Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

LĒNGAITIS

Grāmata pievienota: 08.04.21
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Andris Zeibots
Lapaspušu skaits:
544
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
9.79 Eur
Izdošanas gads:
2021

Lēngaitis ir romāns daudzveidis — tas ir filozofiski risināms detektīvromāns, tas ir psiholoģisks pētījums, savā ziņā arī kara drāma, kas norisinās “vēl divdesmit gadu pēc kara”. Divi rakstnieki intelektuāļi, akadēmisko pasauli tracinošais elektrisko balsu pētnieks Konstantins Raudive un literatūrzinātniece Zenta Mauriņa, savās mājās Dienvidvācijas mazpilsētiņā Bādkrocingenē kādunakt piedzīvo neizprotamus notikumus, kuri, pa lappusei, pa nodaļai šķetinoties, piebriest arvien visaptverošākā negaisa padebesī — gluži kā pirms vētras arvien skaidrāk un detalizētāk izgaismojot visas lielās izrādes kopplānu.
Dace Sparāne-Freimane

Vai šis ir biogrāfisks romāns par Konstantina Raudives un Zentas Mauriņas dzīvi 1960. gadu Vācijā, par kara laikā cirsto brūču dziedēšanu? Jā un nē. Vai šis ir rakstnieka iztēles radīts detektīvstāsts ar spraigiem sižeta pavērsieniem? Jā un nē. Vai šī ir ideju drāma, kurā risināti Eiropas pēckara kultūras teoriju un domas strāvojumu konflikti, metot tiltu uz mūsdienām? Jā un nē. Andra Zeibota radītajā apziņas visumu pārklāšanās modelī jeb multiversā katrs no šiem stāstiem var eksistēt patstāvīgi un vienlaikus būt iekļauts lielākā plūsmojumā, kura “radioviļņos” pacietīgam lasītājam — lēngaitim — dota iespēja saklausīt arī savu stāstu.
Vents Zvaigzne

