KLĒPJA DIEVS

uz sākumu

KLĒPJA DIEVS

Grāmata pievienota: 01.04.26

Apakšvirsraksts:

Taisnais ceļš uz apskaidrību

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

BĒRZIŅŠ MĀRIS

Lapaspušu skaits:

296

Platums:

145

Augstums:

206

Cena:

8.62 Eur

Izdošanas gads:

2026

Gūtenmorgens par visām varītēm centās ierakstīties topošajā grāmatā, bet diemžēl te viņam vieta nebija paredzēta. Palicis aiz borta, vecais varonis jutās drusku aizvainots, tomēr nepadevās – neskopojās ar kritiku, mudināja apsvērt viņa ieteikumus, bet dažbrīd burtiski diktēja priekšā, ko un kā rakstīt. Brīžiem Gūtenmorgena balss kaitināja, brīžiem palīdzēja, taču viņa pienesumu un daļu autorības noliegt nevarēja. To saprata arī Gūtenmorgens un nekavējoties uz grāmatas vāka iespraucās starp Māri un Bērziņu. “Beidzot mani izlaida no skapja!” priecīgi sauca Gūtenmorgens, juzdamies kā pilntiesīga grāmatas autora daļa. Realitātes dažkārt mēdz pārklāties, jo gan cilvēki ar miesu un asinīm, gan literārie tēli dzīvo vienā un tajā pašā – valodas pasaulē.

Māris Bērziņš

Romāna galvenais varonis Dainis Pelnarājs visādi nopūlas, cenšoties saprast, kā rīkoties, lai laime nepāriet. Advaitas praktizētājs Roberts no datora ekrāna sludina, ka apjēdzamā patiesība ir satriecoši ģeniāla: nekas nav jādara, jo nav neviena mērķa, kas būtu jāsasniedz. Vai tas attiektos uz visām dzīves sfērām? Tā sākas Daiņa ceļš uz apskaidrību. Vienīgi tie seši kaķi, par kuriem jātur rūpe, un septītais, kas jāsauc pie kārtības… Un sieva Irbe, kas allaž smejas. Arī lasītājam grūti saglabāt nopietnu vaigu.

Gundega Blumberga

Māris Bērziņš (1962) lasītāju vērtējumam nodevis sešus romānus, vairākus stāstu un lugu krājumus, radījis arī tik savdabīgu personāžu kā Gūtenmorgens, kura rāmi ironiskās pārdomas par dzīves absurdo pusi lasāmas divās grāmatās. Rakstnieka veikums novērtēts ar Latvijas literatūras gada balvu dramaturģijā (2009) un prozā (2015), Baltijas Asamblejas balvu literatūrā un Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Cieto vāku sējums, 296 lpp., izdota 2026. gada 1. aprīlī

Grāmatas fragments »

Uz tablo zviedru bankas klientu apkalpošanas zālē uzlec mans kārtas numurs. Ātri gan, pat nepaguvu nopētīt visu telpu un cilvēkus. Piecēlies no viena krēsla, pārsēžos pretī konsultantei, kurai uz aci, kā šķiet, ir knapi divdesmit. Tas nekas, jaunība nav netikums, varbūt pat priekšrocība, ja vien to prot jēdzīgi izmantot. Sievietes pārsvarā ir empātiskākas pret veciem cilvēkiem nekā vīrieši, cerams, arī šī jaunā darbiniece būs apveltīta ar izpratni un līdzjūtību.
Marta — tā rakstīts uz plastmasas plāksnītes, kas piesprausta pie viņas žaketes atloka.
— Es gribu parunāt par pensiju, — saku un nolieku uz galda ID karti.
— Jā… — Ievadījusi datorā personas kodu, meitene uzmet acis mana konta informācijai. — Jūs gribat izveidot trešo līmeni?
— Nē, paldies, trešo man nevajag, es gribu pēdējo.
— Pēdējo? — Martas sejā uzplaiksnī tramīgs izbrīns.
Reakcija ir adekvāta, tomēr liecina, ka pārliecinoši un nesatricināmi viņa savā postenī vēl nejūtas.
— Ne jau burtiskā nozīmē pēdējo. — Sirsnīgi pasmaidu, lai palīdzētu viņai justies drošāk. — Teikšu, kā ir. Es gribēju jautāt, vai banka nevarētu kaut kad tuvākajā laikā sākt man maksāt pensiju. Vienkāršo, parasto pensiju un ne jau lielu.
Kādu pusotru, divus tūkstošus eiro mēnesī… tā kaut kā…

— Pagaidiet... — Nu gan viņa izskatās apjukusi. — Jūs gribat, lai banka maksā jums pensiju?
— Nuja! Pagājušajā gadā jums bija milzīga peļņa, pāri par simt trīsdesmit miljoniem, un šogad jau pirmajā pusgadā ir tikpat. Bet tā nauda taču nāk no mums, no jūsu klientiem.
Domu saprotat?
— Es saprotu, bet… — Izskatās, Marta pirmo reizi saskārusies ar šādu jautājumu. — Nē, es nesaprotu, bankas taču nemaksā pensijas. — Viņa palūkojas uz datora ekrānu, tad uz manu personu apliecinošo dokumentu. — Pelnarāja kungs, vai tad jums jau ir pensijas vecums? — Marta nervozi iesmejas. — Jums ir sešdesmit viens gads, bet pensiju, liekas, maksā no vairāk gadiem.
— Jā, no sešdesmit pieciem, taču es neprasu līdz mūža galam, tikai līdz brīdim, kad valsts sāks maksāt. Tā teikt, pārņems stafeti. Vien trīs ar pusi gadus. Bankai tas būtu tīrais sīkums. Manuprāt, banka varētu daudzus vecīšus atbalstīt līdz pat mūža galam, ja vien justos kā sociāli atbildīga sabiedrības daļa, nevis tikai kā naudas slaukšanas aparāts.
Marta apdomājas. Pieļauju, viņa apsver iespēju saukt kādu palīgā, bet nevar izlemt, ko tieši. Savu priekšnieci vai apsardzi? Ar vadību es labprāt parunātu, bet apsargam kaut ko iestāstīt būs nesalīdzināmi grūtāk. Viņš vienkārši klausīs Martu, nevis mani. Ātri jāturpina, kamēr meitene nav paspējusi pieņemt lēmumu.

Pirkt »