Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

101. KILOMETRS

Grāmata pievienota: 29.09.15
 
Apakšvirsraksts:
Padomju kauna zona
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Guna Roze
Lapaspušu skaits:
248
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
7.54 Eur
Izdošanas gads:
2015

Padomju Savienībā nebija ne seksa, ne bezdarba, ne padibeņu — kurš tad to nezina?! Ilūzija par bezgrēka sabiedrību tika kultivēta visiem iespējamiem līdzekļiem, arī atbrīvojoties no varai netīkamiem “elementiem” — ubagiem, invalīdiem, dīkdieņiem, dzērājiem, ielasmeitām un pārāk brīvdomīgajiem. Ja ne citādi, tad ar tiesas lēmumu “par parazītisku dzīvesveidu”, izolējot viņus no komunisma cēlāju saimes un izraidot labi tālu no PSRS galvaspilsētām. Par šīm vietām tolaik skaļi nerunāja, tās dēvēja lakoniski, bet ietilpīgi — 101. KILOMETRS.
Uz patiesiem faktiem balstītais romāns stāsta par notikumiem 30 gadu garumā vienā no tuvās trimdas punktiem padomju Latvijā. Ironiski, ka tieši šai pagastā dzimis un romānā aprakstītajā muižā darba gaitas uzsācis Latvijas himnas autors Baumaņu Kārlis. Tur nepelnīti nonāk arī romāna galvenā varone Zelma. Viņa klusējot nēsā sevī nesamierināmu pazemojumu, un dzīve turpina sīksto jauno sievieti lauzt.

Žurnāliste un literāte Guna Roze dzimusi Limbažos 1965. gada ziemā. Romānā aprakstītajās vietās bērnību un jaunību pavadīja viņas tēvs, bet mūža otro pusi — vecvecāki. Vēlme izzināt tuvinieku saistību ar šo īpašo vietu autori mudinājusi atklāt vēl vienu Latvijas vēstures balto plankumu.

“Romāns 101. KILOMETRS ir dokumentālām detaļām bagāts likteņstāstu audekls, kurā vairāku paaudžu atmiņas papildinātas ar laikmeta fotoliecībām un varoņu novadnieki viegli sazīmēs savus radus, draugus un kaimiņus. Bet ne tikai. Vēstījumā par ļaužu dzīvi aiz padomju Latvijas kartēs neiezīmētas un publiski noklusētas robežas Guna Roze izgaismo būtisku robežu arī mūsu vēsturiskajā apziņā, ļaujot atskārst, ka ikvienam savs 101. kilometrs sākas tepat, aiz fotokadra malas.”
Vents Zvaigzne, redaktors