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

Ap pulksten sešiem Konstantins Raudive savā pagraba laboratorijā, pabeidzis eksperimentēt, klausoties laboratorijā elektriskās balsis, ierakstot to vēstījumus magnetofona lentē un izdarot piezīmes ar roku, atlaidās krēslā, izstaipījās, tad citā bloknotā ierakstīja prātā ienākušu sentenci ar atziņu gluži citā, ar pētījumiem nesaistītā jautājumā un brīdi pārlika, vai neatvēlēt vēl pāris stundu radio šņākoņas fonā trenētas dzirdes tvertām, ierakstā fiksētām un tad vēlreiz klausāmām balsīm, lai atšifrētu šīs dīvainās parādības kārtējo vēstījumu.
  Ēnu balsis. Aizgājušo garu sasaukšanās.
  Vairs nebija jābrīnās, ka aprautās un savādi skanošās frāzes dažādās valodās reizēm nosauca savus vārdus.
  Nebija šaubu, ka tie ir mirušu personu vārdi.
  To dvēseles tātad lido pārpasaules sfērās. Plūsmo paralēlās pasaules ireālajās straumēs, kas pārklājas ar gluži materiālistiskajiem radioviļņiem.
  Kā gan tas iespējams?
  Tas nav šodienas jautājums, tas nākotnes pētniekiem būs jāatšifrē, kā balsis var vēstīt no nekurienes. Konstantina Raudives uzdevums ir savākt pierādījumu materiālus. Tādu pēdējo gadu laikā jau krājas tūkstošos vienību. Par tiem interesējas parapsihologi visā pasaulē.
  Visciešākās saites Raudivem, protams, bija ar Šveices plašajām parapsiholoģisko pētnieku aprindām. Arī tuvējās Freiburgas un tālāk ziemeļos izvietotās Štutgartes Universitātes akadēmiskie spēki nereti apmeklēja Konstantina eksperimentus un aicināja viņu uz akadēmiskajām pēcpusdienām, konferencēm vai vienkārši debatēm.
  Vēl pusstundu varētu veltīt… Varbūt.
  Bet tad viņš atcerējās, ka sirds veselības labā apsolījis gan ārstam, gan Zentai, viņa Sentī, nepārspīlēt ar radošo darbu. Zināms, ka darbs, pat ikdienā ierasts, allaž paģērēja augstu koncentrāciju, tāpat enerģijas patēriņu, un laika izjūta reizēm zuda.
  Viņš rūpīgi nolika darba instrumentus un ierīces ierastajā kārtībā, pierakstu blokus — plauktā tiem atvēlētajās vietās. Un tad kāpa augšā palūkot, vai saimniecībā nav kas ātri paveicams.
  Jā, tagad pievakarē derētu iznest virtuves spaini.
  Kaut kad jāapkopj arī parastā māju ikdienība.
  Todien laiks jau kopš pusdienas vilkās uz negaisu. Debesīs mutuļoja mākoņu kalni. Gaiss šķita drēgns, mitrs un nemīlīgs.
  Garām pabrauca autobusiņš, tumši zaļi krāsots, pēc starojuma vainagā ietverta baloža kā Svētā Gara simbola zīmes uz priekšdurvīm piederīgs kādai reliģiskai kopienai. Mašīna ar pagarināto purnu, kurā acīmredzot ievietojās motors, un nelielas mājas izmēru pasažieru salonu, būvētu ieapaļotās formās, un tādiem kā režģiem uz jumta, kur, jādomā, bija paredzēta vieta bagāžai, likās ļoti vecmodīga.
  Kādreiz, atmiņā pazibēja, viņi ar Zentu līdzīgu auto bija nosaukuši par rupučzauru.
  Tai brīdī Konstantins to ievēroja tikai garāmejot, citām domām aizņemts. Viņš kārtoja idejas, kuras būtu pārspriežamas vakara ierastajās dienas apkopojuma sarunās ar Sentī, kad viņi pārlapoja avīzes, dalījās ar iecerēm un būtībā jau vienkārši bija kopā viens ar otru kā izglītoti cilvēki un mīloši ģimenes locekļi.
  Jo mīlestība ir jākopj.
  Tā ir ārkārtīgi trausla, kā reiz ļoti pārliecinoši bija ieminējusies Sentī, to nedrīkst pamest novārtā tāpat kā dārzu, kas gaida savu draugu dārznieku…
  Uzbangoja vēja brāzma. Pagaidām tikai atsevišķs pūtiens, kas tūlīt pat norima.
  Mājas priekšā Konstantins apstājās un pavērās debesīs. Jā, arī nebūdams īpaši izglītots dabas zīmju pazinējs, viņš varēja pārliecināties, ka briest negaiss.
  Tieši tobrīd no ielas puses atskanēja balss:
  — Ziedojiet! Ziedojiet savas dvēseles glābšanai!
  Viņš ievēroja pie kaimiņu mājas sētas vārtiņiem pavecu kundzi garā, pelēkā ķitelim līdzīgā tērpā, galvā tai bija balts lakats un rokās — ziedojumu kastīte. Kaklā šai rēgainajai būtnei karājās liels metāla krusts.
  Konstantins nolika spaini zemē.
  — Pagaidiet brītiņu, cienītā, — viņš izsaucās, — es tikai ieskriešu pie sevis, paņemšu naudas maku!
  Atgriezies viņš devās uz kaimiņu mājas pusi, taču pārsteigts apstājās ielas malā: pretī raudzījās ugunīgi gailošu acu pāris.
  — Es tevi pazīstu! — dāma teica skarbi un izslējusies. — Esmu tevi redzējusi dažkārt dievkalpojumā draudzes baznīcā. Bet tu nelūdzies kā visi. Tu tikai pētīji… Netuvojies man!
  Konstantins, kurš jau bija gatavs spert soli uz priekšu, pārdomāja. Vecās sievas stāvā jautās slimīgs naidīgums.
  Viņa nekustējās.
  Baltais lakats šķita izverdam enerģētisku nimbu.
  Varbūt tikai izlicies?... Protams, ka izlicies!
  — Tas tiesa, es ienāku baznīcā! — Konstantins pēc ilgākas klusēšanas piekrita un pastiepa rokas uz priekšu, rādīdams, kā atver maku. — Es labprāt nāku pateikties Tam Kungam. Nepavisam neesmu neticīgais!
  Viņš centās pierādīt savus miermīlīgos nolūkus. Neko vairāk.
  — Labāk tu nebūtu to darījis, — vecā dāma skaļi paziņoja. — Godīgs neticīgais ir labāks nekā viltus lūdzējs! Es zinu, ar kādu nešķīstību nodarbojas tavā mājā! Tu izsauc garus.
  Tā jau domā daudzi. Stāsti, greizāki vai patiesāki, par Konstantina eksperimentiem liek ikdienas cilvēkiem dziļāk ievilkties savās doksas alās un no tām piesardzīgi vērties ārup.
  — Kā jūs to domājat? — Viņš, kā ierasts, centās atkratīties no nezinātniskuma paudējiem, distancējoties to vai citu simbolu, tādu vai citu nenoteiktības pseidojēdzienu izpētē.
  — Nešķīstais! Viņš vēl prasīs, kā es domāju! Tā domāju, ka tu kopā ar citiem atkritējiem ērmojies ar spiritismu. Jūs tur savā naida lokā nodarbojaties ar sātaniskiem eksperimentiem, nelaimīgais! Tāda nešķīstība, sātaniskā dabas mērgļa Tepfisūzena izdarības, elku rūķa viepļu šķobīšanas ākstības tās ir! Senlaikos tev sejā iesviestu sprāgušu kaķi kā nolādētam atkritējam.
  — Ja jūs ļautu paskaidrot…
  — To visa pilsēta jau zina!
  — Nebūt ne bezdievīgi ir mani pētījumi… Kālab tieši tik pārsteidzīgs spriedums?
  Ak, kam gan Konstantinam ielaisties ar šo radījumu pārspriedumos? Ja nu vienīgi, lai apslāpētu savu impulsīvo dabu. Vēlme eksplodēt, kara gadu nervozitātes vēl jo daudzkārt pavairota. Mokoša psihes traumējuma sekas eksplozīvi atsaukties uz katru sīkumu.
  Pat tādu, kā šīs dīvainās spoku sievietes runa.
  Re, viņa vēl nerimstas.
  — Ne pārsteidzīgi! Nekas nav pāri steidzīgs, kad jāaizstāv Dieva gars. Tāpēc, ka tas ir patiess. Es zinu, ko saku! Viņš manī runā! Viņa balss mani vada!
  Sektantisms… Saprotams! Vai gan Konstantinam, bijušajam garīgā semināra studentam un ticīgajam pēc pārliecības, būtu jāuzklausa šīs maldu runas, lai gan tērptas visplašākajā un visdziļākajā simbolisko sakārtu formulējumā? Taču tur jau tā nelaime, ka par katru lielāku vai mazāku jēdzienu katram no mums ir galēji atšķirīga izpratne, kas paša pieredzes, apgūto zinību vai pravietojumu tāda radīta.
