Ievas Kolmanes interviju ar rakstnieku Gunti Bereli varat izlasīt Kultūras Dienas portālā.