|
MATERIA BOTANICA
Grāmata pievienota: 24.10.18
|
|
|
|
MATERIA BOTANICA vākos ietverti divi romāni — arī SILTA ZEME, jo MATERIA BOTANICA ir gan romāna SILTA ZEME turpinājums, gan jauns vēstījums, viss atkarīgs no skatpunkta. Vientulība reti ir viennozīmīga, un Daniels, Nellija un Vū gan ir tie paši SILTAS ZEMES varoņi, gan nav. MATERIA BOTANICA vēstījums atsākas tajā pašā vietā, kur stāsta pirmā daļa beidzas. Tomēr lietu daba pa šo laiku ir mainījusies. Daba. Tieši Dabā galvenais varonis Daniels mēģinās atšķetināt SILTAS ZEMES samezglotās savādās intīmās saiknes, kas viņu vieno ar ģimeni, mīļoto Vū, bet visīpatnējāk — ar māsu Nelliju.
“Ingas Žoludes pirmais romāns SILTA ZEME savulaik izpelnījās plašu atzinību. Līdz ar MATERIA BOTANICA romāns ieguvis jaunu elpu, jaunas beigas, nekas nav apstājies. Savdabīgā valoda un notikumu ritējums ierauj jau zināmajā, bet tajā pašā laikā gluži citā pasaulē. Kādam lasītājam tas būs jauns un aizraujošs ceļojums, bet citam jau pieredzētā neparedzēts, negaidīts pavērsiens.”
Arvis Kolmanis
Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Vāka noformējumā izmantota Daces Lielās glezna
1
Es vai viņš. Es.
Es vai viņš? vaicāja Albērs. Es, Nellija atbildēja.
Ar “es” viņa bija domājusi mani. Tātad viņa bija izvēlējusies mani. Es to nezināju, es nezināju neko, jo tobrīd biju — medicīnisks termins — komā. Pareizāk, no komas es jau biju izgājis, tomēr no slimnīcas gan ne, un neviens arī nezināja, vai kādreiz iziešu. Tas ir, vai iziešu saviem spēkiem un varēšu atkal staigāt. Tomēr es aizvien varēju redzēt. Tas bija svarīgi. Tas ir vissvarīgākais. Arī dzirde man bija saglabājusies, tomēr to es ne visiem atklāju. Ja šī “Es vai viņš” saruna būtu notikusi man līdzās, viņiem tikpat labi varētu likties, ka es to nemaz nenojaušu. Patiesībā, sākumā sarunājos tikai ar Nelliju. Es viņai vaicāju, kā tas notika.
Tas? Tu domā — to? viņa vaicāja.
Es domāju to.
Viņai likās, ka man jau nu būtu jāzina, kā un kāpēc tas notika. Viņas tur nemaz nebija klāt. Klāt nebija neviena, izņemot Vū.
“Es vai viņš” saruna notika vēl slimnīcā, kad visi zināja, ka esmu dzirdīgs un varu staigāt. Tagad jau biju atpakaļ mājās, un katru reizi pagājos tālāk un tālāk. Mierīgi izkliboju viscaur gaitenim, tad tikpat mierīgi turpināju pāri pagalmam. Ar knaiblēm izkodu tālajā žogā bīstami asu izeju, vilkties apkārt es vēl nespēju. Ārpus žoga apsēdos, pametu atpakaļ skatu. Cita pasaule.
Viņi dzīvo šaurā pasaulē.
Kā nebūt uzstutējos kājās un gāju atpakaļ.
2
Es vai viņa. Viņa.
Es vai viņa, vaicāja viņa. Viņa, es atbildēju.
Nellija lika man izvēlēties starp viņu un... Kiru.