  Konstantins paraustīja plecus, tagad viņš izmeta jau neiecietīgāk: — Vai esat pārliecināta?
  — Es ticu! Es ticu Svētajam Garam! Un Dižākajam Vārdam! Es dzīvoju pasaulē ne pirmo gadu, esmu piedzīvojusi tādas šausmas un nedienas… Lai Dievs pasarga!
  — Tas, ko daru es, kundze, nevienam nenes neko ļaunu.
  — Tu sarunājies ar miroņiem, nodarbojies ar garu izsaukšanu, un tā ir nolādēta pesteļošana. — Viņa vairākkārt meta krustus gaisā, lai norobežotos no iespējamā ļaunuma. Kalsnie pirksti drebēja lielā satraukumā.
  Konstantins visiem spēkiem nu centās runāt mierīgi.
  — Es neizsaucu garus, es klausos vēstis. Ļaunākajā gadījumā esmu tikai pastnieks, kas pārnes kādas dvēseles vēsti citai dvēselei…
  — Tu vēsti novēršanos no Svētā Gara un pestīšanas! Tu braukā pa pilsētām un savos nolādētajos sprediķos, ko sauc par lekcijām, liec cilvēku prātiem novērsties no Dzīvā Dieva un ved viņus mašinizētās pasaules preteklīgajā kārdināšanā. — Viņa kā slāpstot ierāva elpu. — Tu esi iznīcinātājs, tu esi atkritējs! Tu esi ļaunāks par uguns un nāves posta radītājiem, par kara dedzinātājiem, jo tās ir tikai fiziskas nebūšanas. Bet tu noliedz Dzīvo Vārdu un tā svēto starojumu.
  Konstantins cieti noskaldīja: — Nebūt ne! Es ticu Pestītājam! Jā, patiesi, es to saku! Mēs visi esam piedzīvojuši karu. Esam sisti krustā. Bet paliekam cilvēki.
  — Tad neturpini vēdīt to maitas smaku savā dvēselē! — vecā iekliedzās. — Ja, Dievu pazīdami, tie Viņu nav godājuši kā Dievu un nav Viņam pateikušies, bet kļuvuši domās tukši, tad viņu neprātīgā sirds ir aptumšojusies. Tad atmaksa nāks, to saku es, Ulla Rūderne! Tā es! Bet ļaunie spēki, apgalvodami, ka ir gudri, tie visi zinātņu vergi ir kļuvuši muļķi un aizvietojuši neiznīcīgā Dieva godību ar iznīcīga cilvēka un putnu, un četrkājaiņu, un rāpuļu līdzībā darinātu tēlu, tādēļ Dievs tos ir nodevis viņu siržu kārībām, tā ka tie nešķīstībā apkauno savu miesu. Dieva patiesību tie apmainījuši pret meliem, godinājuši radību un kalpojuši tai, nevis Radītājam. Viņš ir augsti teikts mūžīgi! Āmen! Un viņi, kas tādas lietas dara, lai gan skaidri zina Dieva taisno likumu, ir pelnījuši nāvi.
  Konstantins, dzelžaini norobežojies sevī, lai nesāktu tikpat skaļi protestēt, noklausījās eksaltēto runu, tad, arvienu atgādinādams visvairāk sev pašam, ka dvēselē viņš ir bijis un paliks Dieva patiesības sludinātājs, nu iebilda, gan, tas bija jāatzīst, necerēdams, ka tiks uzklausīts.
  — Es jūs uzklausīju pazemīgi… Vai tagad esat ar mieru pieņemt ziedojumu no jums tik netīkamas personas kā es?
  — Nē! — vecā atcirta. — Man no tāda kā tu neko nevajag. Tā ir netīra nauda! Tā iegūta, sazinoties ar dēmoniem! — Te viņa noņēma no kakla metāla krustu, iesietu auklā, un augstu paceltā rokā, baisā eksaltācijā izslējusies, pavērsa pret Konstantinu. — Es izdzenu tevi, dēmon! Saucu tevi, Dieva vārdā nolādēto uz laiku laikiem, saucu tavā tumsības vārdā: Nuum, dēmoniskais ļaunuma puvekli, sprāgušu kaķu rijēj, ārā, ej ārā! Dieva vārdā! Ej ārā!
  Raudive pagriezās un gāja prom.
  — Ej ārā! — vecā kliedza aiz viņa. — Dieva vārdā! Nuum, ej ārā!
  Konstantins pagriezās vēlreiz, kad vēra durvis.
  Fanātiķe pusskriešus metās prom pa ielu.

Līdzīgās grāmatas:
Lauris Gundars
Virdžīnija Lejiņa, Jānis Lejiņš
Ilze Jansone
 
Nora Ikstena
Sandra Vensko
Gundega Repše
 
Džordžs Orvels
Jānis Einfelds
Andris Akmentiņš