Uzbūvēt garīgo Latviju

Divpadsmit latviešu rakstnieču stāstu krājuma “Mēs. XX gadsimts” pirmais lasītājs un priekšvārda autors ir Valters Nollendorfs, rakstnieks, literatūrzinātnieks un vēsturnieks. Ar viņu arī saruna grāmatas iznākšanas priekšvakarā.

Jūs ar Gunti Bereli esat vienīgie vīrieši, kas pieaicināti šim projektam – kāda ir sajūta?

Tas ir pagodinājums. Pagodinājums.

Kā jūs vērtējat šo krājumu un tā nozīmi?

Šī ir eklektiska grāmata – jo vienīgais pieturas punkts, kas rakstniecēm bija saistošs, ir laika posms, kurā notiek darbība. Pārējā ziņā viņas bija brīvas, radoši brīvas. Tāpēc salīdzināt, cik vēsturiski precīzi ir šie darbi, nemaz nav iespējams – Ilze Jansone un Inga Žolude cenšas turēties arī pie vēstures, bet pārējās vairāk centrā liek cilvēkstāstu, personisko vēsturi. Pašas Gundegas Repšes darbā tam klāt nāk vēl arī mistērija, nezināmais, noslēpumainais. Un tas, kā izrādās, tādos juku laikos spēlē ļoti lielu lomu. Vakar runājām ar Lalitu Muižnieci par liktenīgu nejaušību lomu mūsu likteņos, par saviem piedzīvojumiem bēgļu gaitās, un nonācām pie secinājuma, ka juku laikos nejaušības ir likums. Tās notiek.
Atsevišķu cilvēku likteņi uz vēstures fona ir ļoti svarīgi, jo parāda, kas notiek ar indivīdu, kā vēsture tiek veidota no apakšas.
Ir svarīgi, ka vēsturei pieejam ar iztēli. Klasiskie vēsturnieki strīdēsies, jo pastāv uzskats: “ja ir dokuments, kas apliecina, tātad notikums bija”, taču arī te ir nianses: pirmkārt šo avotu, pašu dokumentu, uzticamība. Otrkārt, ir notikumi, par kuriem dokumentu nav, – piemēram, holokausts Latvijā. Tās pavēles tika dotas telefoniski. Vēsture veidojas arī, saliekot kopā daudzus atmiņu stāstus, kad top redzams kopīgais un atšķirīgais stāstā par vienu un to pašu notikumu.
Liecinieks vienmēr skatās no savas perspektīvas. Bet šī perspektīvu dažādība neizslēdz notikumu kā tādu.
Mēs runājam par atmiņu kultūru, kas ir kaut kas pavisam cits, nekā vēsture. Atmiņu kultūra izpaužas individuālajās, sociālajās atmiņās, kas nāk no apakšas, bet no otras puses ir atmiņu kultūra, kas nāk no augšas, tā saucamā atmiņu politika: mūsu piemiņas dienas, mūsu pieminekļi, lietas un notikumi, ko veidojam apzināti un kas pauž arī valstisko nostāju. Zināmā mērā mēs šo atmiņu politiku šobrīd veidojam no jauna, bet strīds ir par to, kā tas būtu jādara – atjaunojot veco vai veidojot pilnīgi jaunu. Tāpēc arī raisās konfliktsituācijas – par Pētera Lielā pieminekli, par 9. maiju, 16. martu.

Kā tas būtu jādara, jūsuprāt?
Ļoti grūts jautājums. Lielākoties Rietumu valstīs sadzīvo visāda veida pieminekļi un vēsturiskas atmiņas, netraucējot tautas pašapziņai, tautas individualitātes un identitātes apziņai. Latvijā situācija ir grūtāka, jo šeit piecdesmit gadus identitāte uzspiestā kārtā tika pārveidota, mainot svinamdienas, liekot pieminekļus iekarotājiem un revolucionāriem, noliedzot vienu un izceļot otru, tas, ka okupācijas vara ir nākusi šeit un ar citas valsts pilsoņiem izrīkojusies tā, it kā tie būtu viņējie.
Pretrunas mūsu valstī ir ārkārtīgi spēcīgas. No vienas puses mēs pieciešam tos “otrus”, bet no otras – absolūti nevaram ciest. Mēs it kā ļaujam viņiem te palikt, bet sevī vēlamies, lai viņi brauc prom. Mēs netiekam galā paši ar sevi un ar to, ka šī situācija ir jāatrisina mums pašiem. Kamēr mēs to nedarām, “Saskaņas centrs” izmanto situāciju. Ilgie gadi no 1940. līdz astoņdesmito gadu beigām mūs iespieda sevī, un pašlaik mēs mācāmies iziet laukā no sevis. Ciešanas var cilvēkus garīgi pacelt, bet tās var arī cilvēkus salauzt – viņi redz tikai savu sāpi. Latvijā ir daudz cilvēku, kas nevar tikt ārā no tā, kas viņiem ir nodarīts. Mēs kā indivīdi un arī mēs kā tauta koncentrējamies uz savām ciešanām. Tā nevar brīvi veidoties sabiedriskā atmiņu kultūra. Mums vispirms jāatbrīvojas pašiem.

