Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Inga Žolude

Mierinājums Ādama kokam

Kad vecmamma bija maza, viņas vecmamma stāstīja, ka pasaulē ir tāds koks, no kura mēs nevis radušies, bet par ko mēs vēršamies. Ar “mēs” viņa domāja sevi un manu vecmammu. Ieva radās no Ādama ribas, un viņi abi bija zem tā koka un sabija grēku. Un nevis Dievs Ādamu un Ievu izdzina no Paradīzes, bet Ieva, pazudinājusi Ādamu, izgāja no Paradīzes, uz muguras nesdama šo koku. Un tas bija Ādams, kas bija tapis par šo koku. Un man būs jānes šis koks un manai mammai.
Katram šis koks ir citāds. Vienam tas zaļo, otram tas kalst un vējā un lietū nomazgājas pelēks un lāsumains, itin kā būtu no jūras izmests sprungulis, citam zari noaug tik līkani uz leju, ka pārliecas nesējai pāri pār muguru, galvu un acīm, un viņa neredz savu nesējas ceļu. Citai uz muguras aug egle ar birstošām skujām, bet uz cita koka parazitē liānas un ar laiku apjož nesēju, sasiedamas to tik cieši, ka viņa nespēj vairs kustēt un ieaug zemē pati.


Šodien viņa man pateica, lai uzdāvinu viņai naktskreklu. Viņas vecumam atbilstošu. Kokvilnas. Bet ne tādu kā vecām kundzītēm. Pieklājīgu.

Jau vairākas reizes biju skatījusies vārdnīcā, ko nozīmē metastāzes, bet nevarēju atcerēties. Es apmēram sapratu, kas tas ir, bet, ja man kāds prasītu, nevarētu paskaidrot. Tas ir kā... tas ir kā... Vispār es to iedomājos kā mazas zvaigznītes ķermenī, tādus audu sabiezējumus, staipekņus, kas sazarojas kā stari un savijas dzelteni sarkani. Tā apmēram. Varbūt tos var just. Bet varbūt nevar. Un es jau arī nevarēju viņai jautāt, vai tos var just vai nevar. Un viņa jau arī nezinātu pastāstīt. Tas taču bija otram cilvēkam kaut kur iekšā, nevis virspusē, kur var pārbaudīt. Jaunajā naktskreklā, guļot viņam blakus, to nevarētu sajust. Tos sabiezējumus, es domāju. Zvaigznītes.

Katru piektdienu man ar viņu bija jāsatiekas, jo viņš katru piektdienu brauca uz laboratoriju. Tur viņam veica šausmīgu procedūru. Operācijas laikā viņam plaušās ielika mazu šķīstošu tabletīti, kas nogalināja zvaigznītes. Tad viņš atmodās no narkozes un murgoja. It kā zeķes nozagtas. It kā vispār nesaprot, kur atrodas. Tāpēc viņa vienmēr aizlaidās no mājas, lai nesatiktu viņu. Un acis viņai bija izraudātas tukšas un ap acīm piebrieduši maisi.

Kamēr mēs dzērām kapučīno, viņu slimnīcas mašīna veda mājās, somas ārējā kabatā ieliktas zeķes, lai nepazūd. Ēdot garšīgās kūciņas, domāju, kā viņš izskatās — marlēs satīts kā mūmija, viss krūškurvis apjozts. Droši vien asinis sūcās uz āru. Un saldi šķērma slimnīcas smarža. Mutē saskrien siekalas. Domā par garšīgo kūciņu tavā priekšā. Nevis par marlēm.

Viņa to vairs nevarēja izturēt. Bet es teicu, ka viņai ir jāiztur. Es teicu, ka Dieviņš ir ar viņiem, ka Dieviņš viņiem būs vēlīgs, tikai jātic. Un es gribēju viņu paņemt klēpī un paglaudīt, it kā visu sāpi varētu noslaucīt nost ar savām plaukstām. Padarīt par nebijušu.

