Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Neizstāstītie stāsti

Kristīne Sadovska
Es nevaru stāstīt par sevi. Labprāt to darītu. Ar vislabāko prātu. Bet es nepiedzimu. Tas ir tik muļķīgi. Tāda sagadīšanās. Reizēm iztēlojos sevi kā bērnu. Tas ir grūti. Bērnam vajadzētu māti. Arī mātes man nebija. Nedz tēva. Tā ka es nemaz nevarēju dzimt. Varbūt kādreiz vēlāk pastāstīšu, kādus iztēlojos savus vecākus, bet šais pirmajos neesošās dzimtas stāstos vēstīšu par savām vecmāmiņām un vectētiņiem. Viņi bija pēdējie dzīvie cilvēki. Ar miesu un asinīm, kā smejies. Nekādi ne krunkaini vecīši ar sārteniem maigiem vaidziņiem, smaidu rieviņu sagrumbotiem kokteiļķirsīšiem, apvītušiem paradīzes ābolīšiem. Neviena sirma matiņa, rūpju un dzīves gudrības zoba aizkosta, cienīguma pirmā vēstneša. Ne, ne. Tas nav par viņiem, mīlulīšiem. Zobiņi balti, no pašu kaula, ne smalka porcelāna. Ne vizuļojošas plastmasas šūplādītes - klikš, klikš! Padsmitnieki, tīneidžeri, kā jūs šodien izsakāties, ha. Viņi gan piedzima. Saviem vecākiem. Dažādās ģimenēs. Tepat Latvijā. Dažādās konfesijās, ja tam tagad ir kāda nozīme.
Tolaik prata līksmot gan dienām, gan minūtēm- īsi prieciņi, mazie saules stariņi, mijās baltām prieku lietavām, laimes orkāniem, dzimtu kopābūšanas svētkiem. Mani dzīvie senči ļāvās straumēm sevi apskalot un aizraut turp — dzīvē. Lērumā mazu un lielu jautribiņu, kliedzošu baltu kaiju virs ikdienas ūdens klusā klaja. Dzīrēs, kas nebeidzās nākamajā rītā, kad iekšējā, sāpīgi pulsējošā galva ir daudz lielāka par pašu galvas kausu, šo prāta biķeri, kas skurbumā saraujas. Nē. Toslaikus dzīres bija pati dzīve. Un viņi bija līksmi dzīrotāji, mani senči. Līksmi strādnieki. Lieli darbi, mazi, visi darāmi. Darāmi un padarāmi. Piķa melniem pirkstiem pie kurpnieka liestes, zemainiem — pirmās (Vissaldākās! Vissmaržīgākās! Vis-vis-vislielākās!) dārza zemenes aukstajā Vidzemē ieaudzējot. Rokas mezglu mezglos sapinušās slaucot, linus mīstot un nezāles ravējot. Stīvas, bet glāsaini maigas, aužot, šujot un izšujot garus, vēsi pelēkbaltus linu galdautus, dvieļus, pūra palagus. Ar monogrammu. Tumši sārtiem, smalkiem zīda diegiem. Maza adatiņa zibēt zib pa stingro linaudumu. Galos mežģīnes. Ne jau pavieglās Alansonas. Tikpat smagas kā palagi, kurus rotā. Pamatīgas. Tādas var droši klāt četras paaudzes, pat vairāk. Tiem beidzamajiem īstais linu mīkstums izbaudāms. Man, ja vien es būtu dzimusi. Mātei un tēvam, ja viņus guldītu kāzu gultā. Vectēviem, ja viņi smagiem soļiem no zemzemes reiz pārnāktu.
Bet manis nav un viņu arī nebija. Kur es esmu? To laikam nemaz nevar īsti uzzināt. īstenībā — kādu to redzat jūs — manis nav nemaz. Varbūt to varētu saukt par — nu, teiksim, — nebūtību? Nē, šī nav vieta, kur mirušo dvēseles rāmi gaida nākamo piedzimšanu. Sī ir vieta, kur nonāk tās dvēseles, kurām piedzimšana šādu vai tādu apstākļu dēļ liegta. Kā man. Kā tiem citiem, kas ierodas pulkiem vien, pulkiem pēc katra kara, pēc katras nejaušas nāves Zemes virsū. Tiem, kuru vecāki nepiedzimst. Te it kā nav tautību, bet mēs nez kāpēc uzzinām, kas būtu bijuši, mēs varam vēl un vēl — neskaitāmas reizes, ja vēlamies, — izdzīvot savu vecvecāku dzīves. Varam iztēloties savus vecākus un citus radiniekus. Tā ir kā kompensācija par to, ka mums pašiem nekad nebūs Zemes dzīves. Pēdējā laikā mūsu kļūst arvien vairāk. Varbūt tāpēc esmu nolē¬musi pavēstīt jums. Zemes ļaudis, par saviem vecvecākiem. Man ir atļauts to darīt. Pieņemu, ka iemesls tam var būt tikai viens — drīz visi Zemes iemītnieki būs pārvākušies uz mūsu mājvietu. Vai vismaz — visi viņu bērni un bērnubērni.
Te vietas ir gana, tomēr pavisam bez jums arī mūsu dzīves vairs neliksies īstas.

