Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Osvalds Zebris. GAIĻU KALNA ĒNĀ. Sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” pirmais romāns

Autors: Dienas Grāmata

2011. gadā, rakstnieces Gundegas Repšes iedvesmotas, divpadsmit latviešu rakstnieces kopīgi radīja stāstu krājumu “Mēs. XX gadsimts” — literāru versiju par 20. gs. Latviju. Šis stāstu krājums deva impulsu jau daudz plašākam projektam — Latvijas 20. gs. vēstures romānu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Gundegas Repšes uzrunāti, kopīgā romānu sērijas radīšanā piedalīties piekrita trīspadsmit latviešu rakstnieki, uzņemoties katrs savu nosacītu Latvijas 20. gs. vēstures periodu. Romānu sērijas kopējā vadlīnija ir rūpīga laikmeta dokumentu, liecību u.c. pieejamu avotu un materiālu izpēte, kas kalpo par pamatu katra individuālajam literārajam redzējumam, necenšoties to iegrožot. Sērijas pirmais darbs — Osvalda Zebra romāns “Gaiļu kalna ēnā” — sakņots pirmajos lielajos satricinājumos Latvijas 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma vēsturē. Tā laika notikumi bija izšķirīgs brīdis latviešu nācijas tapšanā, tie lika pamatus Latvijas valstij. Romāna priekšplānā izvirzīts smags un pavisam neromantisks jautājums — kāds ir indivīda ceļš no pretošanās idejas līdz revolūcijas upuriem, no ideālistiska skata uz rītdienu un it kā sabiedrības interešu vārdā uzsāktas cīņas līdz noziegumam un dziļam izmisumam.


Tev piekrita būt Latvijas vēstures romānu sērijas atklājējam. Kā īsti notika tevis un piektā gada sasiešana un vai tagad, pēc romāna uzrakstīšanas esi ar to mierā?


Esmu pateicīgs rakstniecei Gundegai Repšei gan par lielisko ideju — iemiesot 20. gs. Latviju romānu sērijā, gan par to, ka man tika tieši 1905. gads. Man nebija priekšzināšanu par šo laiku, tāpēc teju viss, ko es pusotra gada laikā uzzināju par 20. gs. sākumu cariskās Krievijas guberņās pie Baltijas jūras, man bija jaunatklājums. Šis ir bijis ļoti neviennozīmīgs brīdis Latvijas tapšanā — no vienas puses, tas ļāva  latviešiem noticēt savai varēšanai, no otras, tas bija arī nevajadzīgu upuru, nejēdzīgu dedzināšanu, slepkavību un naida laiks. Savu mērķi — ietvert šo laiku aizraujošā sižetā, parādīt norises pilsētās un laukos, parādīt cilvēkus un jautājumus, kas viņus tolaik nodarbināja — es izpildīju, cik labi vien spēju. Taču piektā gada pētīšanu es turpināšu, jo daži jautājumi ir kļuvuši vēl dziļāki, nekā grāmatu sākot.


Nosacītais posms — piektais gads — pieļāva visai daudz "skaļu" izvēles rakursu, tomēr tu savā romānā par centrālo neizvēlējies nevienu no tiem. Kāpēc?


Manā skatījumā cilvēks, viņa izdarītās izvēles, viņa griba, ir nozīmīgākā tēma un jautājums ikvienam mākslas darbam. Tāpēc, vai tas būtu 1905. vai 2055. gads, mans jautājums ir un paliek — kas nosaka cilvēka gribu, kas to “iekustina” un kā cilvēks sadzīvo ar šīs notikšanas sekām? Šiem jautājumiem esmu pakārtojis arī romāna sižetu.


Kas bija tavi iedvesmas avoti?