Kad es aizbraucu pie māsas, viņas divi bērni man parādīja “čau” un vilka mani spēlēties. Vecākais bija jau pieaudzis, gadus septiņus vecs, nevienu neklausīja, parādīja savus darbus, ko viņi līmējuši un veidojuši rūķu skoliņā. Jaunākais bija īsts jaukumiņš, sēdēja man klēpī un ēda mandarīnus pa vienai daiviņai, klusi un mierīgi. Un zem sirds viņai bija trešais bērniņš. Un es tik nemierīgi gribēju viņu paaicināt malā, iziet kaut kur ārā un pajautāt, vai viņa zina, kas notiek. Tu zini, ka Ādamam ir vēzis? Tu zini, ka mammai ir slikti? Tikai nesaki to viņai! Nesaki, ka tu zini! Vienkārši, viņu tagad vajag atbalstīt. Bet es nevarēju. Nebija izdevības. Turklāt mamma man aizliedza kādam to teikt. Un es nevarētu iedomāties, ko justu bērniņš viņas vēderā, ja es nostātos viņiem abiem pretī un teiktu kaut ko tik briesmīgu, izrunātu vārdu “vēzis” viņu virzienā. Man likās, ka es varu izdarīt daudz sliktāk, nekā es gribētu. Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr.

Kāpēc tu dzer? Tev taču nedrīkst! Viņa saka, kad viņš pārbraucis mājās no iknedēļas procedūras. Tev taču nedrīkst, viņa izmisīgi lūdzoši sauc, jo ko gan citu, ko gan citu! Kāda jēga zāles un alkoholu pa virsu! Tas neiedarbosies! Sūds, ka neiedarbosies! Bet tu nomirsi! Tev taču jādzīvo! Manis dēļ, padomā par mani, es, es palikšu viena, bet tu man tik ļoti esi vajadzīgs! Atceries, atceries visu, kas mums bija. Atceries, kā mēs iepazināmies! Atceries!

Un es atceros tikai mazu daļu no tā, ko es zināju. Ir deviņdesmitie gadi. Mēs dzīvojam koka mājā, blakus komponistam, kurš ir tik garš, ka viņam jāsaliecas deviņos līkumos, lai izietu pa durvīm. Es mūždien karos ārā pa logiem, gar kuriem esmu redzējusi tankus braucam. Brīvība un nāve, divi koncepti, ko tajā vecumā vienkārši nav iespējams apjēgt. Un te vienu vakaru, viņi abi atnāk mājās un mums ar māsu pasniedz ananasu! A-na-nass. A! Vairākas dienas mēs to gatavinām ledusskapī, tad puscietu un skābenu apēdam, līdz nomizojas zobi un mēle sūrst kā jēla. Tad kādu citu vakaru, viņi atnāk un viņš pasniedz mums kasti ar tādām kā zefīra kūciņām šokolādes glazūrā. Šoreiz mums izdodas jau gandrīz nedēļu saglabāt dārgumu ledusskapī, katru dienu apēdot tikai pa vienam.

Vīrs, atceries, kā mēs kļuvām kopā!? Ziemassvētku laikā, kad Kristus jau bija dzimis, mēs zinājām, ka “jā” ir īstā atbilde uz visu, ko dzīve mums sniedz. “Jā” tu teici, “slimībā un veselībā”, tu piekriti “līdz nāve mūs šķirs”. Bet tā nav nāve, kas mūs taisās šķirt... Tā ir tava padošanās, bet tu nedrīksti. Un viņš atbildēja — bet, kad es iedzeru, es nejūtu sāpes. Sāpes, kādas tev pat sapņos nav rādījušās. Tās ir TĀDAS sāpes! Man nesāp kāda ķermeņa daļa, bet es sāpu. Es viss sāpu. It kā man cauri vadītu elektrību, kas dedzina gāzi, kas mani slāpē. Man ir tik šausmīgi grūti.

Viņa domāja par mīlestību, par būšanu kopā vēl ilgus un laimīgus gadus. Viņš domāja, kāpēc viņam tik ļoti jāmokās, taču viņam vēl rokā dega lāpa, kas apgaismoja māti, kas tik ļoti nevēlējās viņu atlaist. Viņš bija viņas Ādams un viņas gaismas nesējs, Prometejs.

