Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Lato Lapsa

Autors: Dienas Grāmata

“Zem Muhameda bārdas” – šādu nosaukumu publicists Lato Lapsa devis jaunajai ceļojumu aprakstu grāmatai (izdevniecība “Dienas Grāmata”, redaktore Gundega Blumberga), kas vēsta par Tuvo un Vidējo Austrumu valstīm: Izraēlu, Palestīnu, Turciju, Irānu, Ēģipti, Jordāniju un Sīriju. Visas šīs zemes tādā vai citā veidā ietekmējusi islāma kultūra, tāpēc likumsakarīgs ir autora sniegtais ieskats šīs lielās pasaules reliģijas izcelsmē, tradīcijās un mūsdienu situācijā. Līdzīgi kā citkārt savos ceļojumos izvairoties no tūristu atrakcijām, Lato Lapsa mēģina izprast, kā īsti dzīvo un ko dara pēc tik dažādām nacionālajām un reliģiskajām pazīmēm sadalītie arābi un ebreji, turki, kurdi, persieši, sunnīti, šiīti, alavīti un citi. Dažas no apceļotajām vietām jau gadu desmitiem ir “karstie punkti”, citas tikai nesenā laikā no samērā mierīgām kļuvušas par aktīvas karadarbības zonu, un ceļojumi uz tām tuvākajā nākotnē diez vai būs iespējami – toties darbs būs cilvēku kontrabandistiem. Vēl citās vērīgs un ieinteresēts ceļotājs arī pašlaik var skatīt ne vien fantastiskas dabas ainavas, tūkstošgadīgas vēstures un dažādu reliģiju svēto rakstu varoņu pēdas, bet arī tikpat senu dzīvesveidu un tradīcijas, starp kurām ir neviltota viesmīlība, sirsnība, izsmalcināta pieklājība un dzejiska dzīves uztvere. Un ik pa brīdim autors ir spiests uzdot jautājumu: nu kāpēc tieši šie bezgala jaukie cilvēki mums nu jau labu laiku saistās ar kariem paši savās zemēs un terorismu citur pasaulē? Vismaz dažas būtiskas atbildes varat atrast grāmatā.

Kāds, tavuprāt, ir galvenais iemesls nerimstošajam vardarbības vilnim šajās zemēs? Nafta un lielvalstu politika vai tomēr cilvēka daba un islāma kā reliģijas specifika?
Šis laikam ir viens no retajiem jautājumiem par konkrēto pasaules daļu, kad man atbilde ir pilnīgi skaidra. Visam tam, kas tur ir noticis pēdējos gadu desmitos, notiek pašlaik un notiks vēl ilgi, pamatu ir ielikušas Rietumu koloniālās lielvaras ar diviem meganepārdomātiem lēmumiem, divdesmitā gadsimta pirmajā pusē vispirms sadalīdamas kādreizējās Osmaņu impērijas teritorijas tā, kā tām gribējās, nerēķinoties ar cilvēkiem, kas šajās teritorijās dzīvoja, bet pēc tam vienu vēsturiski un reliģiski meganozīmīgu teritoriju atdodamas kādai tautai (jeb reliģijas pārstāvjiem), vienlaikus nepapūloties civilizētā vai necivilizētā veidā tikt vaļā no cilvēkiem, kas šajā teritorijā jau dzīvoja. Viss pārējais – nafta, reliģija, cilvēka daba utt. – piešķir tikai eksotisku kolorītu. Ne vairāk.

Uz Sīriju, Irāku un Afganistānu pašlaik maz kurš vēlēsies ceļot. Kuros no grāmatā aprakstīto valstu reģioniem vēl tu silti ieteiktu šobrīd nevienam nebāzt degunu?
Turcijas kurdu rajoni tieši pašlaik noteikti nav tie mierīgākie, un, kā sacīt jāsaka, kur malku cērt, tur skaidas lec: Rietumu tūrists, protams, nebūs malkas lomā, bet kāda svina skaida var trāpīt arī pilnīgi nejauši.
Bet kopumā Tā Kunga ceļu neizdibināmību, manuprāt, pārspēj tikai viņa neikdienišķā humora izjūta, un šis ir īstais reģions, kur par to pārliecināties, – pateicoties šajā pasaules daļā pirms 50–100 gadiem Rietumu koloniālistu ieliktajām bumbām ar laika degli, jūs šeit nekur un nekad nevarat būt drošs, ka gaisā neuzies tieši tas autobuss, kurā būsiet iekāpis, ka islāmisti nesadomās ieņemt tieši to viesnīcu, kur esat apmeties, vai ka tieši jūs nebūsiet tas, kam patraka palestīniešu pusaudze rumpī neiedurs nazi, no muguras noturot jūs par ebreju.
Vārdu sakot, ja vēlaties pārliecināties, ka Tas Kungs tiešām grib, lai jūs vēl pastaigājat pa šo zemīti, – brauciet uz turieni, šī ir īstā pasaules daļa, kur par to tikt skaidrībā.

