Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Viens

Nomodā esmu jau trīsdesmit… Nē, trīsdesmit sešas stundas. Nogurumā drebu, svīstu, krekls līp pie muguras. Cenšos nedomāt par to, ka pēc naktsmaiņas noliktavā smirdu, ka tā draņķa mašīna atkal ir servisā, ka jau varēju būt gultā. Kājas velkas garām Imantas blokmāju mūrim. Braucot droši vien ignorētu visas sarkanās gaismas, bet vai kāds to pamanītu? Nezinu, te viss kā izmiris. Ir grūti domāt, acis dedzina rīta saule, viss šķiet duļķains. Un es vienkārši gribu atgulties un uz pāris mēnešiem aizmigt.
 Kad redzeslokā beidzot parādās mūsu mājas metāla ārdurvis, pielieku soli, kaut prāts joprojām bremzē. Ienācis kāpņu telpā, jau laicīgi izvelku dzīvokļa atslēgas, bet kāpjot pieturos pie margām, lai nenoripotu tos divus stāvus atpakaļ lejā. Arī atslēgu nevaru ietrāpīt caurumā. Tad apjēdzu, ka satrūdējušās durvis ir pavērtas nelielā spraugā.
 Patiesībā tās jau mēnešiem slēdzas ar grūtībām. Visu laiku solos pieķerties remontam, bet vienu dienu nav laika, citā negribu čakarēt to vertikālo paneļu dizainu, kas rūp tikai dzīvokļa saimniecei. Turklāt vienmēr ir krutāki dzīvokļi, ko aptīrīt. Savdabīgā slēdzene arī vieš tādu kā drošības sajūtu, jo svešinieks nemaz nezinātu, kā durvis atmūķēt vaļā.
 Turpretī tagad man pretī spīd koridora dzeltenā gaisma. Paberzēju acis un mazliet atžirgstu. Vienu roku saspiežu dūrē, ar otru pavelku durvju rokturi un sāku lavīties paša dzīvoklī. Pat ieliecos ceļos, it kā tā kļūtu mazāk pamanāms.
 Saviebjos, kad nočīkst grīda, taču nekas pretī neatskan, visur pilnīgs klusums. Savelku otru dūri un paliecu galvu ap virtuves stūri, bet arī tur neviena nav. Ātrumā pamanu tikai nesen mazgātus traukus. Uzmetu zibenīgu skatienu tikpat tukšajai viesistabai, ko ir aptumšojuši aizvilktie aizkari. Tad visas atlikušās koncentrēšanās spējas pievēršu guļamistabai.
 — Ne jau atkal… — nomurminu, atlaižu dūres un gandrīz vai saļimstu.
 Gultā atpūšas Emīlija savā pelēkajā mājas džemperī un treniņbiksēs. Klēpī viņa bezrūpīgi baksta portatīvo datoru. Aiz pavērtā guļamistabas loga čivina putni un aizrūc autobraucēju mīļotie dranduļeti. Plānie aizkari ir atvilkti, un istabā iespīd tā derdzīgā saule, kas turpina balināt zelta peoniju raksta tapetes.
 Gribētu apgulties viņai blakus, uzlikt galvu uz krūtīm, taču mani aptur uz grīdas guloša vīrieša puskailais ķermenis. Vismaz šoreiz daļa miesas ir apsegta ar dvieli. Bāls un nekustīgs, viņš atgādina uz vēdera nosviestu manekenu. Neviļus nopriecājos, ka svešinieks ir vecāks un neglītāks par mani un zem viņa ir paklāts miskastes maiss. Tas no Emīlijas puses ir progress, taču par vīrieti viņa tāpat neliekas ne zinis. Arī man viņas uzmanība tiek pievērsta tikai tagad.
 — Oi, čau! Piedod, nedzirdēju. Labrīt! — Emīlija noliek datoru sev blakus un pielec kājās. Viņa mani apķer un smaržo saldi, bet ar to nepietiek. Blondie mati ir slapji, viņa piezīžas manai mutei, bet es nespēju atraut skatienu no mirušā. Esmu nomodā trīsdesmit sešas stundas un jūtos tā, it kā nupat būtu izdzēris espreso, aizsmēķējis cigareti un manī būtu ietriecies autobuss.