Brīžiem es pats neaptvēru, kā mēs nonācām pie šādas izvēles. Lieta bija tāda, ka, kopš atjēdzos no sava bezsvara stāvokļa — tā es to mēdzu saukt —, saikne starp mani un Vū bija pārtrūkusi, un nekas neliecināja, ka tā varētu atjaunoties. Mēs bijām uz divām dažādām planētām. Ja tās satuvinātos, iznīcinātu viena otru. Dažkārt es uz viņu noskatījos ar nožēlu. Paslepus vēroju, kā viņa ģērbjas, un mani kaitināja viņas rituāli, nepiespiestās, pat prastās kustības. Nesapratu, kāpēc vēl neesmu to viņai pateicis. To un vēl daudz vairāk. Tajos brīžos atminējos, kā vēl nesen slimnīcā tēloju kurlu, un tūdaļ aizgriezos — es viņu vairs ne redzēju, ne dzirdēju. Citkārt viņas labu vēlošie pieskārieni manī iepludināja siltumu no viņas pirkstu galiem. Tomēr arī tad es sev līdz galam neuzticējos, iespējams, man šķita, tās ir tikai tālas un novecojušas atmiņas.
Kira bija uzradusies kā iz debesīm. No skaistām antracīta, pirīta krāsas debesīm, kurās mutuļoja rūži mākoņu dēsti kā rozes. Kurās ielido un izlido pēc savas patikas vientuļš putns ar tik platu spārnu atvērumu, ka uz mirkli to var sajaukt ar lidmašīnu. Neskaitāmas reizes esmu lidojis tādās, neskaitāmas reizes tā arī neesmu bijis putns.
Varbūt es todien biju iedomājies, ka biju putns. Kā un kāpēc tas notika.
Tas nevis notika kā un kāpēc, bet es tam liku notikt. Es liku sev lēkt, varbūt ieslīdēt debesīs.
Jā, protams!, drīzāk kā nazis!, smags un beigās ieduras.
Es nekontrolēju pats sevi. Viskautkas mūs kontrolē, bet es nekontrolēju sevi. Kā tas varēja būt: es droši vien teicu kaut ko tādu, kā mīļā Vū, nāc, iesim paskatīties ūdenskritumu. Tajā brīdī es kontrolēju pat viņu. Un tad es atlaidu viņas roku (ja bijām sadevušies) un mērķtiecīgi gāju uz priekšu, pārkāpdams piesardzības joslu, es pilnīgi noteikti nekontrolēju sevi, es liku sev turpināt iet uz priekšu, līdz pamata vairs nebija, un pie ūdens strūklām nepieķerties.
Vū varbūt pamanīja, ka es neapstājos, un tecēja man pakaļ, pieķērusies savam grūtajam vēderam, bet bija jau par vēlu. Pēcāk viņa skrēja atpakaļ, pie pārējiem, bet tad jau manis vairs nebija. Uzmanīgi viņi stāvēja pie bezdibeņa un sprieda.
Vaimanāja.
Ūdens troksnis apēda viņu žēlabas.
Tā tas viss varēja būt.
Bet tagad nu bija šitā — nelidoju un vairs tikai teju staigāju, vispiemērotāk man būtu bijis palikt vienā vietā. Kā koka gabalam.
Tikai tādu pašu vienkāju kompānijā varētu justies kā starp līdzīgiem. Kā es varētu ap sevi sapulcināt tādus kropļus?
Nāk tikai eņģeļi.
Sūta vēstules.
Vēstule no Kiras pienāca uz mana vārda, bet es to netiku redzējis. Dīvaini, kaut kas notiek, un apkārtējie iedomājas, ka var sākt sijāt tavu korespondenci, un nes uz slimnīcu tikai viņuprāt svarīgāko, kas turklāt mani nesatrauktu. Tā notika arī ar Kiras vēstuli. Un Žila ielikumu vēstulē. Iespējams, viņi noturēja pat ģimenes sapulci par šo sūtījumu, sprieda, ko ar to iesākt, pat Albērs, kā gan bez viņa!, piedalījās ar saviem krāsu nosmērētajiem pirkstiem. Vēstule tika padota no rokas rokā, tika slidināta pa galdu, lapu secība sajaukta, steigā neuzmanīgi atplēstā aploksne nozaudēta. Pēc ķildošanās lapas pamestas uz galda, jo nevienam jau tās nepiederēja tā pa īstam, un pirms pusdienām Sallija tās salasīja, pārlocīja un pabāza zem kristāla riekstu trauka sloga. No kura es vienmēr pirmkārt izlasīju makadamijas riekstus (Macadamia integrifolia); kad to vairs nebija, tad ēdu Brazīlijas (Bertholletia excelsa), un tā tālāk.
