Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Melodrāmas žanra apvērsums. Par Māra Bērziņa grāmatu Titāna skrūves

Ieva Plūme, speciāli www.delfi.lv

Lai arī Māra Bērziņa melodrāma ir veltīta vienam cilvēkam - rakstnieka sievai un mūzai Sniedzei, tomēr tā iepriecinās pulka lasītāju. Vieglās intonācijas un asprātības ziņā šai grāmatai būs pagrūti rast līdziniekus pašmāju literatūrā. Bērziņš ir viens no tiem autoriem, kuru lasa ne vien spalvas brāļi un māsas, bet arī tie, kas parasti neseko līdzi latviešu literārajam procesam.

Lai uzjauktu baudāmu kokteili, Bērziņam noder vīrietis un sieviete, nejauša tikšanās un pirmais randiņš, mīlestība un draudzība, laimes tirgošana un vecs zvejnieks vietējā bārā, sēņošana un kāda neticama pārvērtība. Āķis, aiz kura autors paķer, ir spēcīgs un vienlaikus vijīgs kā zīda šalle pavasara vējā. Bērziņš apgāž melodrāmas klasisko likumu – aizkustināt līdz asarām, radīt skumju un grūtsirdības atmosfēru. Gluži otrādi, teksta pamatnots ir nepārejoša, vietumis smeldzīga, dzīvesprieka un humora pilna, sākot jau ar komisku situāciju atainojumu, kas norisinās zem labvēlīgu, ikdienišķu smieklu zīmes līdz bezrūpīgi gaisīgai asprātībai. Kā dzirdēts, komiskais, (arīdzan, traģiskais) ir viens no dzīves vadmotīviem. Bet humors kā cilvēku saskarsmes veids esot radniecīgs morālei. Daudzpusīgās humora šķautnes, kas ieskicē Titāna skrūvju kontūras, ir savdabīga, nedaudz skeptiska un viegli pašironiska dzīvesprieka apliecinājums. Atliek brīnīties, kur šodienas dzīves ritējumā var rast tik pašapliecinošu un sirdsprieka pilnu attieksmi.

Domājot par latviešu literatūras kontekstu, jau ierastas ir refleksijas par ironijas klātbūtni, kas kļuvusi vai par obligātu teksta sastāvdaļu. Pēdējā laikā gan ir manāmas pazīmes, kas liecina par rakstošo vēlmi lietot nevis stilistiski smalko izsmiekla tehniku, bet nopietnību raisošu eksistenciāli un ētiski dziļdomīgu toni, kas nereti līdzinās pelēkam lietus rītam. Un – ak, vai! – kā mums netīk šādas apmākušās dienas! Un kā mēs sagaidām sauli, kas pēcpusdienā atspīd no vienmuļajiem padebešiem, - ar neviltotu smaidu uz lūpām.

Šāds neviltots smaids rodas, izsekojot kolorītajiem Jānīša, Pētera un galvenā varoņa - Vara tēliem, kuri triec veiksmīgus, raitus dialogus, izspēlē negaidītas sižeta virāžas un demonstrē autora humāno nostāju - līdzjūtību un cilvēkmīlestību. Uzsvērtie vīriešu tēli ir ass, kas veido norises un iezīmē psiholoģiskos portretējumus. Savukārt sievietēm atvēlēta otrā plāna loma. Lai nu tā būtu. Tomēr šajā gadījumā veidojas nelīdzsvarotība, jo Dina un pārējās dāmas tikai reaģē uz vīriešu izdarībām – aiziet, atnāk, piekrīt, nepiekrīt, salīgst mieru vai, gluži otrādi, apvainojas. Vienvārdsakot, lelles, kuru pasauli nav lemts atklāt.

Turklāt izlutinātam lasītājam raizes var sagādāt komplicētības trūkums sižetiskajā un valodiskajā aspektā. Gana atsvaidzinošu dvesmu sniedz stāstījuma fragmentējums prelīdēs, kas izceļ autora Es un koncentrētā veidā atspoguļo ko līdzīgu pārdomām par mūžam neatbildamo un tādēļ jo vilinošāko "kāpēc". Kāpēc mēs esam, kas ir pasaule, mīlestība un dzīve? Vai tā ir straume, kurai ļaujamies, vai kas cits?

Jāteic, ka prelīdes savā izpildījumā nav viendabīgas, tā piemēram, nav saprotams, kādēļ ievietota astotā prelīde, kas stāstījumam neko būtisku nepievieno, savukārt devītā ir meistardarbs gan eksistenciālo izjūtu, gan vēstījuma ziņā.

Īpašas apceres vērta būtu Savaldzinātā Merlina tēma – tas ir grāmatas noformējumā izmantotās Edvarda Bērna-Džonsa gleznas nosaukums. Varētu aplūkot, kā noformējuma un satura aspekti iekļaujas kopīgajā darba koncepcijā un iztirzāt to paralēles un kontrastus. Šoreiz tikai viena piebilde – grāmatas vāks savaldzina uzreiz un neatgriezeniski.

Melodrāma, godīgi sakot, nav mans iemīļotākais žanrs, tādēļ Titāna skrūvju lasīšanai nodevos ar rimtu un kritisku piesardzību. Arī pēc tās pēdējās lappuses aizvēršanas neesmu kļuvusi par romantiskās literatūras cienītāju un joprojām uzskatu, ka nekas labāks par Šekspīra Romeo un Džuljetu, Bulgakova Meistaru un Margaritu un Nabokova Lolitu nav tapis. Tomēr pēcgarša, izlasot grāmatu, raksturojama kā gaišas iedvesmas pilna. Radīt stāstu, kas smīdina un ļauj ik vakaru ātrumā šķirt lapu pēc lapas, nav vienkārši. Tas nekas, ka es neesmu šā vēstījuma adresāts, lasīt bija jautri.

Pirmpublicējums portālā Delfi.lv 2011. gada 1. aprīlī.

Citas recenzijas:
15.03.12