Man bija divi galvenie iedvesmas avoti — vēsturnieku centieni saprast pagājušā gadsimta sākumu un rakstnieku redzējums par piekto gadu, it īpaši, 20. gs. pirmajā pusē tapušos darbos. To vidū Andreja Upīša “Ziemeļa vējš” un “Zelts”, Augusta Saulieša un Andrieva Niedras stāsti, Rūdolfa Blaumaņa un Jāņa Ezeriņa noveles, Pāvila Rozīša “Valmieras puikas”, arī vēlāk tapušie Alberta Bela un Filipa Rufa darbi. Ļoti nozīmīgs iedvesmas avots bija atmiņu stāsti, piemēram, lieliskais Hermaņa Kreicera darbs “Ceļi un gājēji”, arī Nacionālajā bibliotēkā pieejamās dienasgrāmatas un vēstules. Īpaši noderīgi bija divi iespaidīgi pētījumi par 20. gs. sākuma latviešu literātiem — Veras Vēveres darbs par dzejnieku Viktoru Eglīti un Annas Kuzinas grāmata par Rūdolfu Blaumani.


Pētot gadsimta sākuma Latviju un izzinot pieejamos materiālus — vai bija kas tāds, kas arī tevi satrieca, lika pārdomāt esošos stereotipus?

Ir kāda, iespējams, līdz šim mazāk pētīta lieta piektā gada notikumu kontekstā. Tie ir pirmo latviešu tautskolotāju likteņi — 1905. gada notikumos bija iesaistīti daudzi latviešu skolotāji, taču, protams, ne jau visi bija aktīvi revolucionāri. Protestu apspiešanas laikā, kas sākās 1906. gadā, tieši latviešu skolotāji dabūja ciest dēļ savas “profesionālās darbības”. Soda ekspedīciju organizatori acīmredzot uzskatīja, ka skolotāji — tautas gars — ir bijuši lielākie protestu rosinātāji un musinātāji. Revolūcijas iedvesmotāju vidū, protams, bija arī skolotāji, taču nedomāju, ka viņus ar uzskatīt par revolucionārās kustības arhitektiem. Manuprāt, tur liela loma bija arī spēkiem no malas, tā varētu būt atsevišķa pētījuma vērta tēma — kurš, kā, kāpēc mudināja sabiedrību protestēt aktīvā veidā. Skolotājs un sabiedriskais darbinieks Pēteris Birkerts savā pētījumā “1905. g. revolūcijā cietušie Latvijas skolotāji” (izd. 1927. g.) ir apkopojis ziņas par 700 skolotājiem, kas cietuši dažādās represijās. Viņaprāt, šis skaits ir lielāks, aptuveni tūkstotis skolotāju, kas nelielai tautai ir ļoti nozīmīgs zaudējums, dziļa brūce uz ilgu laiku. Šim tūkstotim skolotāju būtu bijis savās klasēs jālasa un jāapsriež Blaumaņa stāsti un lugas, taču tas izpalika.


Ja tu sastādītu skolu programmu un veidotu metodiku vēstures mācīšanā — ko tu liktu par galveno akcentu, lai būtu skaidrs, kas ir kas piektajā gadā?

Es vēsturnieku skatu noteikti papildinātu ar atmiņu stāstiem, dienasgrāmatām un arī literāriem darbiem. Tikai tā var cerēt aptvert cilvēku rīcības motīvus un šo darbību sekas 100 gadu un senākā vēsturē. Paturot prātā arī to, ka nereti cilvēku rīcība mēdz būt iracionāla un ļoti bieži tā ir sadzīvisku, nevis sabiedrisku motīvu vadīta. Jo vēsture kā zinātniska nodarbe teju vienmēr cilvēkam sliecas uzlikt racionālas sabiedrības “šūniņas” zīmogu, proti, rodas iespaids, ka latvieši 19. gs. organizēti sajuta riebumu pret vācu muižniekiem, organizēti sāka ceļu savas valsts dibināšanas virzienā, visi kopā gāja uz pašsaprotamu mērķi. Manuprāt, piektajā gadā bija ļoti daudz nomaldījušos ļaužu, kuri cerībā uz ātru pārmaiņu solījumiem, cerībā uz acumirklīgu “laimes” dabūšanu, tika ierauti tādās sabiedriska protesta formās, kas nevar iztikt bez nozieguma un tam sekojoša soda. Visticamāk, piektā gada lielākais guvums, citējot Aspaziju: “Mūsu tagadējā Latvija balstās uz šā 1905. gada. Tur viņas fundaments tika likts un saķitēts ar toreizējās paaudzes labāko dēlu un meitu asinīm un trimdinieku sūro likteni.”