Viņš atceras, kā sēž pie mašīnas stūres un ļaujas ceļam, mīļākā kasete piekliedz mašīnas salonu, viņš brauc pāri robežai un vēl vienai, un vēl vienai. Viņi sazvanās ik pārdienas. Viņa paliek mājās ar savām meitām, viņš dodas strādāt. Pēc mēneša pārbrauc nakts vidū. Viņa pielec no gultas un apmīļo viņu. Lai kāds arī cilvēks būtu, viņš vēlas, lai viņu apmīļo nakts vidū pēc ilgas prombūtnes. Viņa vāra kafiju, bet neviens no viņiem to nedzer, jo viņa aizrautīgi klausās, kā viņš stāsta, kā viņam gājis.
Es pamostos un redzu gaismu virtuvē, dzirdu — kāds tur runā. Es izkāpju no gultas. Ir deviņdesmito gadu beigas. Viņš man atvedis no ārzemēm skrituļslidas un banāndžinsus, ko es aiz cieņas pāris reizes arī uzvelku, gadījumos, kad tas negrauj manu stilu. Pēc pāris dienām mēs ar mammu pagalmā izmēģinām manas skritulenes, viņa ved mani aiz rokas, es ripoju viņai līdzās.

Ir emocionāls pacēlums.

Viņi vienmēr strīdas par vienu un to pašu. Ir sarunājuši kaut kur doties, bet viņš aiziet uz veikalu un pazūd, tad pārnāk iedzēris. Vai vienkārši par dzeršanu jebkurā brīdī. Beigās viņi nekur neaizbrauc. Divas dienas nesarunājas, tad viņa paņem savas meitas un dodas skumīgās izklaidēs, visu laiku domās iztēlodamās, kā viņi abi tobrīd būtu varējuši būt citur, darīt viens otru laimīgu.

Viņš neatceras mazo veikaliņu aiz stūra, kur Ņina un Darja tirgoja šņabi glāzītēs. Tur savācās visi kaimiņu veči ar saviem suņiem un pļurkstēja. Līdz viņu sievas sūtīja bērnus viņiem pakaļ vai gāja pašas savākt savus iereibušos vīrus. Mana mamma nekad negāja viņu savākt. Viņš vienmēr pārnāca pats, vienmēr sagatavojies — ar ziediem vai kaut ko garšīgu vai mīkstu mīļmantiņu.

Dzeršana! Pie visa vainīga tā dzeršana! Ja tu nebūtu dzēris... kas zina, kā būtu varējis būt. Burvīgas dienas un pārsteidzoši vakari ar draugiem garāžā, dzeramais ir, zacene ir, plakāti ar plikām vecenēm, neatpazīstamas sievietes portrets, sarunas par autiņiem un rallijiem Biķerniekos.

Burvīgas dienas un pārsteidzoši vakari Jūrkalnē, gulēšana teltī, ar akmeņiem aplikts ugunskurs, kūpinātas zivis, tikko salasītu sēņu mērce, jūra un saule, smiltis un mēs abi, Ādam, apdeguši saulē, apķērušies naktī uz matrača. Un runājam par saviem kopīgajiem ceļojumiem pa Itālijas saliņām, pastas un paeljas, jūras veltes un astoņkāji kā zvaigznes izkārti uz šņorēm aiz neskaitāmajām taustekļainajām kājām, izplājušies kā metastāzes pa plaušu alveolām.

Pēdējo ceļojumu pēdējos Ziemassvētkos viņi nepārrunā. Viņam kļuvis grūti pat runāt, bet jārunā, jārunā, tik daudz kas vēl jāpaspēj pateikt, krustām šķērsām vārdi pa smadzenēm staigā, plūst pa smadzeņu kanāliem gaismas ātrumā, gaismas ātrumā laiks sarūk, nāve nāk. Haotiskas sarunas par visu, kas ienāk prātā, visu, ko atmiņa izceļ no krātuves, vārdus saaužot regulāri formētos tīklos. Viņi neatbrīvo sevi, šie tīkli viņus saista, katru citādāk. Dzīvība un nāve saaužas kopā. Viņa būs piesieta Ādamam, viņa būs ar Ādamu, viņš augs viņā arī, kad viņš būs miris, tik ilgi gadi kopā, tāds mīļums, tādas sēras, un turpmāk viņa visur vilks līdzi savu mironi. Viņš ir sasiets nāvējošos valgos, nāve viņu jau ņem, lēni, bet spēji.

