Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

RETINĀTS GAISS

Grāmata pievienota: 11.11.19
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Gundega Repše
Lapaspušu skaits:
208
Platums:
145
Augstums:
217
Cena:
7.73 Eur
Izdošanas gads:
2019

Šīs grāmatas nepieciešamību noteica neizbēgamā kalnākāpēja vientulība, dievišķi pārdzīvojumi un traģiski zaudējumi. Eksistenciālie drebuļi neļauj uztvert literatūru kā māņu paslēptuvi, profesionāli vērptu pasaciņu krātuvi, — tai jātop par izglābšanās veidu un visskaudrāko esamību iepretim dienišķības fikcijai. Retināts gaiss vienlaikus apdraud dzīvību un norūda sirdi. Laika varmācība spēj sevi īstenot vienīgi caur uztveres linearitāti. Es centos šo linearitāti ignorēt. Retinātajā gaisā, kurā uzturējos šī cikla tapšanas procesā, nepieciešams tikai pats būtiskākais. Tas arī ir vissarežģītākais — izsijāt zeltu no ikviena cilvēka, neņemt līdzi lieko. No kāda uz mūžu ir palicis viens vienīgs smaids, no cita — vēstures smagais, cakainais rāmis, kad pati bilde jau izzagta un sakropļota, vēl no cita — draņķība, kas tevi pašu ir izdresējusi par krietnāku cilvēku. Antikvariāts? Nekā nebija! Vēl viena pasaule, uzslieta no tikai man pieejamajiem materiāliem. Cerībā, ka paklīdušajai cilvēcībai tajā izdosies atrast savas mājas.
Gundega Repše

