Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Mēs dejojām tango, es un Amēlija, ārā aiz loga pletās Parīzes jumtu klājiens, Parīzes jumti, Avilonas krēslainās paradīzes jumti, skanēja tango, mēs gājām saviem soļiem. Tādiem pašiem soļiem mēs būtu gājuši, ja spēlētu fokstrotu vai vēl kādu citu moderno deju. Un lustra viegli drebēja, mēs dejojām. Mūzika plandīja, meitene, dziedātāja, lidoja tai līdzi, viņas balss skanēja gurdi, kā elsojot:

Vērpjošā atslēga
Dzīlēs zem viļņiem
Okeāniskās straumes kur glaužas
Pasaule lejā zem atslēgas
Pasaule virs atslēgas augšā

Straumēm vien, teju vai acīm taustāmām joslām plūda ceriņu smaržas, liliju smagnējais tvans un magnoliju torsionu vērpetes gaisā.
 — Tas nevar būt nopietni, — Amēlija noliedzoši purināja galvu un palaboja iepriekš teikto, — tas nevar būt dabiski. Pasaulē nav dabiskas tādas lietas, kam ir sākums, vidus un beigas, tās ir tikai mākslīgi radītām lietām. Jo tās sāka gatavot no tās un tās vietas, bet pabeidza, kad atskanēja tas un tas fināla akords.
 Saslējās kājās orķestra vijoļu grupa. Vitrāžās izplatījās rubīna pazemes uguns atblāzma.
 Skaņdarbs “Cēlonis un sekas — pirmais cēlonis, pirmās sekas”, vērpjošā atslēga, okeāniskā sākotne.

Garām pagāja Vīrs bez sejas, viņa kājas bija darvas noķepušas, bet rokās balti cimdi un ļoti gara šampanieša glāze. Viņa smokingam piederīgais taurenis viegli vibrēja un izplatīja pār spoži balto viesmīļa kreklu metāliskas varavīksnes oreolu.
 Es izdarīju soli sānis un uz priekšu.
 — Bet upe?
 — Tās izteka ir vietā, kur tā jau tek, bet, ietekot jūrā, tā vēl nebeidz tecēt.
 — Bet spoku planētas Zemes disks, kas gulstas uz četriem ziloņiem un bruņurupuča, — vai zemeslode iekārta tukšumā? Vai tās sākums nevar būt tur, kur stāvu es, un, velkot līniju atmuguriski atpakaļ, nevaram nonākt pie tevis, kad mēs tā dejojam tango?
 — Nē. Tas ir vēl samākslotāk sadomāts sākums un beigas, nemaz jau nerunājot par līniju — kas tā par līniju, kas to velk, kāpēc?
 Cēlonis. Sekas. Pirmcēlonis vērpās caur izdomātu vietu. Un tā Cēlonis, visi Superpirmcēloņi, kas savienoti saviem sākumiem bezgalībā, Mēbiusa lentē, kas ir visu seku Sekas, pašsekas, pirmscēloņu sekas... Sekas, kas apsteidz Cēloņus, visas pasaules, kas radušās pirms savas rašanās cēloņiem nebeidzamā lentē...

Es pārdomāju. Man bija jādzimst, man bija jāiznirst no Plēromas Okeāna vēl pēc kādām septiņarpus stundām — 1950. gada 12. septembrī, pāris minūtes pēc pusnakts, man vēl bija šis tas jāuzzina par pasauli, kurā ieradīšos, lai neietu bojā jau pirmajā mirklī.
 Pirmajā punktā.
 Jo raugiet, tajā punktā es piepeši kļūšu ierobežots un spēšu uztvert un domāt tikai ierobežoti. Punkts ir jebkas, kas ierobežots bezgalības neierobežotības priekšā.