Ziemassvētkos viņi brauc ceļojumā. Viņai ir bailes, viņa šaubās, viņa jautā man, ko iesākt, un es atbildu, ka ir jābrauc, iespējams tā ir pēdējā reize, viņiem jāizmanto laiks kopā. Un viņi brauc. Viss ir labi, viņi apstājas pa ceļam, izstaigā vietas, kas noteikti jāredz, vakaros dzer vīnu un sarunājas, viņai nepieņem kredītkarti Ziemassvētku vakara mielastā, viss iet greizi, šajos Ziemassvētkos viss mežģās kā bez balstiem, viņi guļ viesnīcas baltajos, no lietošanas kokainajos palagos, skatās televizoru, viens otram padusē, viņš iemieg skatoties un sāk krākt. Viņa guļ viņam pie sāniem, kas cilājas ritmiski un dzīvi, no miesas uz miesu ceļo siltums, ir tik labi. Kristus ir dzimis.
No rīta viņš iet dušā, viņa dzird troksni, pēc šaubu mirkļa atver durvis, kas, paldies dievam, nav aizslēgtas, un atrod viņu guļam uz grīdas. Elpina, pliķē, kliedz, laiž virsū ūdeni, raud un nevar pacelt viņa smago ķermeni, lūdzas, puņķojas, pliķē, elpina, sauc ārstu, neviens viņu nedzird viesnīcas istabiņā un neviens nesaprot viņas valodu, ārsts neatbrauc.

Viņš atjēdzas.

Ir emocionāls pacēlums.

Tas nav nekāds pacēlums. Tas ir atvieglojums, laimju laime. Un šausmīgas bailes, kas kļuvušas reālas. Visu dienu viņš noguļ gultā, jo nav spēka. Viņa nezina, ko iesākt, vai griezties atpakaļ vai palikt, mājās tomēr ārsts ir aizsniedzamā attālumā. Viņa aprūpē viņu, baro, sazāļo ar līdzpaņemtajiem medikamentiem. Viņi paliek vēl pāris dienu viesnīcas istabā, tad atgriežas un nevienam neko nestāsta, it kā nekas nebūtu bijis. Tobrīd viņi nezina, ka vēl ir mēnesis ar astīti.

Tagad ir jau pavisam skaidrs, kas notiek, tikai muļķis to neredz. Nav atpakaļceļa, nav ceļa uz priekšu, ir drūpošs tilts, kuram pāri ik rītu, kas sagaidīts vēl divatā, laižas Prometejs ar savu sauju gaismas, kas dedzina viņa plaukstu. Ādams ir dzīvs, un viņš ir viņas gaisma. Šķiet, ja viņa nebūs, iestāsies tumsa.

Ir laiks nākamajā gadā pirms Kristus. Viņš ir miris, taču viņai pie kājām ir divi mirušie. Viens ķermenis ir nepaceļams, smags, tas ir ietīts garā, garā līķautā, no viņu kopīgi austajiem vārdu tīkliem, viņa to stutē kājās, bet tam ir liels svars, un tas gāžas zemē, it kā tam būtu sava griba, viņa nopūlas puņķiem un asarām pa gaisu, kārpīdama zemi laukā, kurā tikai viņi trīs, kājas iestigušas mitros auglīgos dubļos, zemes bambāļi līp pie rokām, trūkst tikai asiņu. Otrs ir pārāk viegls, gaisīgs, to nevar noturēt rokā, ķerot to ciet, saujā paliek vien šķipsna šķietamas matērijas, kas apdedzina plaukstu, viņš vēršas gaismā, saujā, kas nes viena otru. Tā viņa nopūlas starp abiem, beigās uzvēlusi smago līķi mugurā, salīkusi veca tantiņa ar savu vīru uz muguras un otru virs galvas, gaismas nodedzinātiem matiem, nodegušām rokām, iet apceļot pasauli, laikā, kas viņai vēl atvēlēts, vīrs uz muguras tai vēršas trūdos, viņai uz muguras izaug koks. Dimdaru damdaru. Zeltozols.

