Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

JAUTRAS NEBŪŠANAS

Grāmata pievienota: 12.02.24
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Arnolds Auziņš
Lapaspušu skaits:
200
Platums:
145
Augstums:
205
Cena:
8.12 Eur
Izdošanas gads:
2024

Arnolds Auziņš (1931) jau kopš savas pirmās publikācijas 1957. gada maijā, stāstot par sevi un padarīto, vienmēr priekšplānā izvirza līksmīgo pusi visa tā rakstīšana ir tīrā prieca, lustes un gaviles, viss ir tik viegli, pacilājoši un starojoši, vienīgais kreņķis lai roka tiek līdzi domai. Un kā gan citādi viņš tik veikli būtu ticis pie tā simta grāmatu un lugu klāsta! Turklāt ir vēl kāds papildieguvums, ko paudis pats rakstītājs: “Cilvēkam, kurš raksta, nekad nav garlaicīgi.”
Gundega Blumberga

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis, vāka noformējumā izmantots Uģa Mežavilka zīmējums

Policists arī ir cilvēks 

“Dadža” redakcijā iepazinos ar aforistu Franci Usānu. Viņš bija atnesis filozofiskas prātulas, es — nenopietnus pantiņus. Ar baltu skaudību lasīju viņa domugraudus un brīnījos, kā vienā teikumā iespējams tik daudz pateikt. Jau Antons Čehovs atzinis: īsums ir talanta māsa. Vēl tagad atceros Franča trāpīgās kodolības:
 “Neizšķirīgie arī sevi pieskaita tālredzīgajiem. Mīļa cilvēka kniebiens ir tīkamāks par netīkamā glāstiem. Daudz domāt par rītdienu ir jēga tikai tad, ja iztēlojas to saulainu. Visu zaudējušais ir bagātāks par neko neguvušo.” Un vēl un vēl. Kā no pārpilnības raga.
 Abi toreiz lolojām vienu domu — iepazīšanās jānosvin. Iegājām kafejnīcā “Vecrīga” un pasūtījām pa simtiņam konjaka. Pirmais, ko ievēroju pie nelielā auguma literāta, — varenas, spēcīgas rokas. Ar tādām dūrēm var bulli nogāzt.
 Francis atklāja, ka jaunībā gribējis būt lidotājs.
 — Tagad lido tavas domas. Vairāki aforismi par dzīves jēgu derētu iekalšanai kapu pieminekļos, — es sacīju.
 Francis iebilda, ka pārspīlēju, tomēr smaidīja.
 “Dadzis” aizgāja pa skuju taku, un abi publicējāmies “Latvijas Avīzē”. Ja mani aicināja uz tikšanos ar lasītājiem, teicu, ka būsim divatā. Tāpat rīkojās arī Francis. Mēs viens otru papildinājām.
 Man uzticēja veidot grāmatu par Pokaiņiem, Francis brauca līdzi iepazīties ar šo teiksmaino un noslēpumaino vietu. Kad viņu gaidīja dzimtajā Galēnu skolā Preiļu novadā, es arī devos turp.
 Reiz, atbraukuši no kādas konferences, nespējām izšķirties, nopirkām brendija pudeli, un radās problēma, kur to iztukšot. Ierosināju iet uz Bastejkalnu, kur mani pavada nostalģiskas atmiņas par studentu laikiem, jo iepretī atradās mūsu kopmītne.
 — Tur mūs neviens netraucēs.
 Apsēdāmies uz vientuļa sola. Glāzes mums nebija, ierāvām tāpat no kakliņa un jutāmies burvīgi.
 Kā no zemes izauga policists, it kā mūs izsekojis.
 — Esmu spiests sastādīt administratīvo protokolu, un jums jāmaksā sods par dzeršanu publiskā vietā, — balss skanēja bargi.
 Kurš viņu spiež un kopš kura laika krūmi ir publiska vieta? Bet strīdēties ar amatpersonu ir veltīga mutes dzesināšana.
 — Cik mēs esam jums parādā? — Francis kautrīgi vaicāja.
 — Ne jau man. Tāda ir kārtība.
 Es biju pārāk maz iedzēris, šķita, ka viņš kāri skatās uz pudeli, tāpēc man izspruka:
 — Vai jūs pats esat atturībnieks?
 — Darba laikā nedrīkstu.
 Iestājās neveikla pauze. Tad negaidot policists paņēma pudeli.
 — Izņēmuma kārtā, lai jūs nepiedzertos un neizstrādātu muļķības.
 Viņš paraudzījās visapkārt, vai nav nevēlamu liecinieku, tad ierāva krietnu malku. Vairāk, nekā mēs pirmīt. Prom iedams, pamācīja:
 — Noslēpiet pudeli! Jūs neesat restorānā.

Līdzīgās grāmatas:
Zintis Sils
Gundega Repše
Aldis Bukšs
 
15 balsis
Autoru grupa "Tekstūra"
Nora Ikstena
 
Andris Zeibots
Niks Keivs
Dace Rībena