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

Ceļš
1948. gada 2. novembris

Muižas kapelas sienas vēl nav nokrāsotas ne pusē, kad Zelma noliek spaini ar pelējumzaļu eļļas krāsu un iet uz skolotājistabu pie Annas.
 — Kā tu domā, kāpēc cilvēki kaut kur iet? Uz darbu, uz veikalu, uz skolu. Dažreiz nekur — tāpat vien uz priekšu. Iet savu ierasto ceļu un nenojauš, ka tieši šoreiz tas aizvedīs tur, kur neesi gaidījis. Viens iet uz veikalu pēc spičkām, bet satiek to, kuru mīlēs visu mūžu. Citam ceļā trāpās tāds, kas sabradā vai nosit. Vēl kāds aiziet noslīkt linsēklās vai palikt bez prāta kā Indulis. Tu ej, bet nekad nezini, ko satiksi, kāds atgriezīsies un vai vispār atgriezīsies. Kā tu domā: ja cilvēki vienmēr zinātu, kurp ceļš aizved, biežāk paliktu mājā vai aizskrietu palēkdamies?
 Veinberganna klusē un turpina raudzīties pa topošās skolotāju istabas logu uz muižas pagalmu. Tāpat vien uz priekšu — garām milzu gobām pie lieveņa, garām vareno dzirnakmeņu klājumam izbijušās kungu mājas priekšā, garām goda aplim, pa kuru zirgi augstu paceltām galvām reiz klidzināja karietes un pederratus.
 — Nemaz ne tik sen, pirms desmit gadiem, — viņa beidzot ierunājas, — kungiem no šejienes bij jāiet prom, jo citi kungi tā izgudroja. Un kā tu, Zelmiņ, domā, ko Aderkašs sagaidītu te, ja paliktu? Kad tev nāk virsū ar uguni, tu vari gāzt pretī ūdeni. Bet ja nāk ar likuma varu? Vienmēr kāds jau būs priekšā, lai ietu, kur iedams. Ej uz mežu, tur ir zvēri; ej jūrā — dzelme apakšā; karā ej vai darbā — pavēlnieks. Tu nekad neesi savā mežā vienīgais zvērs.
 — Jā, bet ja neiet?
 — Tad atnāks pie tevis i tas zvērs, i pavēlnieks. Piektā gadā Špuriņjānis — Ķirbižmuižas zirgu puisis — gan savam kungam dzīvību un māju izglāba, gan Viļķenes un Lāņu muižu no nodedzināšanas nosargāja. Tā šis lielās. Otrreiz Aderkaši tīģerim ūsas neraustīja — aizgāja prom no šitā meža un palika dzīvi. Un ko tu vispār tā prasi?
 — Jā, bet muiža?
 — Kaut kas taču zvēram jāatmet, lai nerūc badā. Tagad būs skola, kāda vaina? Ķīmijas laboratorija kungam savā kapelā patiktos labāk par kartupeļu noliktavu. Bet kas tev tās par runām?
 — Aizgājušnakt pie loga piedauzīja viens izvestais. Tā viņš sacīja. Valsts svētki nāk, Rīgā bijusi tīrīšana. Saņemts ciet, jo drusku par daudz paņēmis uz krūts, gājis mājā kopā ar švāģeri. Izvesti abi, bet tas otrs tālāk.
 — Un ko tu?
 — Paēdināju un izguldīju vasaras ķēķī. Kad no rīta gāju slaukt Selgu, vairs nebija. Apzadzies, saimniec, un prom. Piedod…
 — Liecies mierā! Tā nav tava vaina un nav arī viņējā. Tikai ej nu saproti, ko ielaidīsi mājā — vilku vai jēru. Pulka to loderu beidzamā laikā saradies, Rīgā tik pulka nemaz nevar būt! Un neved jau uz šito pusi vien. Ko vēl paņēma bez ēdamā?
 — Zirgu deķi un kanniņu ar bairīti. Un traukus, no kā ēdināju. Vairāk neko.
 — Tad tas nav nekāds zaglis — tas atnesīs atpakaļ vai nomaksās, kad tiks pie vietas. Darīsim tā! Ja būs vēl kāds nācējs, sūtīsim pie Grūbarnolda — tam mežā strādniekus vajag. Ja būs strādātājs, gultasvietu atradīs, ja nebūs — pie Arnolda nemaz neies un mūsmājās ar vairs nerādīsies. No vanckara cālis nesanāks, un visus tāpat nesavāķēsi. Padomājies tik! Glupajiem lauciniekiem tagad būs jāvāc visi Rīgas atkritumi? Mēs viņiem kāda atejas bedre, vai?!
 Vienmēr rāmā Anna pie katra vārda kļūst arvien niknāka. Tad apraujas un kā atvainodamās uzlūko Zelmu.
 — Iešu pabeigt sienas kapelā. Laboratorijā, — Zelma izlabo un iziet pa durvīm. Anna līdzi.
 — Vai tev šodien vēl skatuve vecā skolā nav jāsaliek? Rīt no rīta līnija. Dod, es nokrāsošu tās sienas! — Anna ķeras pie pindzeles. — Nu, kur tik riebīgu pervi var atrast. Ej, ka tev saka!
 Zelma novelk ķiteli un sniedzas pēc panēsātā mētelīša, ko aizvakar saņēma paciņā no māšeles. Veinberganna bija piedāvājusi savējo, kad uznāca pirmās salnas, bet no sveša neērti ņemt, un neērti būtu arī atteikt māšelei, kad tā pati piesolīja. Vēl jau tik traki nesala, lai to kilometru gar upmalu līdz muižai nenoskrietu kamzolī.