Ir divdesmit pirmais gadsimts, tikko pārkāpts tā slieksnim. Paiet janvāris. Visīsākais un visgarākais mēnesis viņas dzīvē. Janvārī viņas meitas dzīvo kā vienmēr, risina savas eksistenciālās dzīves problēmas. Bet viņa dzīvo lazaretē. Pēc kara tā ir pamesta tukša, telpas ir drūmas un aukstas, katru dienu tās drūp arvien vairāk, bet viņa spītīgi mazgā un žāvē palagus un klāj sasviedrēto gultu tīru baltu, te ir tikai viena gulta, uz kuras guļ viņš. Viņš ir pie pilna prāta, viņš runā, bet viņam ir nespēks, viņš daudz guļ, kad pamostas, iepriecina viņu ar saviem stāstiem, saviem vārdiem, ikviens vārds ir mīlestības lādiņš, no kuru sprāgšanas viņa patveras pie viņa krūtīm un klausās sirdstoņus, kas ritmiski cilā viņa krūtis.

Šis janvāris ir vissliktākais janvāris. Šis ir visaplamāk nodzīvotais janvāris viņas dzīvē. Un februāra sākums. Ar to arī viss beidzas. Laiks izšķiests, izšķaidīts, izsvaidīts, nekā paliekoša, tik nemateriāls kā aizgājēju iesvaidāmais vīraks. Ja viņa to būtu zinājusi, noteikti... noteikti būtu darījusi ko citu. Runājusi vairāk, biežāk bijusi mājās, vispār neietu uz darbu, nekur neietu, lai neatstātu viņu vienu.

Sajūtas mijas, formējas un deformējas. Aiz žēluma viņa raud, aiz sāpēm vaid, aiz neizpratnes sakņūp pie zemes, aiz dusmām sit dūres pret grīdu un ieāķējas paklājā, un kliedz: kā tu varēji?! kāpēc tev vajadzēja nomirt?! Viņa izsauc ātro palīdzību, lai gan ar prātu apzinās, ka viņš vairs nav glābjams, tomēr vēl niecīgi cer, ka, iespējams, ātrā palīdzība viņu vēl var atdzīvināt, un ir taču jāizmēģina viss, jo nav iespējams tik viegli cilvēku atdot neesmei. Viņu neatdzīvina. Viņa ilgi neatjēdzas, bet, kad atgūst kustības un gribu, salūkā šņores, striķus, bantes, pārsējus, marles un sien viņu pie klints. Bet viņa mirstīgās atliekas aizved uz morgu. Dažas stundas viņa kaut ko dara vai nedara neko, raud vai klusē, viņa to neatceras, viņa par šīm stundām nevienam neko nav stāstījusi, to it kā nemaz nebūtu vai arī tās ir tikai ļoti personīgi viņas mugurkaula saknē, tik dziļi kā saknes zemē, kas nevienam nav redzamas, tikai vasa, kas ir virs zemes, — šis lielais zaudējums, gabals izrauts, viņa viena kā pirksts.
Tad viņa ņem telefonu un sazvana pašus tuvākos, lai pateiktu šo sēru vēsti. Viņa piezvana mums, klausulē nesaka, kas noticis, bet tas nav nedz noslēpjams, nedz aizturams balsī. Viss ir saprotams. Un nav vārdu, ko teikt. Nav tādu vārdu. Viss, ko varētu iedomāties pateikt, ir nevietā, viss ir muļķīgs un niecīgs mierinājums. Un nerunāt ir muļķīgi. Tukšums tāpat apēdis visu — gan cilvēku līdzās, tagadni, nākotni, gan vārdus. Un neviens nezina, ko šis palicējs vēlas. Viņa vēlas, kaut nebūtu iegājusi tirgū, tad būtu mājās divdesmit minūtes ātrāk un, iespējams, visu varētu novērst, būt laicīgi blakus, reaģēt, reanimēt. Viņa vaino sevi. Lai gan viņas vainas tur nav, bet paies mēneši, kamēr viņa noņems šo vainu no saviem pleciem.
Un pat ja izvēlētos neko neteikt, nav laika klusēt — jāķeras pie bēru rīkošanas, radu, draugu, paziņu apziņošanas, līdzjūtību uzklausīšanas — tādas dusmas uznāk! — viņi visi kaut ko saka, bet viss, ko viņi saka, ir tik vienādi, banāli — standartfrāzes par līdzjūtību, ko viņi nespēj just, tikai izteikt noteiktos vārdu savienojumos, uzmundrinājumi, kas nav neko vērti, jo sirds negrib uzmundrināties, tā ir vaļā un asiņo — tikai viņš tur savu ēterisko plaukstu zem viņas sirds un uzlasa tajā viņas ēterisko sirds asini, otrā plaukstā viņam gaisma —, jautājumi par to, kā tas notika un kāpēc, ko nav spēka nedz klausīties, nedz atbildēt, jo viņiem tā būs tikai informācija, taču viņas rokas, teju kurās Ādams nomira, vismaz dzisa, ķermenim atdodot siltumu, kuru pirkstu gali vēl svilst no viņa sirds masēšanas, muskuļu knaibīšanas, miesas rīvēšanas, neļauj no viņas acu priekšas pazust ainai — viņa tur Ādamu rokās un saprot, ka viņš nav vairs dzīvs. Un tā ir pēdējā reize, kad viņa tur to savās rokās, priekšā viņai vēl tikai iespēja viņam pieskarties izvadot. Un kad bija pēdējā reize, kad viņa to turējusi savās rokās pavisam citādi?! Vēl dzīvu. Pārāk sen, pat ne vakar. Vajadzēja saslēgt viņu savā apskāvienā un nelaist vaļā, kamēr rodas sāta sajūta. Bet nekad jau nav diezgan, vienmēr otra cilvēka ir par maz, īpaši, ja vairs nav iespējas neko no otra iegūt.