Vai, ceļojot pa šīm zemēm, ir bijuši brīži, kuros šķiet – nu tā, beidzot esmu iekūlies ķezā, lai Allāhs man tagad žēlīgs?
Manas attiecības ar Dievu visās viņa izpausmēs un interpretācijās ir ļoti atturīgas – es domāju, ka nevajag viņu traucēt sīkumu dēļ.

Grāmatā piemini vietas, kurās nudien nav vēlēšanās atgriezties. Vai ir kāda vieta, kas būtu to vērta – vēl un vēlreiz?
Es tā tiešām rakstu? Ka man pasaulē ir vietas, kur negribas atgriezties? Vai, dieniņ, kā tas man gadījies? Meli, salti meli un divkosīga izlikšanās!

Kādu mācību mājās pārved latvietis, kas kādu laiciņu pavadījis “zem Muhameda bārdas”?
Atbildēšu ar pāris teikumiem no grāmatas pēcvārda: “Es vismaz pagaidām neesmu varējis noticēt, ka ir viens vienīgs visvarens un žēlsirdīgs Dievs, kuru aprakstītajā pasaules daļā sauc par Allāhu. Un tā nu sanācis, ka ļoti daudz kas no tā, ko esmu redzējis pasaules daļā, kura, tā sacīt, atrodas zem Muhameda bārdas, un mēģinājis aprakstīt šajā grāmatā, nekādi mani netuvina šādai ticībai un pārliecībai. Bet tur nu neko – noticēšanas ceļš katram jāiet pašam. Kā nekā pravietis Muhameds norādīja: “Ir labāk ikvienam no jums nest malkas kravu uz savas muguras nekā lūgt kādam citam.””

Ar autoru sarunājās Vents Zvaigzne

Jaunākais blogos
*** »
 
***
Autors: Santa Kalēja / 01.09.17
Katram no mums ir tāds-kāds. Cilvēks atnāk,un tu sevī jūties tik savāds, Kā no tevis starotu tikai ārprāts, Jo pilnībā zaudēts...
 

Autors: Santa Kalēja / 01.09.17
*** »
 
***
Autors: Santa Kalēja / 29.08.17
Vakara krēslā iededzu sveci,lai tā apspīd visus neizteiktos vārdus.Vēlāk pavardā meklēju cerību,ko nesi,pelnos rokoties,kaut...
 

Autors: Santa Kalēja / 29.08.17
*** »
 
***
Autors: Santa Kalēja / 29.08.17
Atkal atnācis ir brīdis,kad debess satumst,saule nespīd logā.Un man ir maziņš laika sprīdis,lai uzkavētos tajā,ko nevar satvert...
 

Autors: Santa Kalēja / 29.08.17
Pazudis miglā... »
 
Pazudis miglā...
Autors: Paula Groševa / 13.03.16
  Dzintara acis, smilšu krāsas spalvas tik vieglas un pūkainas man pār vaigu nozibēja.   Vakars tumst ,uz ielām...
 

Autors: Paula Groševa / 13.03.16
Dejas uz kvēlojošām oglēm. »
 
Dejas uz kvēlojošām oglēm.
Autors: / 08.02.16
Prologs. - Skārleta Filipsa Džonsone, jums ir tiesības nerunāt bez sava advokāta klātbūtnes. - pratināšanas telpu pāršalca...
 

Autors: / 08.02.16
Jaunākie komentāri blogos
Suuts (no "Ze mēn from ze planet kōld mars" hronikām) »
 
Suuts (no "Ze mēn from ze planet kōld mars" hronikām)
Komentēja: Ligita Paegle / 16.08.17
Grūti kaut ko tādu lasīt, tāpēc negribas. Kāda ir motivācija tā rakstīt?
 

Komentēja: Ligita Paegle / 16.08.17
Vēnās plūst asaras. »
 
Vēnās plūst asaras.
Komentēja: Paulis Birznieks / 31.10.16
Skaisti ieturēts ritms, toņkārta, domas gaita, pašizjūta, bet vai tiešām tie visi "citi" ir vienmēr tik bāli, nelaimīgi,...
 

Komentēja: Paulis Birznieks / 31.10.16
Pazudis miglā... »
 
Pazudis miglā...
Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
Vēl lielāks brīnums - Amerikas kaķiem patīk latvietes. Mūsmājās ik pa pāris gadiem ierodas kāds kaimiņu kaķis, lēnām...
 

Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
..pēclaiks, kad dzejoļi pesteļoja »
 
..pēclaiks, kad dzejoļi pesteļoja
Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
Elementāra parādība,ja saprotam radošā procesa psiholoģiju - dodot brīvību tam galviņas slānim, kas rosās pats no sevis drusku...
 

Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
Raksti ar rakstnieku »
 
Raksti ar rakstnieku
Komentēja: Kristīne Sadovska / 22.03.11
re, arī pie mums ieklīst pa rakstītnepratējam :) un sazvērestības teoriju piekritējam.
 

Komentēja: Kristīne Sadovska / 22.03.11