 — Zelmiņ! — Anna apstādina mēteli pusceļā. — Ja par to iešanu… Satikt to savējo, ko mīļot… Ja tu par Rūstužu Mārtiņu, kas tev taisās klāt, tad nepinies — tas nav īstais! Te jau sievieši brīnās, kā var būt, ka vīrieša cilvēkam trīsdesmit sestais gads, bet vēl nav sievu meklējis. Tas nebūs vīrs, Zelmiņ, kas tik ilgi mātei zem brunčiem tīstījies. Būtu vismaz viņam tēvs, bet tas esot nosities, kad māte bija gaidībās. Kādus gadus atpakaļ Mārtiņš pinās ar Kamparmāru — tā dabūja bērnu un iztaisīja cauri, jo māte nav ļāvusi šo precēt. Tagad dzīvo cīruļlaulībā ar Laimoni, bet bērni nesanāk. Runā, ka tas lamzaks Mārtiņš cierē pēc tādas, kas par šo nekā nezina, lai ir, kas nāk šeptēties mātes vietā, jo tai jau nāve kapu mērot. Būs tevi noskatījis sev par autu mazgātāju un cūkputras stampātāju. Tu tok neiesi pie viņa?
— Es atkal brīnos, kā tā var būt, ka citi vienmēr labāk zina, ko kurš meklē, ko domā un jūt, darīs vai nedarīs. Neņem ļaunā, saimniec, bet, ja tu gribi, lai dzīvoju, kā tejienes sieviešiem patiktos, es varu jūsu mājā nepalikt. Vēl jau Ķirbižos ir tukšas kūtis. Un būs, vēl jau visi skudru pūžņi nav izspārdīti pa pasauli. — Ik vārds triecas tukšās kapelas sienās kā zvana mēle, kādu izvadot. — Iešu uzlikt to skatuvi, kamēr nav tumšs, petroleju jau man neviens nedos.
 — Skaidrs, ka ej.— Anna atlaiž Zelmas mēteli. — Paprasi puikām, tie saliks, nevajag jau pašai. — Annai tā kā gribētos to zvērēnu apmīļot vai vēlīgu vārdu pasacīt, bet tā jau cilvēki nedara — nez ko vēl sadomāsies. Un Zelma jau ir prom — aiziet pa goda apli uz upes pusi.
 Skolotāja Veinberga paliek tukšajā muižā viena. Pieslēdz durvis un izvelk no kabatas lapeli ar tekstu, kas līdz rītam burts burtā jāiekaļ prātā un tekoši jānorunā līnijā, ja nu direktors Bilzens pēkšņi neatnāk uz skolu. Iegremdē smirdīgajā krāsā pindzeles spuraino galvu, pāris reižu atdauza pret spaiņa malu un triepj uz saules dzeltenās sienas milzīgus pelējumzaļus vārdus: “Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas trīsdesmit pirmās gadadienas priekšvakarā Ķirbižu septiņgadīgās skolas audzēkņi apzinās, ka šis mācību gads ir atbildīgs laika posms, jo 1949. gadā mūsu valsts nobeigs ceturto Staļina piecgadi. Ar savu darbu mums jāpierāda, ka valdības un partijas rūpes par mums tiek attaisnotas, ka skolēni, nobeiguši šo skolu, izies dzīvē kā pilnvērtīgi sociālistiskās dzīves augšupvirzītāji.” Re, puse sienas jau piegānīta. Tagad pa starpām vecās himnas vārdus ar vēl brangākiem burtiem. Nu tas pats raksts uz sienas izskatās šitā: “Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas trīsdesmit pirmās gadadienas priekšvakarā DIEVS SVĒTĪ LATVIJU, Ķirbižu septiņgadīgās skolas MŪS DĀRGO TĒVIJU, audzēkņi SVĒTĪ JEL LATVIJU, apzinās, ka šis AK, SVĒTĪ JEL TO! mācību gads ir atbildīgs laika posms, KUR LATVJU MEITAS ZIED, jo 1949. gadā, KUR LATVJU DĒLI DZIED, mūsu valsts nobeigs ceturto Staļina piecgadi. LAID MUMS TUR LAIMĒ DIET, MŪS LATVIJĀ!” Vēlreiz visam pa virsu Baumaņkārli! Vēl un vēl, un vēl! Burtu uz burta, kamēr Dieva svētītā pelējuma kārta apaudzē sienu no kakta līdz kaktam.Neviena dzīva dvēsele vairs nesalasīs vēstījumu uz skolotājistabas gala sienas. Ne vienu, ne otru. Bet Aderkašu mājskolotājs Baumaņkārlis droši vien zārkā uzrāvies sēdus, redzot, kā muižas kapelā Staļins kopojas ar Latviju. Dievs svētī to, kas pa virsu!

* * *

Direktors norunā tekoši, bērni cītīgi aplaudē, uznāk seši pionieri ar bundziņām un soļo apkārt skatuvei. Viss. Pa mājām. Līdz dziļai naktij montēto skatuvi Zelma var atkal novākt, bet seši mazi bundzinieki izklīst pilnvērtīgas dzīves būvdarbos — viens skrāpē govij sakaltušos sūdus no sāniem, divi gar mežmalu stiepj nosvinējušos tēvu mājās, lai cilvēki neredz, ceturtais uz grīdas aizmigušajam vectēvam izķīķerē no kabatas papirosus un kopā ar piekto šķūnītī uzpīpē, kamēr tēvs visu nakti Limbažos krāmē vagonus, bet māte ar sestā tēvu bēniņos ceļ komunismu. Pufaika apakšā, un cik tur tā darba. Tā esot pēdējā reize. Skolas eglīti dedzināšot jau muižā, un tur skatuve, kā uzbūvēta, tā paliks.

 

Līdzīgās grāmatas:
Dace Rukšāne
15 balsis
Valmīki
 
Tamāra Horiha Zerņa
Inga Ābele
Toms Deimonds Barvidis
 
Nora Ikstena
Džeina Fellona
Jichoks Baševis Zingers