Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Sestdienas rītā Renārs drebinādamies izkāpj no tramvaja pieturā pie autoostas Prāgas ielā. Viņš aizsmēķē Marlboro cigareti, lai dotos uz Centrālo dzelzceļa staciju pačurāt. Gorbačova ēra Padomju Savienības vēsturē ieies kā sabiedrisko tualešu renesanse. Pirms tam padomju publiskajās tualetēs nācās lavīties uz pirkstgaliem, lai nesamērcētu apavus urīna peļķēs. Tagad daudzviet tajās veikts kapitālais remonts. Tomēr plankumi ir pat uz Saules — par dabisko vajadzību kārtošanu šajā kliedzoši tīrajā spožo flīžu valstībā ir jāmaksā. Sīknauda, bet tomēr!
 Varētu tik tālu neiet. Tepat pretim tramvaja pieturai balo autoostas ēka, bet tā savas noplukušās publikas dēļ drosmīgi turas pretī perestroikas sludinātajiem tualešu standartiem. Aģents Valis ir estēts. Atšķirībā no godīgajiem padomju pilsoņiem, viņš pat netaisās maksāt par čurāšanu. Kas vēl nebūs? Tualetes dežurantēm Renārs uzmet uz galda piecdesmit rubļu naudas zīmi. Protams, ka viņām nekad nav tik daudz naudas, lai izdotu atlikumu. Pašas vainīgas! Tad Renārs triumfējoši iebāž atpakaļ makā banknoti un dodas nokārtot vajadzību bez maksas. Tā viņš dara regulāri. Dažas dežurantes nekauņu jau iegaumējušas pēc sejas un labi saprot, ka Renārs tā dara tīšam, lai nemaksātu, bet ko tu blēdim padarīsi.
 Arī šorīt tualetes dežurante vecišķā balsī sauc: — Dvadcaķ kopejek!
 Renārs nosmīn un ierasti noliek uz galda apvazāto piecdesmit rubļu banknoti.
 Kā par brīnumu nosmaida arī dežurante un uzmet uz galda smagu no kaprona darinātā sieviešu zeķē iesietu monētu lēveni: — Ja uže tebja davno ždu, orjol ti ņenagļadnij! Sorok devjatj rubļei vosemdesjatj kopejek. Možeš peresčitatj, toļko ņeobkakajsja!
 Tādu izgāšanos Renārs sen nav piedzīvojis.
 Pulksten 11.30 Zivtiņš ierodas norunātajā vietā. Sestdienās atrast brīvu pleķīti nelielajā stāvvietā pie Centrāltirgus Zivju paviljona spēj tikai faķīrs. Tomēr dzeltens desuvāģis, moskvičs ar valsts reģistrācijas numuru 27-56 LTA, jau gaida. Tajā sēž ūsains vīrietis zilā beisbola cepurītē. Viņš garlaikojas un lasa “Rīgas Balsi”. Zivtiņš pieiet pie auto, pieklauvē pie durvju stikla. Šoferis noliek avīzi, nolaiž stiklu, un Renārs pasaka sakrālos atslēgas vārdus: — Sniegs negaida.
 — Skaidrs, ka negaida! — Priecīgi sarosās ūsainais un māj, lai Zivtiņš kāpj pasažiera vietā viņam blakus.
 — Vispirms aizbrauksim nomainīt transportu. Šim tūlīt nokritīs izpūtējs. Tepat kanālmalā laikam ar apmali uzsita. Kā sāka blarkšķēt! Jā, sveiciens jums no majora Atvara! — Vīrietis pagriež aizdedzes atslēgu, moskviča dzinējs dobji ieņurdas, izdvesdams skaņas, kas līdzinās sacīkšu auto rēkoņai.
 — Oho! — Nogroza galvu Zivtiņš.
 — Jā! Diez kas nav, tā var kurls palikt!
 Viņi dārdēdami brauc apmēram divdesmit minūtes rūpniecības zonā starp Čiekurkalnu un Mežaparku. Zivtiņš nepārzina šo Rīgas daļu un diezin vai bez prasīšanas atrastu ceļu uz centru.
 Moskvičs, bremzēm čīkstot, pieripo pie barjeras. To paceļ puisis robežsargu formā, un viņi iebrauc slēgtajā teritorijā. Aiz betona sētas lielā laukumā stāv visdažādākā tehnika. Nekas īpašs. Vairāki autobusi, vieglie auto, kravas mašīnas, mikroautobusi. Visdažādākās markas, visdažādākais pielietojums. Uz kāda sāniem rakstīts “Avārijas dienests”. Vēl kāda pašizgāzēja durvis rotā uzraksts “Kolhozs Sarkanais komunārs”. Daļai šo auto nav valsts reģistrācijas numuru.
 — Brīnies? — vaicā ūsainais, pamanījis Zivtiņa pārsteigto skatu. — Netaisi platas acis! Kādu numuru vajag, tādu pieskrūvējam. Tas ir mūsu autoparks. Dažādi uzdevumi, katram sava tehnika. Ja domā, ka čeka ir Engelsa ielas māja, tad maldies. Tur ir izkārtne. Īstā čeka ir šeit. Tas, starp mums runājot.
 Pēc brīža viņi atkal ir ceļā. Šķietami necilais padomju sērijveida bobika salons tik tiešām pabijis kārtīga meistara rokās. Volgas sēdekļi, ar ādu tapsētas durvis un salons, rācija un radio. Šādu kombināciju bieži negadās redzēt. Kaut kas ticis uzlabots arī dzinējā. Auto burtiski raujas uz priekšu.
 Kad Renārs spogulī nopēta, kā viņi pie luksofora atstāj tālu aizmugurē šosejas karali — ķiršsarkanu gludekli, kā cilvēki iesaukuši ekskluzīvo Lada Samara —, šoferis tikai nosmaida.