Kad mani pārveda no slimnīcas, māja bija sakārtota tā, ka trauka vairs nebija. Es tam būtu pievērsis uzmanību, ja zinātu, ka tas pieturējis man adresēto vēstuli, taču par sūtījumu neko nezināju. Es biju atgriezies (ārsti bija mani atgriezuši starp dzīvajiem), un vismazāk zināju, kā man būs tagad dzīvot.
Pirmās dienas, kādu nedēļu man ļāva būt kaprīzam. Mani untumi palīdzība staigāšanas sakarā nedrīkst tikt piedāvāta, un vispār likt man mieru, un Vū man netuvoties.
Mēs gulējām vienā gultā, es balansēju uz savas malas, viņa — uz savējās. Abpus gultai bija bezdibeņi, bet visnepārvaramākais pa vidu.
Dažkārt man tas vairāk izlikās par ūdens rezervuāru, kurā bija stāvošs ūdens, sabiezējis duļķēs kā biezputra, un tā galertā ieslēgtie augi — nevarēja saprast, bija dzīvi vai vairs ne. Virsmu ecēja mušas un kukaiņi.
Taču aiz žoga, kur vienatnē attālinājos, tauriņi lidinājās pa pāriem, sēdēja uz retajām, ar dzīvības sulu nabadzīgi apgādātajām lapām, salikuši kopā pakaļgalus un apaugļoja viens otru. Lapu miriādes zvīguļoja dzelošajos, karstajos saules staros. Tāda bija sajūta. Jo mani pašu dzēla. Es nezināju, kas. Vēlāk es atgriezos šajos mirkļos un ticēju, ka tā bija Kiras vēstule, kas urdīja manu nevainīgo neziņu. Tā itin kā sauca no neziņas, ka tā eksistē.
Mani dzēla arī naktī.
Tās bija gan trulās sāpes kājā, kas mitējās tikai pēc medikamentiem, pat ūdens malks, ko uzdzēru, man indīgi koda kaklā, dzēla smacējošā, drūmā Vū klātbūtne, viņas pakausis tumsā. Un tad vēl tas sapnis.
Es stāvu uz vilciena perona, pienāk vilciens, es iekāpju vagonā pie Kiras, viņai ir skaistas krūtis, lielas un dārgas rotas, viņa noskūpsta mani, es noskūpstu viņu, viņa aizver durvis, mēs mīlējamies turpat.
Es vīrišķīgi paciešu abstinenci.
Biju aizmirsis, ka esmu vīrietis. Iedalos kā tāds.
Varbūt tāpēc šāda vīzija. Negribu drāzt Vū tagadnē, drāžu Kiru pagātnē. Piepeši atceros visu sensuāli.
Visu nakti nevarēju aizmigt. Vēroju, kā tumsa retinās, kā gaismas burbulīši arvien ieplūst telpā un izplešas, iekļauj sevī krēslas atliekas un apgaismo.
Līdzīgās grāmatas:
|
Jānis Lejiņš
|
|
|
Juris Rozītis
|
|
|
Ēriks Vilsons
|
|
|
|
Nora Ikstena
|
|
|
Orhans Pamuks
|
|
|
Miks Koljers
|
|
|
|
Valts Kalniņš
|
|
|
Zintis Sils
|
|
|
Gundega Repše
|
|
|
|
Aktuālās DG grāmatas
|
Jānis Joņevs
|
|
Māra Zālīte
|
|
Guna Roze
|
|