Vecmāmiņa
Vilciens klaudz. Vagoni šūpojas. Smakas ir neizturamas, mani gan mierina, ka deguns ar laiku pieradīs, bet es nevaru, nevaru samierināties, man visu laiku ir nelaba dūša. Un pats trakākais... Nē, es nedrīkstu tā sacīt, es tā nedrīkstu pat domāt, tas ir briesmīgi, tas ir tik neglīti no manas puses... Mana mammīte. Viņa... nu, viņa ož tikpat nelāgi kā mēs. Viņas skaistie garie mati ir sapinkojušies, tajos vīd kaut kādas gļotas, viņa sēž stūri un runā. Runā briesmīgus vārdus.
Tiem nav sakara ar briesmām, kas ir tepatās. Tie ir vārdi no mēnesi tālas pagātnes, tie ir vārdi no tās reizes, kad pasaule vēl bija tāda pati kā vienmēr. Vienīgi mammītes pasaule bija pārvērtusies jau toreiz, kad mūsu mājās pirmo reizi ienāca tie vīri. Vēlu vakarā. Naktī. Visi jau gulēja. Viņi klauvēja smagi, durvis trīsēja eņģēs, mammīte trīsēja, tās atdarīdama, es trīsēju, savā istabā klausīdamās. Viņi prasīja, prasīja, prasīja. Uzdeva jautājumus. Mammīte atbildēja vienu un to pašu — ņeznaju, ņeznaju, ņeznaju. Viņi izgāza mantas no skapjiem un grāmatas no plauktiem. Viņi sasita manu sunīti. Tas bija no porcelāna. Un aizgāja. Bet mājā palika bailes. Bailes no tumsas, no viņu atgriešanās. Bailes no tā, ka varētu atgriezties tētis. Tad viņi tēti aizvestu.
Mammīte sadedzināja visas tēta fotogrāfijas — lai tie suņi nezina, ko meklēt, viņa sacīja. Visas manas bērnības bildes ar tēti. Kāzu fotogrāfijas, arī to lielajā rāmī. Beigās viņa sadedzināja visas fotogrāfijas, kas bija mūsu mājā. Tad grāmatas. Sākumā dažas. Pēc tam kamīnā lidoja visas pēc kārtas. Mammīte raudāja bez skaņas. Un dedzināja. Dedzināja. Dedzināja. Kleitas un mēteļus, tēta uzvalku, skaisto cepurīti ar plīvuru, kuru es reizēm mēdzu pielaikot pie spoguļa, kurpes un zābaciņus. Ja liesmas kamīnā uz bridi noplaka, māmiņa kaudzei uzšļakstīja Ķelnes ūdeni. Tas dega ar zilganu liesmu, līdzīgi kā punšs Ziemassvētku vakarā. Istaba pievilkās ar rūgtu deguma smaržu, ne tādu, kāda pavasaros un rudeņos vējo Ķeizarmežā, kad apkaimes ļaudis dedzina sagrābtās lapas, nē, šie dūmi bija sīvi un smagi, tie neparko negāja laukā no istabām, palika karājamies matos smagi kā māmuļas izrunātie vārdi. To nebija daudz. Tie nebija labi. Es nestāstīšu, kurus vārdus viņa skandēja biežāk.
Tos katrs var dzirdēt pats, te, šaurajā un smacīgajā mājoklī uz riteņiem, kurš nepielūdzami lēni ved mūs un daudzas citas sievietes prom no mājām, prom no visiem, prom arī no Latvijas.
Interesanti, kurp mēs dodamies? Dažas sievietes stāsta, ka esam Krievijā, es nekad agrāk neesmu bijusi Krievijā, zinu, ka tur ir Padomes, zinu, ka tur nevienam nekas nepieder — viss pieder visiem, citi stāstīja, ka Krievijā tagad esot labi. Jocīgi — ja viss pieder visiem, tātad katrs var ņemt, ko grib. Ja katrs ņem, ko grib, un tomēr visiem pietiek, cik bagāta gan ir šī valsts. Mums tur nevarētu slikti klāties, tiklīdz izkļūsim no vilciena, es vienkārši aiziešu uz tuvāko restorānu un abas ar mammīti