Grāmatas noformējumā izmantotas Daces Lielās gleznas

 Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Tomba

Man tik daudz kas riebj, ka ir gluži neērti vairs dzīvot. Neērti Dieva priekšā. Es to visu ļoti labi apzinos, bet riebums ir ieēdies ādā kā tetovējums. Un es zinu, ka jaunajiem pasaules iekarotājiem es tāds riebjos ne mazāk, kā viņi man. Nekad neesmu pielīdis, man tas nav bijis jādara, es tomēr esmu kritiķis, ne rakstnieks. Ne man jādomā, kā reaģēt uz pasauli vai režīmu. Ne Dieva režīmu, ne komunistu režīmu vecos laikos. Es atsperos uz vārdu pamatiem un izvērtēju, ko rakstnieki sagrābstījuši vai pārdzīvojuši. Nemēroju ar sevi, mēroju ar viņu dzīvi, kādu šie gribējuši man atklāt. Viņi man padomu nav prasījuši, paldies Dievam. Bet līduši gan. Slavējuši par spico valodu un aso mēli. Par taisnīgumu. Bet neviens no viņiem manu mēli nav redzējis! To pazīst tikai ikrīta vannasistabas spogulis.
  Izmācīt nevienu nevar. To tagadējie nesaprot. Viņi vispār neko nesaprot. Tikai savu dvēseli un kiškas. Vai arī naudas smaku. Kā saka — literatūra viņiem mīļa kā paša bērns, tuva — kā paša maks. Tagadējie rakstnieciņi, kolīdz pāri trīsdesmit, tā ņemas apmācīt pavisam zaļos, brien vienās kompānijās, sirsnīgi dzer un sirsnīgi aprunā, bet galvenais — noada sev pēctecības celiņu. Ierēc, kārtīgi ierēc. Paliek cerība, ka savu skolotāju grafomāniņš vēlāk, jau pats senilitātes gados, pieminēs kā savu pirmo svaidītāju literatūrā. Bābas un mamzeles, ar kurām tagad pilna literatūra, dara to pašu. Lipīgāk un rafinētāk. Viens draudziņš televīzijā, kāds cits knariņš radio, pārītis babuļu glances žurnālos, kam izraudāties uz pleca, politiķīši, kam nevainīgi pakalpot un īslaika sirdsdraugi iespējami plašākās vecuma grupās, kuri daudzinās tavu vārdu savās aprindās. Pavisam labi der bagāti mudaki, kam izglītība sanākusi līdz palīgskolas atestātam. Ņemšanās liela, māksla maza, visa enerģija izorgasmēta rosībās. Ar bezkaunību un plātīšanos pēdējos gados varēja dabūt gatavu ne tikai zvaigžņotu debesi pār Jatvilu, bet pat eirodeputāta portfelīti. Krāsains purns šosejmalās un piedirstās autobusu pieturās, daži saukļi, un gongi ir nodārdējuši.
  Kam tās kritikas lai viņš raksta? Idiotiem laidarā? Vientuļajām mātēm, kam vairāk par glāzi asaru negribas? Impotentajām snobeļu grupiņām, kas pateicīgi laiza sponsoru kriminālās pierītes? Viņš bija gribējis reizi par visām reizēm uzrakstīt savu literatūras manifestu, izklāstīt un samērot ar savu ilgo pētījumu pieredzi, bet vairs neredzēja, kam tas vajadzīgs. Pašpirktās doktoru disertācijas hipsteru žaketītēs mina uz papēžiem, augstprātīgie pētnieki, kas bija apguvuši labākajā gadījumā kādu kursu Amerikas perifērās universitātēs, Jatvilā tika pazemīgi sveicināti kā literatūras viedajie ar verdikta pilnvarām. Ap viņiem rotājās sezonāli domubiedri, kas īstenībā kāroja ieņemt iepriekšminēto vietas un sakārtoties nākamības galmā.
  Kad tas bija iesācies, Tomba nemaz vairs nemāk pateikt. Bija, nu, bija viņam patikuši cilvēki. Bet tagad — nemaz. Par visu cilvēci nemaz nerunājot. No sākuma, tas būtu — kā knauķim, viņam bija patikuši visi pieaugušie. Tik gudri, tik iznesties spējīgi, tik daudz dzīvē redzējuši, mācījušies, bet nemaz nav palikuši veci. Tāpēc Tomba par visu vairāk gribēja izaugt. Izaugt un būt cilvēks, kurš zina. Ne šļūkāt pa virsu, bet — līdz dzīlēm, līdz nevienam citam uz pasaules neatklātam noslēpumam.
  Viņam bija deviņi gadi, kad māti Annu un viņus ar brāli iebāza lopu vāģī. Tombam šķiet, ka tā nebija Mellužu stacija, viņam šķiet, ka viņus veda kravas kastē līdz Slokai un tikai tad vilcienā, bet par tādiem sīkumiem viņš vairs neuztraucas. Sešus ar pusi gadus viņš bija pazaudējis no savas dzīves. Kurš viņam tos atdos tagad?
  Grāmatu tur nebija. Izsūtīto folklora un dzīvnieciska sadzīves kultūra. Izsalkums kā paša āda — valkājama katru dienu. Tā Tobiasiņš iemācījās, kas notiek, ja cilvēks sapņo.