 — Forsēts motors, apdzīs jebkuru! Lai pat nedomā bēgt. Divsimt kilometru stundā ņem mierīgi. Var arī ātrāk, bet nav bijis vajadzības.
 Šoferis par galamērķi neko nesaka, bet Renārs arī neprasa. Abi taču ir profesionāļi. Auto salonā sākumā valda klusums. Tēma, par kuru var vienoties kopējā dziesmā, tomēr atrodas drīz vien. Abi pagājušajā rudenī, izrādās, klātienē skatījušies vēsturisko hokeja spēli Dinamo Rīga — Washington Capitals. Padomju amatieru un NHL profesionāļu duelis beidzies ar divi pret viens amerikāņu labā. Tas nu ir iemesls, lai noskaidrotu, ka šoferi sauc Vladimirs, un kārtīgi pasūkstītos par to, ka viņa vārdabrālis Vladimirs Jurzinovs, rīdzinieku treneris, ar kuru šī komanda pirms diviem gadiem aizcīnījusies līdz PSRS čempionāta sudraba medaļai, tagad trenē konkurentus — Maskavas Dinamo. Bet Artūrs Irbe vārtos ir kā mūris!
 Kad sarunas apsīkst, Vladimirs ieslēdz radio. Tikko beigušās ziņas, un aktualitāšu raidījumā skan sižeti par gatavošanos 18. martā gaidāmajām Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes vēlēšanām. Lai arī vārdos nepateikta, reportāžās ir jūtama spriedze, kas valda starp Internacionālās darbaļaužu frontes jeb Interfrontes un Tautas frontes bloka kandidātiem. Viņi izbrauc cauri Jūrmalai un zvejniekciemiem, patraucas garām padomju atbrīvotājiem veltītam piemineklim. Uz postamenta novietoto tanku kāds pamanījies apgleznot ar puķītēm tā, ka tanks atgādina raibu Lieldienu olu, bet tā sānu rotā uzraksts “Circenis”. Pēc tam apvidus auto nogriežas pa kreisi no ceļa, kas ved tālāk uz Roju un Kolkas ragu, un dodas Tukuma virzienā.
 — Drīz būsim galā. Objekts vairs nav tālu, — saka Vladimirs.
 Pēc dažiem kilometriem Renārs Zivtiņš pamana, ka ceļa vienu pusi no pārējās pasaules nodala neuzkrītošs dzeloņdrāšu žogs. Tas stiepjas kilometriem cauri mežam, pa krūmiem, arī pāri pļavai, ko pāršķeļ pelēkā asfalta lente.
 “Dīvaini!” viņš nodomā. “Neviens kolhozs šādu greznību atļauties nevar, turklāt pēc ganībām arī te neizskatās.”
 Apvidnieks samazina ātrumu, ieslēdz kreisā pagrieziena signālu un iebrauc neuzkrītošā sānceļā. No sākuma šķiet, tas vedīs uz kādu fermu un būs pamatīgi izdangāts, kā jau ierasts Latvijas laukos. Tomēr nē, pēc metriem trīsdesmit dziļāk mežā atkal sākas asfalts. Vēl pēc brīža viņi piestāj pie barjeras un kontrolpunkta. No tā iznāk sargs. Šoferis uzrāda Valsts drošības komitejas apliecību un saka krieviski — nas uže ždut!
 Barjera paceļas, un viņi turpina braukt pa tumšu egļu mežu. Apmēram pēc kilometra auto piestāj pie savdabīgas divstāvu celtnes. To projektējis labs arhitekts, bet ēka atrodas gleznaina ezera līča krastā. Koku šajā vietā nav. Droši vien vasarā meža aizvējā saule te laiski spoguļojas ūdenī.
 — Esam klāt, — nosaka ūsainais. — Objekts “Atpūtas nams”. Kāp laukā, tevi gaida. Ej droši iekšā pa galvenajām durvīm.
 Diena ir vēsa, bet sniega joprojām nav. Renārs nospiež masīvu misiņa rokturi. Smagās durvis atveras negaidīti viegli. Viņš ieiet ar koku apdarinātā hallē un redz stūrī pie durvīm drēbju pakaramo. Renārs novelk Aļaskas stila vējjaku, pakarina to. Tajā brīdī atveras vēl kādas durvis, pa tām smaidīgs ienāk majors Imants Atvars.
 — Sveiks, Renār! — Viņš spiež aģenta roku un nosmaržo pēc laba konjaka. — Piedod par maskarādi, tāds ir mūsu darbs! Tūlīt ar tevi kamīnzālē runās pulkvedis no Maskavas. Es jūs abus iepazīstināšu un atstāšu divatā. Izstāstīsi viņam visu par savu dalību operācijā “Ciklons”. Atbildi droši to, ko esi stāstījis man: kā grupas organizēji, kā cilvēkus iesaistīji, kādām metodēm. Visu! Maskavas biedri tavu darbību vērtē augstu, ja viņiem iepatiksies, peldēsi krietni vien dziļākos ūdeņos.
 Ievērojis tikko pamanāmu aģenta acu zīlīšu ieplešanos brīdī, kad tiek izrunāti vārdi — pratīsi viņiem iepatikties —, kurators iekšēji nosmīn, bet neko nesaka. No pakārtās Renāra jakas kabatas šķindēdams izveļas maiss ar publiskajā tualetē sīknaudā izdotajiem četrdesmit deviņiem rubļiem un astoņdesmit kapeikām.
 — Vai tu brīvajā laikā aplaupi gāzētā ūdens automātus? — pārsteigts iesaucas majors Atvars.