Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Gandrīz fotogrāfijas G. Ignats "Bez jakas"

Autors: Rimands Ceplis, speciāli Dienai

Gundars Ignats. Bez jakas. Dienas Grāmata, 2009, 158 lpp.
Gundara Ignata (1981) debijas stāstu grāmata Bez jakas bija viens no gaidītākajiem apkopojumiem. Tā retā iemesla dēļ, ka autors jau ar pirmajiem publicētajiem un publiski lasītajiem stāstiem liecināja par divām tendencēm. Pirmā no tām nav tik būtiska, proti, viņš aprādīja, ka, izmantojot jau par tradicionāliem kļuvušus paradoksus, prot gan ironiski, gan nopietni spēlēties ar teksta saturu un formu. Otrā — viņš apliecināja, ka dara neiespējamo — reanimē jau negatīvu konotāciju ieguvušo reālisma jēdzienu. Starp citu, paradokss, tāpat kā groteska, reālisma mākslai nav nekas svešs.
Izlasot Ignata grāmatu, iepriekšējais viedoklis gan nedaudz tiek sašķobīts, jo kopumam vairs grūti rast vispārinājumu. Tā neapšaubāmi ir laba pazīme, jo stāstu krājumam nav jābūt aplokam, pa kuru skraidelē savaņģots zebru bariņš.
Viens no lielākajiem pārsteigumiem ir nesteidzīgais un detaļām bagātais vēstījums. Piemēram, no stāsta Pie friziera: "Atsevišķi jārunā par tādu cilvēku kategoriju, kuriem ir friziera prasmes un kuri nodarbojas ar nelicencētu uzņēmējdarbību — saviem draugiem un paziņām, varbūt arī citām personām griež matus "pa kluso", nelegāli. Shēma ir vienkārša. Klients, vēlams, mājas drēbēs — jo ar diletantiskām metodēm nav iespējams nodrošināt, ka sīkie matiņi nesabirs aiz apkakles, — ierodas personas, kura uzdodas par frizieri, dzīvoklī. Uz grīdas tiek izklāta liela avīze. Klientam uz pleciem uzmet lupatu, kas viņam pašam ar rokām zem zoda jāsatur ciet. Tā saucamais frizieris no rakstāmgalda vai citurienes izvelk friziera komplektu — "nelielu maciņu, kurā ir viss, kas vajadzīgs katram frizierim" — divas ķemmes, parastās šķēres, filēšanas šķēres, matu griežamā mašīnīte ar dažiem uzgaļiem un vēl šis tas, kas komplektā iekļauts bez maksas (tai skaitā eļļa asmeņu tīrīšanai) (140./141.lpp)." No vienas puses — šāds sīkumains uzskaitījums spēj tracināt, jo jājautā, ko dod šāds saraksts. Vai kā citos stāstos — detalizēti kustību, emociju un vides apraksti. Teikumi tiek vien sarežģīti: visādi tur palīgteikumi palīgteikumu galā. Taču, no otras, — ja katrs niecīgākais sīkums novests jau līdz konceptuālai izturētībai, stāsts pats sāk simulēt reālismu (viens no veidiem, kā autors rāda savu mīļi ironisko attieksmi) un iegūst neatkārtojamību. Proti, miesas kļūst arvien vairāk un vairāk, līdz aina veidojas teju jau fotogrāfiska, rāmī ielikta. Līdzīgi savos stāstos rīkojas arī Pauls Bankovskis. Tomēr iemesli, kāpēc abi autori šādi izdarās, ir atšķirīgi. Ja Bankovska fotogrāfiskums ir tikai prozai nepieciešamā piedeva gājienā pretim skaidrākam vai vispārinātākam atrisinājumam (līdzīgi kā Nila Saksa stāstos), tad Ignata stāstos noslēgumam var arī nozīmes nepiemist (gluži kā Ingas Ābeles vai Ingas Žoludes stāstos, kuros bieži vien patiesība atrodas vai nu aiz kalna, vai aiz teātra skatuvei priekšā klāta tilla).
Nav noslēpums, ka Ignats rakstītmāku gājis apgūt pie Bankovska Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcā. Tāpēc stāstā Četri gadalaiki, kas, iespējams, tapis kā šīs skolniecības perioda mājas darbs, blakus uz Valmieru atbraukušajam Bredam Pitam uzpeld arī pats skolmeistars Bankovskis un bilst: "Kāpēc vajadzīgs Breds Pits, nevis kāds cits. Vai stāsts no tā kaut ko iegūst? Tikpat labi tas varētu būt Džordžs Klūnijs vai ... nu, kaut vai Mārtiņš Freimanis. Ja stāstā nekas nemainās no tā, ka Breda Pita vietā ieliek, piemēram, to pašu Mārtiņu Freimani, tad sanāk, ka Bredam Pitam kā tēlam nav nekādas nozīmes. Nu, ja nu vienīgi tas, ka Breds Pits ir atbraucis uz Valmieru un tā vienkārši ar tevi pastaigājas. Man tomēr liekas, ka viņa parādīšanās būtu izsaukusi plašu rezonansi — avīžu publikācijas, plakātus uz afišu stabiem, varbūt jaunas meitenes nāktu klāt prasīt autogrāfus, nu kaut kā tā (158.lpp)." Šis citāts tikai spēcina domu, ka Ignata stāstos no svara nevis atrisinājums, problēma vai tēla individualizācija, bet gan fotogrāfiskums un paradokss. Savukārt stilā — konkrēta detalizācija.
Ignata stāsti saturā un formā ir dažādi. Autoram ir ekonomista izglītība — iespējams, tāpēc izpaliek mūsdienu prozai raksturīgā tēlu iekšupvērstība. Kaut gan pie prozaiķiem vīriešiem tā mūslaikos vērojama ļoti reti. Ignata attieksme ir ironiska, viņš vairās no visādām sirds kardiogrammām, vēstījumu strukturējot tā, lai tēls un detalizēts notikuma apraksts būtu no vides neatrauti. Vēstījuma temps teju visos stāstos ir vienmērīgi lēns. Rādās, ka daļu no stāstu tēmām ir noteikusi paša autora vide un vecums, un atgadījumi — tāpēc daļēji autobiogrāfiski — viss notiek autora klātbūtnē uz XX/XXI gs. mijas sliekšņa. Rokenrols — mūzikas instrumentu apguves rezultāts, Četri gadalaiki — prozas meistardarbnīcas auglis; klases vakari, bērnības spēles utt. Ir pat stāsti ar pētniecības iezīmēm, piemēram, Pie friziera. Tomēr tēma ir tikai pamats tam, lai bez sāpēm, bet tāpēc ne mazāk emocionāli vēstītu par vilšanos, priekiem, sapņiem, atmiņām, proti, visu to, kas cilvēcisks un mīļš. Tas mūsdienu īsprozai nav nemaz tik raksturīgi.
Ignats diez vai rakstīs romānus, tomēr stāsta žanrs viņam padodas teicami. Prasās vien pēc kaut niecīgākās pretenciozitātes. Bet kāpēc aiz notikuma būtu jāslēpjas kam vairāk? Mīļi taču, ja stāsts beidzas ar teikumu: "Picas diametrs 28 cm."
Talantīga debija.

Pirmpublicējums laikrakstā Diena.