  Atgriezies Tomba izrija bibliotēkas. Kādas nu tās 1957. gadā Jatvilā bija. Viņš zināja. Nevis kā vairums cilvēku un jo sevišķi viņa paziņas no vēlākajiem universitātes laikiem, kuri zina visu par visiem un vēl mazliet, tak avotus nav lasījuši ne tik, cik pirms aizmigšanas. Gan to, kas ir un kas nav māksla, gan to, kas ir literatūra — pasaules klase, gan to, kas tās jēga. Nemaz nerunājot par daždažādu kalibru ģēnijiem un samozvankiem*. Tombam savi vienaudži — kā vīrieši, tā sievietes — krita uz nerviem tik ļoti, ka viņš bija sācis nīst pašu literatūru. Viņš, kurš bija tai atdevis savas liesās biogrāfijas nolāpītos un saštopētos dzīves gadus kā neskaitāmu dūraiņu pārus. Nē, nē, pārus, nē, vienkārši cimdiņus. Katru savādāku un vienā eksemplārā.
  No kurienes līda tā sīvā kāre atriebties, Tomba nevarēja saprast. Un viņš jau netīkoja kaut ko pasākt vai rīkoties, nemaz! Pietika ar jušanu. Bet — par ko īsti viņš dusmojās? Par to, kas īstenībā izrādījās pieauguša cilvēka dzīve, par to, kas izrādījās visa tā literatūra, kam viņš bija atdevis pats savas dzīvības spēku un smadzeņu enerģiju. Un tikai pēc tam rindā uz viņa dusmām stāvēja krievs, okupācija, korupcija, brālis, sievas radi un izredzes Dieva priekšā.
  Tomba varēja sev ar dūri zvelt pa pieri par savu nevērību, ka rakstnieki melo un iztaisās. Ikviens! Kamēr viņš pats katram rakstnieka teikumam bija odis pēdas, lai izveicīgi un apzinīgi tuvotos pasaulei un tās neizdibināmajiem noslēpumiem, autora dārgumu kambarī visbiežāk Tomba atrada rakstnieku pašu. Nekad — kādu citu. Nekad — to noslēpumu.
  Tāpēc Tomba jutās piemānīts. Ne sīki piemānīts, bet rupji apkrāpts.
  Agrāk tas bija citādi. Viņš bija daudz rakstījis. Tad, kad par visu vairāk bija gribējis apliecināt, ka zina kaut ko tādu par literatūru, ko normāls cilvēks nemaz nezina, kamēr nav iesvaidīts vārda mirrēs, kuras izsniegt tad nu ir privileģēts pats Tomba. Kādreiz tas bija nozīmīgi. Katra grāmata, katra Tombas kritika par to. Laikmetā, kad cilvēki lasīja kā grāmatas, tā avīzes un žurnālus. Tombas dēļ varbūt pat vairāk grāmatu, nekā tas parastā kārtā ar cilvēkiem būtu noticis. Jo viņš visu prata salikt kārtībā — vērtības, sēnalas, sīrupus, zelta atslēdziņas, čugunu, putas, malku un sāli. Tombam nav bail nosvērt, izmērīt, slīcināt un aizdedzināt. Kas labs, kas pēdīgais draņķis un nekam neder — cilvēkiem to patīk dzirdēt. Ja viņi paši nav rakstnieki. Viņi mācās paši tiesāt un likt atzīmes, paši, Tombas mudināti, zina, kas augšup garu ceļ, kas zemapziņas tumsā žņaudzī. Viņš nebija vis pēdzinis kā likteņa sākumos, bet ar plašu publikas piekrišanu pildīja nācijas literatūras tiesneša lomu. Tombam patika taisnības uzvara pār puņķiem un tīmeklīšiem, pār nenoteiktības vārgumu un minējumu rāvu. Tomba bija sabiedrībai derīgs, vērtīgs organisms un mūžs. Kā būtu teicis kāds snobelis no tagadējā literārā pielikuma, izsakoties par ar sevi nesalīdzināmu talantu, — viņš nebija velti piedzimis.
  Bet jau pēc desmit gadiem kļuva mazliet garlaicīgi. Pēc divdesmit — apriebās. Kā nācija, tā nācijas literatūra. Retu retumis pa kādai švuncīgai un dullai iesācējai jau uzradās, tās tad veldzēja Tombas muskuļus un literāro izsalkumu, taču ekstrēmas parādības jau negarantē veselīgu un vienmērīgu literārās dzīves attīstību. Šais viņa dabaslopa priekos ne sirds, ne smadzenes netika nodarbinātas. Toties meiteņi noticēja savas izredzētības nimbiem cilvēces rakstītā vārda vēsturē, tālab Tomba uzskatīja, ka, būdams bezbērnu vīrs, darina turpinājumu dvēseles maršrutiem.
  Pirms diviem gadiem nomira Alva. Un tad iestājās riebuma apokalipse. Nepagāja ne mēnesis pēc Alvas bērēm, bet kaut kādas komisijas bija uzrakušas vecus Tombas avīžrakstus un tagad sāji ņirgājās par viņa sīki dekoratīvajām nodevām krievu režīmam.
  Nebija viņš neko noziedzies, nebija nevienam likteni ļodzījis, nevienu pazudinājis. Arī stučījis, atšķirībā no brālīša Tetes, mīlulīša, nebija. Šādas tādas frāzes, protams, pamētājis bija gan. Dažiem laikabiedriem tas tagad bija kā blata cīsiņš ar sinepēm — pabāzt viņam zem šņukura. Beztalantu ordas mazajā Jatvilā vairojās naski kā kāmji, cerībā atdarīt par pašu neizdevušos dzīvi.
  Tomba gribēja atriebties Literatūrai.
  Rakstnieki gribēja atriebties Tombam.

 

 

Līdzīgās grāmatas:
Māris Bērziņš
Nora Ikstena
Lauris Gundars
 
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
Leons Briedis
 
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
Guna Roze
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties