Fausta kārdinājums. Vāclavs Havels, Vēstules Olgai

Vāclavs Havels, Vēstules Olgai, no čehu valodas tulkojusi Rita Ruduša, Dienas Grāmata, 2009.
Cilvēks, kas cīnās ar hemoroīdiem, numurē nevis mēnešus un dienas, bet vēstules un paciņas, ierobežotā telpā, viens barā, lasa Malaparti un Kafkas biogrāfiju, domā par paškonstrukciju un vasarnīcas remontu, var būt dzīvāks un interesantāks pat par vienu no 20. gadsimta dižajiem uzvārdiem - izcilo disidentu, pirmo Čehoslovākijas, secīgi - Čehijas prezidentu, rakstnieku un dramaturgu Vāclavu Havelu.
Viņš piederēja pie tiem, kas jau piedzimst kā komunisma ideoloģiskie pretinieki - bagātas Prāgas restorānu īpašnieku ģimenes atvase, kam režīms lika dažādus šķēršļus izglītības iegūšanai. Tipisks „naktssargu un kurinātāju” paaudzes pārstāvis, kas, strādādams par skatuves strādnieku teātrī, neklātienē studē drāmu Teātra fakultātē. Teātrī viņš arī iepazīstas ar savu nākamo sievu Olgu Špichalovu, kas tajā strādā par vietu ierādītāju.
1963. gadā Vāclavs Havels starptautisku atzinību kā dramaturgs iegūst ar lugu Dārza svētki, bet mazliet vēlāk - 1968. gadā sarakstīto Memorandu iestudē Ņujorkas Publiskajā teātri. Kā žurnālists un ārpasaulē pazīstams intelektuālis Havels kļūst par 1968. gada nemieru aktīvu līdzdalībnieku, viņa disidenta piederības augstākais punkts ir deklarācija Harta 77, kas vēlāk pārtapa šāda paša nosaukuma politiskā kustībā. Tā arī kļūst par 1979. gada notiesāšanas iemeslu.
Taču šajā grāmatā publicētās Vēstules Olgai ir brīnišķi trausla pauze, pieturas punkts starp skatuves strādnieku, kuram gribas uzsaukt tostu „par veiksmi bezcerīgā lietā” un Vāclavu Havelu ar cigāru zobos, spožu intelektuāli, kas politiskajā darba kārtībā ienes jaunas tēmas. Grāmatas anotācijās ir daudz patosa, taču tā nav paša Havela tekstā - te nav politiski uzvarējušā pašapziņa, epiloga formā izklāstot morāli jau triumfējušas atziņas. Šeit ir šo atziņu tapšanas process, ieslodzītā Vašeka cīņa par izdzīvošanu, „jo tāds kā es šajos apstākļos var izdzīvot vienīgi tad, ja cietuma dzīvei piešķir pats savu jēgu.” Process, ar visu nespēju koncentrēties, piesakot vēstulēs dižas pārdomu tēmas, un cīkstoties ar nespēju tikt ar tām galā morāli iznīcinošajā cietuma vidē, ar vitamīnu, cigarešu un fiziskā spēka rēķināšanu no vienas atļautās paciņas līdz nākamajai. Pat iemesls, kāpēc vēstules adresētas sievai, par spīti romantiskajām ekspektācijām, ir gaužām prozaisks — 1979. — 1982. gada ieslodzījumā Ruziņes, Heržmanices un Pilzenes cietumos viņam atļauta sarakste tikai ar tuvākajiem radiniekiem, turklāt atļauts rakstīt tikai par sevi pašu.
