Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

PIECI PIRKSTI

Grāmata pievienota: 22.02.18
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Māra Zālīte
Lapaspušu skaits:
304
Platums:
145
Augstums:
220
Cena:
9.21 Eur
Izdošanas gads:
2018

Viņi jau ir uz perona! Laura jūt svaigu vējiņu, siltu saules gaisu, tas apņem Lauru no galvas līdz kājām, paceļ augšup, ai, nudien, joki - gaiss ceļ Lauru gaisā, gaiss ceļ Lauru gaisā!
Laurai gribas smieties un ļauties, jo tas taču ir Latvijas gaiss, gribas ielaisties Latvijas gaisam klēpī. Saļogās ceļgali, noreibst galva, viņa paklūp, nekas, viss ir labi, gaiss, vienīgi gaiss - tas nevar noturēt tik smagu Lauru. Gaiss jau nevarēja zināt, ka Laura būs tik liela. Viņa jūt, cik Latvijas gaiss ir mīļš pret Lauru, cik vējiņš ir labs. Gaiss pazīst Lauru. Vējiņš pazīst Lauru. Tāpat kā zaļā zāle, tāpat kā zilā debess, tāpat kā perons. Visi Lauru pazīst!

Par romānu PIECI PIRKSTI autore saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu 2013.