paēdīsim kā klājas — galds būs klāts ar iestīvinātu baltu galdautu, ēdieni kūpēs un smaržos. Mammītei varbūt palūgšu glāzi sarkana, sarkana vīna. Viņa ir tik bāla pēdējā laikā. Laikam gan tā ir, krievi ir pieraduši, ka viss pieder visiem. Citādi jau viņi nebūtu paņēmuši tās mūsu mantas, ko mammīte nebija paspējusi sadedzināt. Varbūt mēs arī kļūsim par krievietēm. Mums būs krāsaini lakati un gredzeni. Un papirosi pirkstos visu laiku kā Aisedorai Dunkanei. Viņa apprecēja traku krievu dzejnieku.
Vilciens apstājas. Ārā skan balsis, tādi aprauti uzkliedzieni, pavēles. Es gandrīz nemaz nesaprotu krieviski. Mēģināju runāt ar sargu, viņam ir neparastas brūnas acis, bet saņēmu dunku, un vārdi sita vēl asāk par zēna dūri, kuru viņš iedunkaja man sānā. Tie bija slikti vārdi, un vēl nejaukāks par vārdiem bija skatiens, tas dzēla kā auksta rasa, āda pielipa pie puiša acīm, atrauties bija sāpīgi — kā Rīgu redzēt, piešaujot mēli pie kliņķa ziemas speldzē. Mammīte neredz manu asiņojošo ādu, neredz manu vēlmi pazust, izgaist un neatrasties ne te, ne mājās. Saraujos kamoliņā un mēģinu iemigt. Lūpas ir sasprēgājušas un sausas, smakas vagonā kļūst smagākas, tās sedz mūs visas kā vecs dūnu pēlis. Bērnībā es no tāda ķeksēju laukā spalviņas un iztēlojos, ka ir sniegs. Vecmamma bārās. Es laikam viņu vairs neredzēšu.
Vagonā ir vēl meitenes, vienu es pazinu agrāk. Negribas runāties, neziņa ir otrs pēlis, kas klājas pār mums un atņem vēlmi sarunāties. Negribas arī ēst. Sapņoju par ūdeni. Visādu. Dīķīti, kur vasarās mēdzu peldēt, auksto un dzidro avotu, kurā iemērcot pirkstus tie sastinga teju vai acumirklī. Krāna ūdeni mūsu dzīvoklī. Tas tecēja biezā straumē, atlika tikai pagriezt mazo rokturīti. Dzērienu mūsu mājās netrūka. Bērzu sulas, svaigas un raudzētas. Melnā tēja, ko reizēm ļāva dzert arī man, — salds, karsts un sīvi zobus mizojošs dzēriens, kam maigumu piešķīra vēsa piena lāse. Tā tēju dzerot angļi, vienīgi pienam jābūt karstam. Saldi smaržoja kakao krūze ziemas rītos, kad mammīte man, slimai, to pienesa pie gultas. Tas bija gan dzēriens, gan sātīgs paēdiens vienlaikus. Mmm.
Mēs braucam jau trešo dienu. Pirmajā dienā nedeva ne ēst, ne dzert, bet visiem vēl bija līdzpaņemtie sainīši no mājām, ēdamā netrūka — jo ēstgribas lāgā nebija. Karstums raisīja vēlmi vispirms nomazgāties zem vēsas tekoša ūdens strūklas un tad — varbūt — apsēsties pavēnī un iedzert glāzi vēsas citronu limonādes ar piparmētrām. Mani pirksti lipa pie ādas, un āda pie drēbēm, drēbes lipa pie grīdas, uz kuras es sēdēju blakus mūsu mantām. Mantas gan bija dīvainas — spilvendrānā steigā samestas, nesaprotami bēdīgas. Acīs riesās asaras ik reizi, kad uz tām paskatījos — tur bija maziņš cukurtrauks un daudzas tējkarotītes ar mammītes iniciāļiem, maizes dona, sirdszāles un buntīte raspodiņu tējas. Viss. Pārējais, ko mammīte nebija sadedzinājusi, palika. Krieviem. Visiem. Kas gribēs, nāks un varēs ņemt.