„Šodien ir laba diena ~ kārtīgi nomazgājos, izcili pajogoju, ieēdu veselīgu pārtiku (pateicoties Tev), man bija labs garastāvoklis.”, „līdzi drīkst ņemt 3 kg paciņu. Saturs jāizvēlas ļoti rūpīgi, arī tādēļ, lai izvairītos no pārāk smaga iepakojuma. Lūdzu atved sekojošo: 300 cigaretes, lielu bundžu Earl Grey tējas...”. „Tā kā tēmu izvēle, par kurām drīkstu rakstīt ir ļoti šaura, aprakstīšu savu veselības stāvokli - sīkāk, nekā es to darītu citos apstākļos. Par laimi hemoroīdi ir nomierinājušies - pirms mirkļa nedaudz asiņoja, bet, iespējams, nekas nopietnāks nesekos. 2. Saaukstēšanās {gripa vai kas tas bija) ir atgriezusies...”. „Puzuks iepriekšējā vēstulē lūdz, lai uzrakstu vairāk par iecerēto lugu. Tātad - esmu atmetis sākotnējo koncepciju par Faustu, atstājot tikai pašu tēmu, pārceļot uz citu vidi - šoreiz tas ir cietums. Cietuma vide kalpos tikai kā metafora par ikdienišķo cilvēka stāvokli vispār („iemestība” pasaulē; pagātnes, atmiņu un nākotnes eksistenciālā nozīme, cerību lološana, vientulības un viltus cerību tēma, „kailo vērtību” atklāšana u.tml.) (..) No Fausta palikusi pāri tikai kārdinājuma tēma (savas identitātes nomaiņa pret „esamības pasauli”. (..) Nākas cīnīties ar dīvainiem psiholoģiskiem traucēkļiem - pati lugas ideja un veids, kādā to attīstīju tālāk, šaubas neraisa, taču man ir kādas tehniskas dabas problēmas cietumā rakstīt par cietumu.”
Vēstules Olgai ir nepilnīgs no ieslodzījuma rakstīto vēstuļu apkopojums. Astoņpadsmit no 144 cietumā rakstītajām vēstulēm aizturējusi cenzūra, kuras svītrojumu netrūkst arī šajā grāmatā, daļu rediģējis to autors, ir arī tulkotājas Ritas Rudušas īsinājumi. Pretēji sākotnējam Vāclava Havela nodomam publicēt tikai „vērtīgās’” vēstules, daudz personību atklājošo momentu. Pēc iznākšanas no cietuma publicētas samizdatā, šīs vēstules kalpoja kā liecība, 90. gados, iznākdamas grāmatā, tās jau bija daļa no valsts līdera biogrāfijas. Šobrīd es tās lasu kā Havela cietumā neuzrakstīto lugu. Īsinājumu un redaktora rokas veidots, šis vēstuļu apkopojums jāuztver tomēr nevis kā bezkaislīgs dokuments, bet, kaut daļēji, arī kā mākslinieciskas mērķtiecības veidots darbs. Tad par ko īsti ir šī „luga”? Kādu jautājumu Havels sev un lasītājam uzdod?
Minhauzenisku: vai cilvēks, neizkustoties no vietas, bez palīdzības no ārienes var pats sevi aiz matiem no purva izvilkt? Vai konkrētāk - vai kultūras bagāža, sava laika filozofiskā doma var kalpot par pamatu reālai cilvēka izdzīvošanai?
Šo vēstuļu tapšanas pamatā ir vairākas dziņas, no kurām spilgta - „esmu sapratis, ka rakstīšana gadu gaitā man kļuvusi par fizioloģisku nepieciešamību, (..) tā ir vienīgā intelektuālās izpausmes iespēja; šis un tas rakstīšanas procesā man kļūst skaidrāks.” Instrumenti, kas šajā pašizpētes ceļā ir Havela rokās ir — „eksistenciālisms un līdz ar to fenomenoloģija ir tās filozofijas jomas, kuras mani jau kopš agras jaunības ir saistījušas un stimulējušas visvairāk. Man patika lasīt attiecīgo autoru tekstus, lai gan zināšanas šajā jomā bija diezgan virspusējas. Visticamāk, mani ietekmēja viņu domas gaisotne (..).”
Vāclavs Havels ir nonācis situācijā bez izvēles, kur pašsaglabāšanās cenas ir jaunu savas eksistences pa¬matu salipināšana, proti - vēlreiz atrast izeju no telpas, kas veidota ar vienu vienīgu mērķi - liegt izeju. Un pie šādiem nosacījumiem Kamī, Kafka un Heidegers ne tuvu nav tā sliktākā izvēle.