Tajā pasaulē pamodies, es sākumā gan vēl — pa pusei bezgalības būtne — neatšķiršu sevi no vides visapkārt, es kā Ādams un Ieva vienā personā stāvēšu papardēs, kas būs manis turpinājumi, un būšu arī klintis un debesis pār mums, un plēsīgie zvēri, kas mums uzbruks pirms izdzīšanas no paradīzes, man būs jāiepazīst savi mīlestības objekti — tēvs un māte, manam apmetnim, manai chorai, proti, visai jutekļiem pieejamai pasaulei, saules karstumam un vēja šalkām, kukaiņu spindzēšanai gaisā un šķembām zem manis vienotā, ķermeniski un dziņās būs jāsalīp asinīm, un izdzīvošanas karnevāla rituālos iesvētītam garam jātop iesaistītam arvien jaunos iniciācijas lokos, nu jau iesviestam sensenajā Edipa kompleksā. Un tālāk bridīsim, Ieva, tālāk paparžu laukos, tu, mana mīļotā, tu, mana māte un meita. Zaudētās paradīzes komplekss jau sakņojas dziļi dvēselē.
 Man jāmācās ierobežotas būtnes robežas veidojošā uztvere. Pa laika un telpas objektiem sašķaidītā, kur mans ķermenis un pat apziņas izpausmes, pat sapņi tiks uztverti kā ierobežotas parādības vai kā lietas, vai kā simboli ar kādām tiem piedēvētām nozīmēm...
 Ak, Okeān, glāb mani, iedzimtajām idejām sashēmoto!

Man būs jāsecina, ka ierašanās pasaulē manā jaunradītajā prātā nekādi atzīmēta netiks, man nebūs ne jausmas par vietu un laiku, kurā dzimšu, es tikai pēc tam mākslīgi spēšu aprakstīt, kas varēja būt noticis, ja mana atmiņa jau toreiz spētu atšķirt objektus kā norobežotas parādības, kā simbolus.
 Es klīdīšu pa pasauli kā viduslaiku dziedonis ar savu liru un tarbu kaklā, vaimanādams par Pasaules netaisnību.
 Sākumā tikai ar kliedziena skaņām vien.
 Mana Valoda radīsies pamazām, pa zīmei iztēlojama, galīgos tēlos tverama, pretēji izplatījumā uz āru vērstajai bezgalībai, pretēji katrā punktā uz iekšu vērstajai bezgalībai, kuru var tikai abstrakti izskaitļot un ietvert kādā simbolā, piemēram, gulošā astotniekā, bet kuru priekšstatīt apziņā cilvēkam nav dots.
 No Plēromas es saglabāšu tikai iepriekš dotas spējas apgūt telpu un laiku Tajā Pasaulē, lūk, kā manā apziņā tiks radīta caur sajūtām tverama pasaules aina. Modīsies sajūtas, baudas un sāpes. Mani nosauks vārdā. Mani sveiks. Es dziedāšu vairs ne sev, bet kādam, kas varētu mani glābt šajā baisajā pasaulē.
 Vecāki mani glābs.

Viņi mani sabiedriskos... piedod to viņiem, Okeān, bet citas iespējas, kā izdzīvot, jau nav! Izdzīvošana vienmēr ir piesaistīta kādam vienam līmenim, atmiņas par citu dziest.
 Laika skaitīšanai iztēles ainā nav jēgpilnas nozīmes — reālā ilgstamība — šī pagātne, kas pilnībā ietiecas tagadnē un turpinās nākotnē, — ir gleznotājam tēlaini mānīga, apziņa liek to uzņemt kā mirkli, kas gluži kā kino kadrs dzimst un tūlīt pat zūd uz mūžiem.
 Ja tā notiktu, ja to iztēlotos vērotājs? Tas būtu fantastisks cirtiens — mirklī apstādināt visu pagātni un nākotni, iztēloties visu, kas vienā tādā neeksistējošā acumirklī uzplauktu vienotā ainā — pirms, tagad un pēc.
 Fantastiska šāda aina ir tāpēc, ka, apstādinot pasauli, būtu jāsastingst arī pašam Vērotājam, roka, kas raksta, zaudētu kustību.
 Tas nozīmē, ka ir jāatrod citāds teksts, fantastikas valoda, kura tomēr nezaudētu saiknes ar ierasto, sabiedriski akceptēto sazināšanās stilu un algoritmu kopumu, sauktu arī par diskursu.
 Lai teorētiskais teksts izskatās pēc “teorētiska teksta”, lai māksliniecisks teksts šeit izskatās pēc “mākslinieciska teksta”, lai dokumentālie piemēri tikai izskatās pēc “dokumentāla pieraksta” — teksts būs pilnībā sirreāls, kaut kas it kā ārpus labas un ļaunas literatūras, fantasmagorija, spēle un kāda narcistiska dīvaiņa mainīgo garastāvokļu atainojums, pieņemsim, ka tu tāds neesi, ja pietiek pacietības, radi līdz ar šo stāstu savam Es tēlam greznu fonu, lai izceltos savās acīs, kļūtu sev redzamāks un, kas zina, — saprotamāks.