Varbūt atnāks Alīda un Emīlija, viņām traki patika mana lelle ar porcelāna seju un rociņām. Tikai viņu mamma neļaus ņemt, viņa droši vien vēl nezina, ka tagad viss pieder visiem. Ja es būtu mājās, es arī negribētu, ka viņas ņem manu lelli. Varbūt tāpēc mūs ved projām — ir vieglāk atdot citiem lietas, kas nekad nav piederējušas tev. Mūs aizvedīs uz citām mājām un ieliks dzīvoklī, kura iemītnieces pašlaik ir ceļā uz mūsu māju. Tad gan mammīte ir slikti izdarījusi, viņas atbrauks, varbūt viņām ari būs savs tētis — un tur visas drēbes sadedzinātas, gaiss ož pēc dūmiem, vienīgi mēbeles palikušas. Fotogrāfijas jau gan varēja ņemt līdzi, tās varētu palikt katram savas. Bet mūsējās ir vien pelnu čupiņa. Mammīte neiedomājās, droši vien. Viņa jau nevarēja zināt, ka Padomes atnāks tik pēkšņi. Bet varbūt tētis nemaz neatbrauks pie mums, varbūt arī cilvēki tagad dzīvos citādi — ies un dzīvos, pie kā grib. Sastrīdēsies — un ies dzīvot pie kaimiņiem. Un tad atkal nāks atpakaļ, sastrīdēties jau nevar uz visu mūžu.
Grūti kustināt lūpas, sāp mute. Visu laiku nāk miegs. Sieviete baltā lakatiņā, viņa ir veca un pavisam viena, vismaz tā izskatās, runā ar manu mammīti. Mammīte runā pati ar sevi visu laiku, viņa nemaz neredz, ka mēs braucam arvien tālāk un tālāk, viņa neredz, ka apkārt viss ir netīrs un smird. Viņas mati ir pielipuši galvai, tādas neglītas un lipīgas lēkšķes, nevar pat saprast, ka tie reiz bijuši zeltaini. Rapuncele, mēdza sacīt tētis. Rapuncele no torņa nolaida lejā savus zelta matus, un princis varēja viņu izglābt — bet tētis reiz sacīja, ka Rapuncele īstenībā glāba princi, jo viņš būtu nomiris aiz skumjām, ja nebūtu varējis apprecēt mīļoto. Lēkšķaini mati šurp neatvilinās nevienu princi. Mēs visas esam netīras, tik netīras. Citas sievietes mēģina mazgāties, vismaz apslaucīties. Viņas pat vingro. Staipa kājas un rokas. Man nav spēka nemaz, gulšņāju pie sava sainīša. Negribu celties. Atsakos no ūdens krūzes, ko kādas rokas pastiepušas uz manu pusi. Savādi. Vēl pirms brīža likās, ka varētu dzert un dzert, izdzert visus avotus un pat jūras, lai ūdens piepilda mani kā vāzi līdz pašai augšai, līdz rīklei. Bet nu nemaz vairs nav spēka dzert, esmu sausa, un tas ir tik savādi. Man liekas, es kļūstu arvien mazāka un vieglāka. Ūdens ir smags, tas mani apturētu pusceļā un neļautu kļūt plānai, plānākai par vēstuļpapīra lapiņām, kādas vagonā sēdošās sievietes meta laukā pa spraugām vagona sienās. Uz tām viņas rakstīja savus vārdus un lūdza paziņot radiniekiem, ka tiek aizvestas. Kā jūrasbraucēji vientuļā salā. Te nav ūdens, tāpēc vēstules nav jāliek pudelē. Spraugas sienās gan ir pietiekami lielas, lai pa tām varētu izbāzt arī pudeli, vismaz caur loga restēm noteikti varētu. Bet pie loga iet ir aizliegts.
Vakar viena sieviete negāja nost no loga. Sargkareivis, tas pats jaunais ar melnajām asajām acīm, kliedza uz viņu. Kā plīkšķis, kā kliedziens — un viņa lēni slīdēja lejup. Tur bija asinis. Es aizvēru acis, es negribēju redzēt asinis, bet sajutu to metālisko smaržu, tā smaržo arī visi kareivji, tāpat oda tie vīrieši, kas naktī ienāca mūsu mājās. Kad atvēru acis, viņas vairs nebija. Tikai asiņu smārds vairs nepameta mūsu vagonu ne uz mirkli, kā mazliet iebojājies cukurots plintes stobrs, vēl silts pēc šāviena, vismaz es tā iztēlojos.
Kad atkal atvēru acis, vagonā vairs nebija mammītes. Vecā sieviete ar lakatiņu ir apsēdusies man pavisam tuvu, viņa lūkojas man sejā un kaut ko saka. Man negribas runāt. Es negribu zināt, kur ir mamma, un vienlaikus es zinu, ka man nekad neizdosies to uzzināt, pat ja es meklētu visu mūžu. Mute ir sausa, kā pilna ar smiltīm, mēle pielipusi pie kaut kā — varbūt pie zobiem, varbūt vienkārši salipuši kopā ar visu muti. Sieviete mēģina atvērt manu muti. Sāp. Viņa lej ūdeni. Man nevajag, lai ūdens trāpītu mutē, esmu izžuvusi tik plāna, ka jūtu, kā dedzinošas lāses sūcas caur ādu tieši sirdī. Sievietei birst asaras. Es nedzirdu, ko viņa saka, bet māju ar galvu. Viņa glāsta manu pieri, noslaukot no tās izžuvušo ādu, atverot galvaskausu. Iekšā ir mana bērnība. Tā ir beigusies, un manā galvā nu var aplūkot izkaltušas atmiņas. Es pati tās neredzu. Bet sieviete turpina raudāt, un katra asara nočukst, iztvaikodama manā karstajā galvā. Ja blakus būtu spainis ar ūdeni, varbūt mēs varētu liet laimes no kausētām asarām un izzīlēt nākotni? Mana nākotne bija skaista, visi sacīja, ja zīlējot izlejas krusts, es izmācīšoties par dakteri. Bet šodien es tā arī neuzzināšu, kas mūs gaida nākotnē. Arī pārējās sievietes nē. Man liekas, mūsu ir palicis mazāk. Nav spēka skatīties apkārt. Esmu tik sausa, ka no kustībām varētu sabirzt putekļos. Turu acis ciet. Ja nebūtu smakas, es varētu lidot prom no šejienes. Es neskatos, tomēr jūtu, ka vilciens brauc lēnāk. Varbūt mēs būsim atbraukušas uz zemi, kur visiem pieder viss. Un tur mani gaidīs mammīte, viņai būs spoža automašīna, viņa vienmēr tādu ir gribējusi. Mēs abas dosimies uz mazu dzīvoklīti skaistas pilsētas malā. Blakus mūsu mājai būs pareizticīgo baznīca, kurā sudraba zvani iezvanīs stundas. Un ceriņi tikko sāks ziedēt. Latvijā jau noziedēja, Finks esot sacījis: ja aprīlī ziedēs ceriņi, tad jūnijā līs asinis. Ziedēja. Bet asinis gan es nemanīju. Tikai tā sieviete pie loga. Bet tas jau nebija Latvijā, tā ka gaišreģis kļūdījās. Tētis vienmēr smējās, kad mammīte stāstīja viņam par drūmiem notikumiem nākotnē. Pērnajā pavasarī viņš mam¬mītei sacīja: gribi, es tev izzīlēšu nākotni vēl labāk par Finku? Smējās arī mammīte. Tētis sataisīja traki nopietnu seju, ilgi skatījās vīna glāzē, skaloja vīnu augšup un lejup, līdz uzšļakstīja sev uz gaišā uzvalka un smiedamies kliedza: es piedzīvoju atklāsmi! Mēs brauksim uz Parīzi! Un Viola brauks pie vecmāmiņas!