Ar Osvaldu Zebri sarunājās Dace Sparāne-Freimane. Materiālu sagatavojusi izdevniecība “Dienas Grāmata”.

 

Jaunākais blogos
Zem ādas akmeņi! »
 
Zem ādas akmeņi!
Autors: Lora Ralo / 15.01.18
Es gulēju uz muguras , un mana sirds sitās tik strauji. Es nevarēju paelpot. Mans augums bija sastindzis. Man bija bail pakustēties. Ko...
 

Autors: Lora Ralo / 15.01.18
*** »
 
***
Autors: Santa Kalēja / 01.09.17
Katram no mums ir tāds-kāds. Cilvēks atnāk,un tu sevī jūties tik savāds, Kā no tevis starotu tikai ārprāts, Jo pilnībā zaudēts...
 

Autors: Santa Kalēja / 01.09.17
*** »
 
***
Autors: Santa Kalēja / 29.08.17
Vakara krēslā iededzu sveci,lai tā apspīd visus neizteiktos vārdus.Vēlāk pavardā meklēju cerību,ko nesi,pelnos rokoties,kaut...
 

Autors: Santa Kalēja / 29.08.17
*** »
 
***
Autors: Santa Kalēja / 29.08.17
Atkal atnācis ir brīdis,kad debess satumst,saule nespīd logā.Un man ir maziņš laika sprīdis,lai uzkavētos tajā,ko nevar satvert...
 

Autors: Santa Kalēja / 29.08.17
Pazudis miglā... »
 
Pazudis miglā...
Autors: Paula Groševa / 13.03.16
  Dzintara acis, smilšu krāsas spalvas tik vieglas un pūkainas man pār vaigu nozibēja.   Vakars tumst ,uz ielām...
 

Autors: Paula Groševa / 13.03.16
Jaunākie komentāri blogos
Suuts (no "Ze mēn from ze planet kōld mars" hronikām) »
 
Suuts (no "Ze mēn from ze planet kōld mars" hronikām)
Komentēja: Ligita Paegle / 16.08.17
Grūti kaut ko tādu lasīt, tāpēc negribas. Kāda ir motivācija tā rakstīt?
 

Komentēja: Ligita Paegle / 16.08.17
Vēnās plūst asaras. »
 
Vēnās plūst asaras.
Komentēja: Paulis Birznieks / 31.10.16
Skaisti ieturēts ritms, toņkārta, domas gaita, pašizjūta, bet vai tiešām tie visi "citi" ir vienmēr tik bāli, nelaimīgi,...
 

Komentēja: Paulis Birznieks / 31.10.16
Pazudis miglā... »
 
Pazudis miglā...
Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
Vēl lielāks brīnums - Amerikas kaķiem patīk latvietes. Mūsmājās ik pa pāris gadiem ierodas kāds kaimiņu kaķis, lēnām...
 

Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
..pēclaiks, kad dzejoļi pesteļoja »
 
..pēclaiks, kad dzejoļi pesteļoja
Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
Elementāra parādība,ja saprotam radošā procesa psiholoģiju - dodot brīvību tam galviņas slānim, kas rosās pats no sevis drusku...
 

Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
Raksti ar rakstnieku »
 
Raksti ar rakstnieku
Komentēja: Kristīne Sadovska / 22.03.11
re, arī pie mums ieklīst pa rakstītnepratējam :) un sazvērestības teoriju piekritējam.
 

Komentēja: Kristīne Sadovska / 22.03.11