Svešās varas lielākais ļaunums ir tautas nostādīšana citam pret citu, iesaistīšana savoe noziegumos un sekas – grūtības vēl arvien šos jautājumus izrunāt bez konfrontācijas. Paies ļoti ilgs laiks, pirms cilvēki varēs sarunāties par šīm lietām. Okupācijas laika sekas vēl ir pie mums un paies vēl laiks, kamēr nonāksim pie saprašanās.
Kaut vai jautājums par tālaika rakstniekiem – bija, kas rakstīja galvenokārt tautai, bija kas rakstīja režīmam. Un bija, kas rakstīja pirmo un pēdējo lappusi režīmam un pārējo tautai. No vienas puses sanāk kalpošana režīmam, no otras – nekalpošana. Divdomīga situācija, kas ir grūti atšķirama un ar kuru, iespējams, grūti sadzīvot arī pašam. Vēl joprojām ir cilvēki, kas tālaika rakstniekus uzskata par jo nodevējiem, jo viņi sadarbojās ar režīmu.
Dzīvojot normālā demokrātiskā valstī, mierīgi līdzās pastāv diezgan plašs uzskatu spektrs, kas tiek uzskatīts par pieļaujamu – no nacionāla līdz sociālistiskam. Latvijai pie tā vēl ir jāpierod – jo piecdesmit gadi režīma kalpībā šo spektru sašaurināja. Ir jāspēj sadzīvot ar domu, ka īsti latvieši ir gan Ojārs Vācietis, gan Gunārs Astra.

Literatūrai okupācijas laikā bija ļoti svarīga – izprasta, ne varas diktēta, – funkcija, virsuzdevums, ko izpildīja tieši dzejnieki – tautas saglabāšana. Tagad rakstniecība aiziet individuālā plāksnē un neuzskata, ka literatūrai ir virsuzdevums.

Tieši gribēju jautāt, kāds tas, jūsuprāt, ir? Šobrīd?

Latviešu literatūras virsuzdevums šodien, manuprāt, tomēr ir būt sabiedriskai literatūrai. Ne tikai skatīties uz tautas pagātni, bet meklēt kopsaucējus. Ne tikai “es” ar savām izjūtām, bet – kā manas izjūtas iekļausies tajā, ko saucam par tautas apziņu, tautas balsi, identitāti. Tas ir diezgan grūti. Bet, ja mēs no vienas puses sakām: mūsu politiķi neievēro tautu, tad ir jautājums: kur ir tā saucēja balss, kurā ieklausīties?
Virsuzdevums ir nepalikt savas individuālās, nelielas sabiedriskās grupas līmenī, bet veidot apziņu par to, kas mēs kā latvieši, kā Latvijas saimnieku tauta esam attiecībās ar citām tautībām, kas še dzīvo. Te varbūt rakstnieki varētu dot vairāk impulsus, nekā mūsu politiķi spēj tikt galā.

Cik lielā mērā šīs divpadsmit rakstnieces pilda saucēja balss funkciju?
Katrai no 12 rakstniecēm šis ir it kā jauna ceļa sākums, apsolījums radīt ko lielāku. Man liekas, ka Gundega Repše kā idejas un projekta autore ir mēģinājusi šo ceļu iezīmēt – te ir apziņa, ka viņas raksta ne tikai sev, viņas sāk veidot kopējo stāstu. Ieskicēt.

Kāpēc šī grāmata ir svarīga?
Šī grāmata ir apsolījums kam lielākam. Un vēl – tā ir aizmetnis tam, ka sākam pārdomāt ne tikai paši sevi, bet savas tautas, savas valsts lielos pagātnes jautājumus, ar kuriem vēl neesam tikuši galā.
Mums šodienas garīgā Latvija ir jārada no jauna – saliekot kopā ļoti daudz papīru, ļoti daudz domu, ļoti daudz atmiņu un vēstures. Un tāpēc šie daudzveidīgie eklektiskie stāsti ar katras rakstnieces individuālo pieeju, iespējams, palīdzēs cilvēkiem ieraudzīt ceļu, kāds ejams, bet – pašam ieraudzīt, nevis sagaidīt, ka rakstnieces tagad pateiks priekšā, kā to darīja sociālā reālisma vai vadoņa kulta pārstāvji.