 Vajadzētu kaut ko teikt, bet ir grūti atrast vārdus, viss ir pieriebies. Cik var?
 — Kā tev gāja darbiņā? — Viņa nobučo mani uz vaiga un apskauj ciešāk. — Negribi kaut ko uzēst?
 Cik var?! Cenšos valdīties, tomēr žoklis saspringst un es atraujos no Emīlijas. Gribas kliegt, kāpēc tam jānotiek atkal un atkal? Kāpēc te jābūt vēl vienam mironim? Rokas vēlreiz savelkas dūrēs, un man kļūst grūti elpot. Emīlija blenž, bet neko nesaka, vienkārši gaida. Gaida un gaida. Nespēju koncentrēties, skatiens sitas pa istabu kā izsalkusi muša: logs, gulta, peoniju tapetes. Logs, gulta, miskastes maiss. Logs, gulta, līķis. Logs, gulta, Emīlija. Fuck. Kad noķeru viņas skatienu, vairāk par visu gribu noglāstīt viņas gludo sejas ādu un smaidošās lūpas, bet atkal uzvirmo bažas par to, kas te manā prombūtnē būtu varējis notikt.
 — Ar tevi viss kārtībā? — Uzmetu acis viņas rokām un plikajām pēdām. Cenšos saprast, vai uz sejas vai kakla nav kādas brūces. Vai viss joprojām perfekti ir savā vietā. Es gribētu viņai palīdzēt — ne pirmo reizi prātā ienāk doma, ka varbūt labāk būtu, ja slepkavotu viņus pats. Mēs varētu atrast upurus iepazīšanās portālos vai autobusu pieturās, un es tad mājās ķertos pie rīkles... Nē, muldu, es to nekad nespētu.
 — Jā, kāpēc lai nebūtu? Nāc! — Viņa jau velk mani aiz rokas. Iedomājies, ka viņai varētu pielipt mana ķermeņa smirdoņa, gribu aizbildināties, ka esmu sasvīdis, taču Emīlijai vienalga. Ar otru roku aizvērusi guļamistabas durvis, viņa turpina mani vilkt uz virtuves pusi. Vajadzētu uzprasīt, kas tieši notika, jo pēdējās nedēļas iztikām bez starpgadījumiem, tomēr zinu, ka tas būtu muļķīgi. Vīrieši var parādīties jebkurā mirklī, neatkarīgi no mēness fāzēm vai ziņu virsrakstiem par vēju turbīnu ietekmi.
 Viņa joprojām tur mani aiz rokas un dejo pa virtuvi — izspēlē ierasto uzmundrināšanas rituālu pēc garajām naktsmaiņām. Tad atsēdina pie šaurā koka ēdamgalda un aizskrien viesistabā ieslēgt televizoru fona troksnim. Es tikmēr vēroju nomazgātos traukus, tostarp divas šampanieša glāzes. Tukši pievēršos logam, līdz atjēdzos, ka man priekšā nolikta cepta ola uz grauzdētas maizes šķēles. Olā pamanu čaumalu, bet tas nekas, šorīt tāpat vairs neko nejūtu. Tad Emīlija pasniedz kafijas krūzi, uzsmaida, un es tiešām sasildos. Pat bez kosmētikas viņa ir dzīvīga un nevainīga skaistuma pilna. Šis skats un pirmie brokastu kumosi ļauj aizmirst garās darba stundas.
 Taču maize drīz būs apēsta, un — jo mazāk tās atliek, jo vairāk apzinos, ar ko man būs jātiek galā. Kumoss. Kafija tomēr īsti nelīdz, es miegu ciet. Kumoss. Attāli saprotu, ka uz guļamistabu doties nevaru. Kumoss. Pret zobu nokrakšķ kaut kas ciets, un viņa mani apskauj no mugurpuses. Pēdējais kumoss. Noslauku rokas biksēs. Kā sapnī noskatos, ka Emīlija iziet no virtuves, un aizdomājos, cik labi būtu vismaz uz pāris stundām atlaisties.