DZĒRVJU DZIEDĀJUMS
“Mūsdienās atkal un atkal izvēršas diskusijas par to, vai un kā salīdzināt šolaiku sabiedrisko dzīvi ar pagātni, kā izturēties pret senlaiku mākslas veidotājiem, kas vēstures izpratnē, kādā tās interpretācijā, vairs nav ideoloģiski pieņemami. “Dzērvju dziedājums” ir vēsturisku fantāziju romāns par 20. gs. pirmās puses latviešu literatūrā intriģējošāko dzejnieku pāri, Eriku Ādamsonu un Mirdzu Ķempi, par viņu pieredzi laikos, kad cita pēc citas uz skatuves nāca neapstrīdamās varas, nostādot radošu garu neiespējamas izvēles priekšā: viena vai otra, bet diktatūra, viena vai otra, bet okupācija. Jā, viņi, iespējams, rūgti vīlās savos sapņos un cerībās, bet vai principiāli varam salīdzināties ar tā laika domāšanu? Un — vai paši domājam par savu atbildību nākotnes priekšā?” “Andra Zeibota “Dzērvju dziedājums” sākas biogrāfiskiem darbiem tradicionālā ievirzē — cilvēkam tuvas un jau zemapziņā iekodētas nāves priekšā kavējoties atmiņās un pārdomās par aizvadīto mūžu. Tomēr itin drīz vēstījums, kura centrā likts dzejnieku Erika Ādamsona un Mirdzas Ķempes attiecību stāsts, pāraug autora būvētā fantāzijas pasaulē. Kā līdzīgs ar līdzīgu tajā sadzīvo gan iztēles radīti tēli, gan Latvijas kultūras un politiskās dzīves vēsturē pazīstamas personas kā Edvarts Virza, Kārlis Skalbe, Aleksandrs Čaks, Romans Suta, Eduards Berklavs, gleznotāja Kārļa Padega atraitne un Erika Ādamsona mūža izskaņas līdzgaitniece Elvīra Padega. “Sava ceļa gājēja” Erika Ādamsona balss brīvi un dabiski ieplūst Andra Zeibota uzskaņotajā “dzērvju dziedājumā” un apliecina mākslinieka spēku vienmēr palikt pašam un “smalko kaišu” neuzveiktam.” Jānis Zālītis, literatūrzinātnieks Viņa bija talantīga arī bez tā vai cita labvēļa protekcijas. Un prata sevi novērtēt un pasniegt uz lielās pilsētas ielu un ģimenisku vai māksliniecisku saietu skatuves. Mirdza bija elks. Kas viņai tāds iesācējs Ādamsons, tikvien kā rets viesis avīžu literārajās lappusēs ar tajās ievietotu publikāciju, mākslinieku sabiedrībā — klaidonis dzejas biezokņos un — tā paša lielā dzejdara Virzas vārdiem piesmejot — “ar deģenerāta pakausi” apveltīts.
Eriks varētu tikai nolādēt savu tā brīža apmulsumu. Par to, ka toreiz izturējies kā slimīgi kautrīgs ģeķis slavenības paēnā. Viņš laiku pa laikam it kā nejauši sastapa Mirdzu arī vēlāk.
Nu, kā paviršu paziņu. Garāmgājēja divi pirksti pie platmales:
“Sveiki un uz redzēšanos citreiz!”
“Te nu es esmu,” prātā skanēja paša nebeidzamā spaida straumējumā atkārtotas domas. Agrākais poētiskā Visuma spīdeklis Eriks Ādamsons. Domas arvien mainīja iztēlē elpojošo
ietvaru, kā dobji atbalsodamās senlaiku celtnes akmens velvēs. Tad šolaiku lidostā pie kasēm izstieptā, garā rindā.
Vēl kādā kritienā aizā, arvien ātrāk un ātrāk traucoties garām aso klints zobu sejām, bezjēgas noslēgtajā telpā mestos un nebeidzami lēkājošos spalgos domājumu atbalsojumos:
“Esmu greiza spoguļa attēls. Redzu un neatpazīstu sevi.
Esmu zirnekļa tīklā raustīgā būtne. Bet vai tāpēc vajadzētu saukt sevi par nedrošo, pakļāvušos? Ja kāds nāk pret mani ar ieroci, tad man lēkt pretī ar kailām rokām būtu nevis drosme, bet totāls idiotisms!
Tāpēc es netaisos sacensties, ja man nav zināms spēles laukums un noteikumi.
Lai tad labāk tieku uzskatīts par neatpazītu upuri, kam nav dots atjaunoties. 
Līdzīgās grāmatas:
|
Žanri
Meklēt grāmatu
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv
Visas tiesības aizsargātas ©2009