Viņa skatās, kā māte brīdi sēž neko nedarot un nesakot pēc tam, kad ir zvanījusi visiem, kam tas būtu jāzina. Ir pienācis vakars. Un priekšā ir nakts. Tātad priekšā tomēr kaut kas ir. Pirmā vientuļā nakts. Turklāt šī nav vienkārša vientulība, kad zini, ka cilvēks drīz atgriezīsies, ir tikai aizkavējies vai aizbraucis patālāk prom, tā pat arī nav tāda vientulība, kad esi atstāts šķirts un sāc apjēgt, ka otrs pie tevis vairs neatgriezīsies. Šī ir nesaprotama, negodīga vientulība. Un kas tādā vientulībā varēs šonakt aizmigt? Neviens, tāpēc viņa lūdz savu meitu palikt pie viņas, gulēt blakus. Viņa piekrīt, jo tas ir mazākais, ko viņa šobrīd var darīt mātes labā, un domā — uz kādu laiku man jākļūst par Prometeju. Bet es varu nest tev vien viltus gaismu. Gaismas atblāzmu. Tālu starojumu no dzisušas zvaigznes. Es guļu viņa vietā ne kā es pati, bet kā sarkofāgā. Katru nakti tavs miega dievs uzliek man viņa pēcnāves masku. Un es nevaru elpot. Neesam mēs, cilvēki, paredzēti, lai aizpildītu viens otra vietu. Kad kāds no mums aiziet, vietiņa paliek tukša un tikai ar laiku, ar katru minūti tā velkas sīkāka, līdz tukšums aizdzīst. Taciņa pa kuru tu staigāji tūkstošiem dienu turp un atpakaļ, taciņa, pa kuru notika tikai jūsu satiksme, aizaug un nav jēgas pa to vairs iet vientuļās naktīs, skumju un izmisuma brīžos, meklēt soļus, jo taciņa izbeidzas, nekur tā neved, neviens pa to nenāks pretī, nenesīs gaismu, gaisma ir ielikta lukturītī un deg tev neaizsniedzamā tālumā.
Viņas ilgi neaizmieg, bet katra par sevi izliekas vairs neesam nomodā.
Tā. Te. Tagad. Esmu es palikusi. Tu esi prom. Kāpēc tieši tagad? Kāpēc šodien? Es neticu, ka tevis vairs nav. Man liekas tūliņ tūliņ tu pārnāksi mājās, noliksi jaku uz pakaramā, novilksi kurpes, virtuvē izdzersi puspaku piena un apgulsies man blakus, naktī skaļi krāksi, tātad būsi dzīvs.
Viņa jūt Ādamu sev blakus, pagriežas uz otra sāna, lai apskautu, bet redz tur pavisam citu cilvēku — savu meitu, kas guļ bezrūpīgā miegā.