Pagātne nebeidzas, mans un arī tavs bijušais Es ietiecas nākotnes Es robežās.
 Ik zibens uzliesmojuma brīdī šis Es transformējas kā vilnis, kas plūst. Bet atmiņas ir aptuvenas, vai to vispār nav. Es pamostos un esmu Cits. Tas ir iespējams.
 Teksti pa nakti mainās.
 Bibliotēka plūst kā tekstu zemstraumes Okeānā.

Tā Būs, saka nezināmais. Mans ķermenis, mans ķermenī pavadītais laiks arī man pašam, par subjektu kļuvušam, priekšstatīsies kā galīgas realitātes zīmes varenajā Tekstā, tik varenajā, ka es to iedomāšos ārpus sevis esošu, pasaulē garām un cauri man plūstošu un mani uzrunājošu simboliskajās sakārtās...
 Es jau esmu gatavs Tekstam. Biju gatavs Otram, kuru sastapšu Okeānā. Otram, kas darīja mani bezgalīgu, kad nebiju vēl ieradies robežu nolādētajā objektu pasaulē.

Plandījās melnas tango kleitas, solists izslējās pie mikrofona, un viņa tēls, mirgodams aiz dejotāju ēnu parādīšanās un pazušanas ritmiskajām mijām skata lokā, vērpa savas maskas attēlus kā bezgalīgas fotosērijas kadrus. Grīda lēni griezās, un sienas rāmi pulsēja kā guļoša dzīvnieka sāni. Apreibušas acis te pietuvinājās, te attālinājās no manējām.
 Solists izslēja rokas augšup un aizpeldēja gar lustrām.
 “Mīla,” šis pāns sauca, “ir Psīhes iedegtā, mūžīgā liesma!” Viņš čukstēja: “Atdodies, atdodies, atdodies... ugunij!” Viņš ievaidējās, kā pārrāvis dzīvības dzīslas. “Nāc!”
 NĀĀĀĀĀĀĀC!
 Un histēriski iekliedzās trompete.

Mēs gājām soli sānis. Tad es gāju soli atpakaļ, Amēlija man sekoja, es gāju vēl soli atpakaļ, viņa atkal man sekoja, tad vēlreiz es gāju soli sānis, bet uz otru pusi, un tad es sekoju viņai, un tad mēs gājām soli sānis, un mēs sekojām viens otram, un orķestris spēlēja, vijoles vaimanāja skumjās kā Verlēna rudenī, bet mēs gājām garām un cauri citiem dejotājiem, atvainojāmies, laipni uzsmaidījām pāriem un gājām tālāk, mēs virzījāmies uz citu zāli, kur varētu būt Londona vai Amsterdama, kur gaisma bija citāda un lustras vibrēja citādi, kur ļaudis dzima vēlāk, taču man vēl bija laiks, un es noteikti pagūšu atgriezties savā laikā. Un grīda bija silta un mitra.
 — Es gribu aiziet pie bāra, — teicu. — Nāksi?
 — Jā. Kāpēc ne? Iebaudīsim savu sapņa dzīvi, savu atšķirtību. Ja jau...
 — Bet vēl ne.
 — Ja jau pēc septiņām stundām mēs vairs nešķirsimies nekad...
 — Pēc septiņām ar pusi, — es palaboju.
 — ...tad uz to var arī iedzert. Es pat teiktu, ir iemesls pamatīgi uzdzīvot!
 — Tāds domu gājiens man patīk!
 Dejas mūzika ilgi dzisa nervozā kodā.