Māra Garjāņa vāka dizains

Vāka noformējumā izmantota fotogrāfija no autores arhīva

Vilciens

LAURA IR BRAUKUSI VILCIENĀ visu savu dzīvi. Varbūt vēl ilgāk. Vilciens nav nekas labs. Drīzāk jau ļauns. Kā milzīgs pūķis no nāsīm tas izpūš savu niknumu. Briesmīgas dusmas uz visu pasauli pūķis pa brīdim izgāž kā šņācošu miglu.
 — Kas tas bija?
 Tētis domā, ka vilciens nolaiž tvaiku un ka Laurai arī nekaitētu. Kas? Drusku nolaist tvaiku. Laurai? Jā, tad mazāk dīdītos. Kā Tētis var salīdzināt viņu ar vilcienu, kā? Laura uzmet lūpu.
 Pūķis kauc, svilpj un rīstās, un mētā savu asti. Laura ar Mammu un Tēti brauc pašā vilciena astē. Tad nu pūķis viņus mētā kā vecus muļķus. Laurai nav ticības vilcienam, ne mazākās ticības. Varbūt tas vilciens ir traks. Varbūt vilcienam nav prāta nemaz. Kā lai cilvēks zina, uz kurieni tāds dulls dzelzsgabals viņus rauj? Cilvēks domā, ka uz Latviju, bet kā to var zināt? Kā var būt drošs?
 Vilciens neko nevar darīt pats uz savu galvu, Mamma mierina. Vilcienam jābrauc taisni pa sliedēm, ne pa labi, ne pa kreisi. Sliedes tur šito rumaku kā groži. Laura var būt mierīga, jo sliedes vilcienu ved taisni uz Latviju. Viena vīle un Ikšķīle! Tētis nosmejas. Laura negrib skaidrot visus svešos vārdus, kas nupat sarunāti. Citreiz viņa to darītu, bet pašlaik Laura nekādās runās neielaižas.
 Laura vairs nevar ilgāk ciest, vairs nevar izturēt! Nevar un negrib, un viss! Nevar ilgāk ciest nemitīgo kratīšanos un pārmiju klabēšanu, no kā Laurai ir slikta dūša un jāvemj. Negrib just akmeņogļu sīvo un metāla sājo dvaku. Negrib ciest citu cilvēku sviedrus un smirdošās kājas, kad tie noauj zābakus, lai atlaistos kupejas guļvietā. Daudziem zeķu vietā ir auti. Negrib šņabja un papirosu dvingu tamburos, ne grib tēju bleķa tureklī, jo pēc dzeršanas drīz vien ir jāiet čurāt uz vilciena ateju. Laura vienmēr ir cietusies līdz pēdējam.
 Mazmājiņa? Aiziesim uz mazmājiņu? Laura bija uzticējusies Mammai. Taču tas, ko viņa ieraudzīja... Laurai velk uz vēmienu, par to nemaz nedrīkst domāt. Visbriesmīgākais vilcienā ir ateja. Mazs bērns atejas podā var iekrist un pa vaļējo caurumu izkrist laukā! Tas ir šausmīgākais, ko Laura var iedomāties. Atejas caurums kustas un izvairās, tajā nevar trāpīt, caur to redzami ātri ziboši gulšņi un draudīga, atriebīga zeme starp sliedēm. Sliežu vidū zeme ir kā vaga, kur cilvēki sēj savus mēslus. Mazs bērns tur spēj vienīgi aizmiegt acis un kliegt. Laura negrib, ka smird, ka kratās, ka sāp vēders. Tas ir izlemts! Laura kāps no vilciena laukā un nemūžam vairs ar tādu smirdošu pūķi nebrauks! Izdomās citu veidu, kā tikt uz Latviju. Savāks savas mantas. Mamma lasa grāmatu, galvu nodūrusi. Lai tik lasa, pacels galvu, bet Laura jau būs prom.
 — Laura! Uz kurieni tad tu? — Tētim laikam ir jautri.
 Pagaidi, pagaidi, kad Laura izkāps ārā. Redzēs, redzēs, vai tad arī Tētim būs jautri.
 — Laura nebrauks ar vilcienu! Laura brauks ar kuģi! Laura kāps ārā!
 — Lien augšā atpakaļ uz plaukta un nerunā muļķības! Ne nu kāpsi, ne būs! Rausti, rausti vien tās durvis. Atnāks Pavadone un pati izmetīs tevi laukā! — Mamma ir pacēlusi galvu no grāmatas un dusmojas.
 — Laura brauks ar kuģi!
 — Kur tu ņemsi to kuģi? Uz Latviju kuģis nemaz neiet.
 — Kāpēc neiet?
 — Tāpēc, ka kuģim nav kāju.
 — Kāpēc nav?
 — Padomā pati.
 Laura negrib domāt! Laura nevēlas meklēt nekādus attaisnojumus tam, ka jābrauc ar vilcienu. Turklāt ar tādu Pavadoni, kas ir spējīga izmest bērnu no ejoša vilciena!
 Ar kuģi viņu ceļojums bija sācies. Ar lielu, baltu kuģi! Ar lielu kuģi un ar lielām gavilēm. Nav gan noplukusi tupele! Kāpēc Tētim tā jārunā? Tas ir liels, balts kuģis. Uz kuģa var iziet svaigā gaisā, skatīties zilās debesīs, ļaut, lai saulīte sasilda sāpīgos ceļgalus un elkoņus, un ieelpot lielo upi. Upe ir uzticama. Upe ir dzīva. Upe ir gudra. Ne tā kā sliedes, kam nav ne sirds, ne prāta. Upe saldi smaržo pēc svaigām zivīm. Dziļi, dziļi elpojot, var ieelpot kādu saldu zivi. Kādu pavisam mazu zivtiņu, ne jau lielās.
 Laura pieelpojas pilna ar mazām, mazītiņām zivtiņām. Tik mazām, ka ar aci nemaz nevar redzēt, tikai sajust, kā sirdī zivtiņas sāk priecīgi spēlēties. Kā viņas tur tiek?
 Zivtiņas palīdz Laurai justies daudz dzīvākai.
 Laurai nemaz nav jūras slimības, nemaz. Dažiem ir. Kā uz upes var būt jūras slimība? Tētim un Mammai arī nav. Viņi stāv apkampušies pie kuģa malas, ko sauc par bortu, un klusu dzied: pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē. Nevis laiviņu, bet kuģi! Laura iebilst par labu kuģim, bet šie tikai skatās viens otram acīs. Bērnu neredz nemaz!
 Uz kuģa, kas peld pa lielo upi, Laura saprot, kas ir brīvība. Par ko ir runa, par ko visu laiku ir runa. Tā apmēram sāk nojaust. Vismaz uz to pusi. Ūdens un debesis. Vējš un saule. Prieks kā zivtiņas sirdī. Kuģis, kas rāmi peld turp, kurp tu, cilvēks, viskarstāk ilgojies. Kad tu, cilvēks, vari sarunāt ar vējiņu, lai tas palīdz. Aizdzen mani Kurzemē!
 Kurzeme ir tas pats, kas Latvija.

Līdzīgās grāmatas:
Andris Zeibots
Ilze Jansone
Osvalds Zebris
 
Gundega Repše
Leons Briedis
Inga Žolude
 
Karena Bliksena
Svens Kuzmins
Dace Rukšāne