Tad smējās arī mammīte un apskāva tēti, un pat nerājās par sarkanajiem vīna traipiem uz drēbēm, lai gan mani viņa vienmēr sarāj, ja es notraipos. Un viņi bija Parīzē veselu mēnesi un atbrauca smaidīgi, un atveda man lelli ar porcelāna seju un skaistām drēbēm. Arī man viņi atveda skaistas drēbes. Tās visas nu ir sadegušas. Es nezinu, kur ir tētis. Un arī mamma ir prom, lai gan es domāju, ka no vilciena nevienu ārā nelaiž.
Un man vairs nav neviena, tikai spilvendrāna ar karotītēm. Iespiežu degunu raspodiņu pušķītī. Smaržo pēc siena. Un es kļūstu par sausu raspodiņa stādiņu bez saknītes. Tikai kātiņš un ziedi. Un sadrūpu kādos karstos un valgos pirkstos. Sieviete ar lakatiņu šausmīgi kliedz, viņa dauza ar dūrēm smagās vagona durvis. Bet vilciens brauc tālāk. Neviens neatbild uz viņas saucieniem.
* * *
Tā pagāja pēdējās dzīves dienas meitenei, kurai vajadzēja kļūt par manu vecmāmiņu. Viņa būtu varējusi kļūt par mana tēva māti, tāda sapņaina meitene ar lielām pieauguša cilvēka acīm. Viņa būtu gleznojusi mazus, maigus akvarelīšus. Klusās dabas, kurās krāsas ir izplūdušas kā sapņos, akvarelīšus, kuros sapludinātas īstenības un sapņa robežas. Tik smalki, ka rodas šaubas par to, kas ir kas, kur atrodies un kāpēc esi tieši šeit un šobrīd. Portretus, kas neļautu atšķirt cilvēkus no rūķiem un elfiem, šiem mūsu tālajiem brālēniem un māsē-niem, par kuriem cilvēki tik ļoti cenšas nelikties zinis, neredzēt.
Eigēniķi teiktu, ka viņai bija jāmirst,—jo īsteni stipri cilvēki izdzīvo jebkādos apstākļos. Tā esot dabiskā izlase. Un uz tās balstoties progress. Nelīdzsvarotiem un citādi nepilnvērtīgiem ļaudīm ir jāaizliedz radīt bērnus. Vēl labāk, ja šādus ļaudis nogalina uzreiz, tikko atklājusies viņu nepilnvērtība. Pie mums ir daudz tādu kā es, bet mēs tomēr būtu vēlējušies dzimt. Būtu vēlējušies Zemes dzīvi, lai gan tā ir īsa, būtu vēlējušies ķermeni no miesas un asinīm, lai gan tas strauji novalkājas, būtu izvēlējušies pat šaurāku apziņu un daļēju atmiņu zaudēšanu —ja vien varētu būt kopā ar citiem tādiem pašiem kā mēs. Ar atmiņām ir savādi, man šķiet, te, pie mums, vienkopus ir savāktas visas cilvēces atmiņas, visas zināšanas, visas kļūmes un sliktie darbi, mīlestība un naids, neiecietība un izpratne. Viss, ko reiz ir uzrakstījuši vai uzrakstīs, uzgleznojuši vai varētu būt gleznojuši, mūzika — kā putni un sniegpārslas riņķo ap mums vienmēr — un neviens vairs nezina, kas no visa šī krāšņuma jau ir ticis zināms arī Zemes ļaudīm, mūsu mīļajiem, un kam uz mūžiem nolemts palikt še. Manas vecmāmiņas akvareļi — tos redzam tikai mēs. Arī viņa pati tos nevar paturēt—jo dzīvojušajiem jāapmetas citā vietā, es neesmu tur bijusi. Var jau būt, ka tur viņa arī glezno —jo no kaut kurienes taču šie akvareļi nokļuva manā apziņā. Viņas zīmēti. Tur ir arī vectēva portrets—tāds puiškāns vēl, smieklīgi tievu kaklu un lielām, atlekušām ausīm. Bet acis, acis atkal glabā visas pasaules skumjas un sāpes, tās ir veca, karu un iznīcību pārdzīvojuša vīra acis. Gudra rūķa acis. Bet tās melo. Viņš nepārdzīvoja ne karu, ne iznīcību. Viņš nepaspēja pieaugt, nobriest un pieņemties prātā. Viņš nomira. Turklāt cilvēki sacītu — muļķīgā nāvē.