Viņa nerunā pretī mātei. Nākamajā vakarā viņa atkal ir klāt un liekas gulēt viņai blakus. Tā viņas divas nedēļas neiemieg uzreiz, katra savā prātā domā par bijušo un esošo. Esošs. Kas ir esošs? Viss ir neesošs. Un kā būt? Divas nedēļas es mātes priekšā izliekos, ka esmu aizmigusi, un izliekos par Ādamu, Prometeju, ikvienu, ko vien vajag, lai būtu par mierinājumu.

 

Citi stāsti:
Jaunākais blogos
grēcīgā »
 
grēcīgā
Autors: / 18.04.16
ku
 

Autors: / 18.04.16
Pazudis miglā... »
 
Pazudis miglā...
Autors: Paula Groševa / 13.03.16
  Dzintara acis, smilšu krāsas spalvas tik vieglas un pūkainas man pār vaigu nozibēja.   Vakars tumst ,uz ielām...
 

Autors: Paula Groševa / 13.03.16
Dejas uz kvēlojošām oglēm. »
 
Dejas uz kvēlojošām oglēm.
Autors: / 08.02.16
Prologs. - Skārleta Filipsa Džonsone, jums ir tiesības nerunāt bez sava advokāta klātbūtnes. - pratināšanas telpu pāršalca...
 

Autors: / 08.02.16
Suuts (no "Ze mēn from ze planet kōld mars" hronikām) »
 
Suuts (no "Ze mēn from ze planet kōld mars" hronikām)
Autors: Ilona Ozoliņa-Čiu / 03.09.15
1.       Ze mēn from ze planet kōld mars felt it in hiz bounz. Yēs, tudei iz ze dei. Ou, ze eksaitment. Ze...
 

Autors: Ilona Ozoliņa-Čiu / 03.09.15
Vēnās plūst asaras. »
 
Vēnās plūst asaras.
Autors: Kintija Jansone / 03.03.15
Saules stari laužas cauri cilvēku pūlim, mirdz peļķēs, mirdz skatlogos, mirdz acu atspulgos.Gaisā virmo siltums, tas glāsta manu...
 

Autors: Kintija Jansone / 03.03.15
Jaunākie komentāri blogos
Vēnās plūst asaras. »
 
Vēnās plūst asaras.
Komentēja: Paulis Birznieks / 31.10.16
Skaisti ieturēts ritms, toņkārta, domas gaita, pašizjūta, bet vai tiešām tie visi "citi" ir vienmēr tik bāli, nelaimīgi,...
 

Komentēja: Paulis Birznieks / 31.10.16
Pazudis miglā... »
 
Pazudis miglā...
Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
Vēl lielāks brīnums - Amerikas kaķiem patīk latvietes. Mūsmājās ik pa pāris gadiem ierodas kāds kaimiņu kaķis, lēnām...
 

Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
..pēclaiks, kad dzejoļi pesteļoja »
 
..pēclaiks, kad dzejoļi pesteļoja
Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
Elementāra parādība,ja saprotam radošā procesa psiholoģiju - dodot brīvību tam galviņas slānim, kas rosās pats no sevis drusku...
 

Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
Raksti ar rakstnieku »
 
Raksti ar rakstnieku
Komentēja: Kristīne Sadovska / 22.03.11
re, arī pie mums ieklīst pa rakstītnepratējam :) un sazvērestības teoriju piekritējam.
 

Komentēja: Kristīne Sadovska / 22.03.11
..pēclaiks, kad dzejoļi pesteļoja »
 
..pēclaiks, kad dzejoļi pesteļoja
Komentēja: Kristīne Sadovska / 15.03.11
Aak, naktis, kad dzejoļi pesteļojas, jā... "Ziedonī un Visumā" bija tā labā frāze, ka sasniegta stadija, kad dzejoļus vairs...
 

Komentēja: Kristīne Sadovska / 15.03.11