Eksistenciālisma iedvesma ir tā, kas ieslodzītajam Vāclavam Havelam dod iespēju svinēt savas esības absurdumu, „atbrīvot parādības no pseidojēgas. Parādīt tās absurdas, līdz ar to paverot ceļu patiesas jēgas meklējumiem. Absurdums kā izaicinājums uzdot jautājumus par būtību.” Un vēstuļu Vašeks pats kļūst par Vāclava Havela neuzrakstītās lugas Faus¬tu, no cietuma pārmetot ārpasaulei, ka „dzīvojam laikmetā, kuru raksturo vispārēja novēršanās no esības”. Aizkustinošas ir viņa norādes Olgai sākotnējās vēstulēs: „Esi priecīga, mierīga, dzīvo veselīgi un esi sabiedriska, rūpīgi dari savus darbus, seko tam, kas notiek, neļauj sīkumiem sevi sarūgtināt, domā par mani un turi par mani īkšķi, mēģini sadzīvot ar visiem.” Tā ir mērķu nospraušana sev tuvam cilvēkam, nodarbe, kas cietumniekam Havelam lielā mērā kļūst par viņa alternatīvās eksistences ikdienu. Nemitīga piepūle, nospraužot katrai dienai no cietuma notei¬kumiem atšķirīgu mērķi, ir daļa no paša nospraustās paškonstrukcijas programmas.
„Es jau esmu pieradis pie domas, ka vispirmām kārtām man jārūpējas par savu veselību, ka neviens no ārpuses man palīdzēt nevar un tikai no manis paša ir atkarīgs, kā šo pārbaudījumu izturēt bez miesas un dvēseles bojājumiem. (..) Turklāt vienīgā palīdzība no ārpuses - un tā ir ārkārtīgi nozīmīga palīdzība - (..) ka tam patiešām ir jēga un mani pūliņi nav veltīgi.” Tādējādi sīkumainās atskaites par ēdiena kvalitāti un jogas nodarbībām cietuma kamerā nešķiet vairs liekas, bet tieši otrādi - bez tām salīdzinoši mazākumā esošie no sadzīves „tīrie” filozofiskie pārspriedumi, kas paslīdējuši garām cenzora flomāsteram, šķistu nepietiekami spilgti, varbūt par samāksloti - kā bēgšanas cienīgs filozofijas pretnostatījums cietuma realitātei.
Tas ir kā cilvēciskās esības eksperiments - pārbaudīt eksistenciālisma atziņas ideāli tam piemērotos apstākļos, proti - cietumā. „Parasti ar optimismu mēdz saprast pārliecību, ka „viss būs labi”. [..] Kā „viss” beigsies, es nezinu un man jāpieļauj iespēja, ka viss - vismaz pa lielākai daļai — beigsies slikti. [..] Optimisms [..] tātad nav obligāti kas pozitīvs vai dzīvību apliecinošs, drīzāk otrādi — savā mūžā esmu saticis daudzus - cilvēkus, kuri bija pārliecināti, ka viss beigsies labi, viņi bija eiforijas un entuziasma (lielākoties pārspīlēta) pārpilni, taču nonākot pie atziņas par nākotni - parasti jau pašā pirmajā reizē - viņus acumirklī pārņēma dziļa skepse. (..) Patiesa ticība ir kas nesalīdzināmi dziļāks un noslēpumaināks par jebkādām optimistiskām (vai pesimistiskām) emocijām, un tā pavisam noteikti nav atkarīga no tā. kāda tev kurā brīdī šķiet apkārtējā realitāte.” Vienlaikus šīs paškonstrukcijas nosacītība, bezizvēles traģika un cilvēciskā nedrošība - vai Havela esības eksperimentam ir kāda ārpus cietuma sienām stāvoša jēga, kam apstiprinājumu viņš lūdz vēstulēs tuviniekiem - piešķir grāmatai mākslas darbam nepieciešamo atvērtību.
Šī spēja - atrast jaunu ieeju telpā, kura izeja nav paredzēta, šobrīd man šķiet aktuālāka kā jebkad. Šādā kontekstā, paldies tulkotājai Ritai Rudušai un tam, ka grāmatas joprojām iznāk. Iespējams, šajā nedrošības laikā, kad sakāpināti emocionāli tiek uztverts viss, mums ir uzdāvināta spēja no jauna izjust to, par ko runājam, tādējādi mīkstinot Havela pārmetumu par mūsdienu cilvēka kolektīvo atteikšanos no esības.
Esiet, modri, drosmīgi, rūpējieties par sevi...!

Pirmpublicējums laikrakstā Kultūras Forums, 2009. gada 3. - 17. aprīlī