 

Citi stāsti:
01.11.10
Jaunākais blogos
PARDOMAS »
 
PARDOMAS
Autors: Ieva Biksāne / 07.03.19
Bija pasakaini saulains un dzestrs rīts,viņa pavēra acis un ar aizrautību lūkojās pasakainajā skatā kas bija viņas priekšā.Ar...
 

Autors: Ieva Biksāne / 07.03.19
Pārdomas »
 
Pārdomas
Autors: Ieva Biksāne / 07.03.19
Bija pasakaini saulains un dzestrs rīts,viņa pavēra acis un ar aizrautību lūkojās pasakainajā skatā kas bija viņas priekšā.Ar...
 

Autors: Ieva Biksāne / 07.03.19
Pārdomas »
 
Pārdomas
Autors: Ieva Biksāne / 07.03.19
Bija pasakaini saulains un dzestrs rīts,viņa pavēra acis un ar aizrautību lūkojās pasakainajā skatā kas bija viņas priekšā.Ar...
 

Autors: Ieva Biksāne / 07.03.19
Pārdomas »
 
Pārdomas
Autors: / 07.03.19
      Bija pasakaini saulains un dzestrs rīts,viņa pavēra acis un ar aizrautību lūkojās pasakainajā skatā kas bija...
 

Autors: / 07.03.19
Anarhija. »
 
Anarhija.
Autors: Liv Edd / 02.04.18
Esmu ieslodzītaSavā iedomu pasaulē.Esmu pasargātaNo realitātes,no cilvēces,No sāpēm...Es radu savus likumus,Aizliegumus...Es...
 

Autors: Liv Edd / 02.04.18
Jaunākie komentāri blogos
Suuts (no "Ze mēn from ze planet kōld mars" hronikām) »
 
Suuts (no "Ze mēn from ze planet kōld mars" hronikām)
Komentēja: Ligita Paegle / 16.08.17
Grūti kaut ko tādu lasīt, tāpēc negribas. Kāda ir motivācija tā rakstīt?
 

Komentēja: Ligita Paegle / 16.08.17
Vēnās plūst asaras. »
 
Vēnās plūst asaras.
Komentēja: Paulis Birznieks / 31.10.16
Skaisti ieturēts ritms, toņkārta, domas gaita, pašizjūta, bet vai tiešām tie visi "citi" ir vienmēr tik bāli, nelaimīgi,...
 

Komentēja: Paulis Birznieks / 31.10.16
Pazudis miglā... »
 
Pazudis miglā...
Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
Vēl lielāks brīnums - Amerikas kaķiem patīk latvietes. Mūsmājās ik pa pāris gadiem ierodas kāds kaimiņu kaķis, lēnām...
 

Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
..pēclaiks, kad dzejoļi pesteļoja »
 
..pēclaiks, kad dzejoļi pesteļoja
Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
Elementāra parādība,ja saprotam radošā procesa psiholoģiju - dodot brīvību tam galviņas slānim, kas rosās pats no sevis drusku...
 

Komentēja: Paulis Birznieks / 28.10.16
Raksti ar rakstnieku »
 
Raksti ar rakstnieku
Komentēja: Kristīne Sadovska / 22.03.11
re, arī pie mums ieklīst pa rakstītnepratējam :) un sazvērestības teoriju piekritējam.
 

Komentēja: Kristīne Sadovska / 22.03.11