Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

SVĒTLAIMĪGO ZEME

Grāmata pievienota: 01.02.21
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Jānis Einfelds
Lapaspušu skaits:
160
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
7.21 Eur
Izdošanas gads:
2021

“Nepiekāpīgā postmodernista Jāņa Einfelda (1967) prozas pamanāmākā atšķirība droši vien ir tieši vēstījuma maniere — ierasti darba autori tā vai citādi tomēr atrodas ārpus sava vēstījuma, neatkarīgi no tā, kādā personā vēstījums sniegts, taču ne Einfelda tēlojumu pasaulē — tur autors ir literatūras karsto punktu reportieris, mīta rašanās tiešs liecinieks. Arī romānā Svētlaimīgo zeme. Izbaudiet!”
Dace Sparāne-Freimane

Kurās tālēs dzimis un ticis auklēts tāds vējš, kas kā traks dēlietis nokritis uz zemes, saraustījis mākoņus un apakš kājām ūdeni sakūlis putās, ar kurām apšļākt līdz pēdējai vīlei gan veiksmīgos, gan apmaldījušos kuģotājus. Jāizlūdzas Dievs, lai vērš žēlastību pār mums, niecīgajiem pīšļiem, grēcīgajām kripatām varenā Radītāja valstībā, kur dzīvo zivis žaunainās, gan zāle, gan aļģes, gan akmeņi, dieviņ, ļauj neieskriet sēklī mūsu nīcīgajam šķirstam, kas visur sludina Tavu varenību, izlaid mūs neskartus tai pasaulē, kur dzīvo akli svētlaimīgie...

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Uzmodies mūsu varonis saprata, ka tas ir tikai sapnis. Tomēr kāpēc tik krāsaini murgi bijuši un valdošā bija nevis zaļā krāsa, bet sarkanā? Ko viņš saodis? Kaut kāds salds dūms staigā gar nāsīm.
  Deg. Spīd ugunskurs. Uz tā vārās katliņš. Pļeckīga vira met garaiņus un burbuļus, tādus biezus, ka pārplīst to veidols, vēl ilgi neizlīdzinās ar viras virsmu.
  Kāds met sprunguļus zem katliņa un nopūšas. Apaļa seja, sirma bārda. Nebilst ne vārda. Tikai pamet acis uz nomocīto un pieber zaves savai misai. Kā citādi to nosaukt. Tik negaršīgs un nelabi smirdošs tas ir, tā Silarozem domāt.
  Kādu brīdi viens otru vēro. Taču kopīgu valodu rast nevar. Cilvēki atšķiras, ja dzīvo kalnos vai ielejās, bet ko darīt tādiem purva arājiem? Viņi sajūt divas pasaules, kas nekad nesanāk kopā.
  Silarozem būtu jāpateicas nakts izmitinātājam, jo šaurā ala un ugunskurs tomēr ir privātīpašums. Tomēr mūsu varonis nepateicas. Jo, lai cik skumji būtu, viņam piemīt tā iedomība un stūrgalvība, kas pārņem, tikko nāves bailes atkāpušās. Tomēr tas nebūs ilgi, ja mežainis mēģinās padzīt to, ko pats glābis, — ar to pašu iesmu, uz kura tagad sprauž aļņa gabalus pa porcijām, izbīda un tur uz lielas liesmas, bet ugunī saber klēpi ābolu no meženes un vēl savādas zālītes, nē, nekādas receptes gan viņš neatklāj.
  Iesms ir tik garš kā šķēps, ar kādiem badās zobenbrāļi dzelžotie savās rotaļu vietās, lai izpatiktu Jaunavai Marijai, karalim un augstas kārtas sievietēm, kas, aiz plīvuriem paslēpušās, sēž tribīnē zem varenām flagām, ko vēveri auduši visu mūžu. Dažādu ordeņu krāsas šķaidās, nošķīst dzirksteles uz dzelža, pa spraugu, kas galvas kastē, izšļācas sarkans sārms, un viss, bruņinieks ir gāzts, nestuves šur, prom uz lūzeru telti, redzēs, vai tas varēs vairs piedalīties nākamā pārgājienā uz austrumu zemi.
  Bruņas aizslīd tālumā, kur dzirdami ūpju vaidieni. Laiciņš naktī padevies ne šāds, ne tāds. Turklāt bārdainis vai nu nesaprot Silarozes valodu, vai negrib saprast. Šķiet, ka nekas labs prātā viņam nav, turklāt skatās nenovērsdamies, blenž tieši varonim acīs un strebj, tad atkal aizdomīgi vēro Silarozi, kas atkaujas no odiem, to ir pārlieku daudz un tādi milzīgi — ja tā turpināsies, uz rītu no varoņa būs palikusi tikai milzīga biezpiena pika, kas pārvietojas un runā tādā vārdu sajaukumā, ka tur pats zintnieks neizšķirs, no kuras alas ērms izlīdis.
  Tuvāk pie uguns arī nevar, jo atskan bārdainā rēciena brīdinājums. Tad paliek kā tagad, jāmetas vai tumsā iekšā. Šāda attieksme pret gājēju, tālu ceļinieku, nav pieļaujama. Ne jau ar karu viņš nāk.
  Viss kļūst vēl sarežģītāk, kad bārdainim aiz muguras parādās jauna meita.
  Jaunībā jau visi un visas izskatās glīti. Tikai vēlāk nāk rūpes, kas pa savam lipina mālu, un ar katru gadu mainās tās pavasara jūtis, kad tu savā dzīvē svinēji Jurģus — kad iesāki dzīvot. Ja vēl spēks un maņa uz amatiem, tad pavisam labi. Traucē tikai sērgas, kari un vientuļu bezgožu sirojumi. Uzvarētāji tik, gavilējot zirgā, atmāj: “Mēs ņemam visu ar pirmā tiesībām!” Līdzīgas lietas notiek visur uz šamās strēles. Savāds konveijers, kuru uzlabo ar katru reizi. Tāda ir cilvēka dzīve. Noņem no lentes jebkuru plastmasas kunkuli, rokās pagroza, tas saka: “Ma-ma.” Raksta: karam derīgs, derīgs arī dzīvei pēc kara, ja nekritīs kaujas laukā, bioloģisks priekšmets ar kodētu mikroshēmu.

Līdzīgās grāmatas:
Osvalds Zebris
Māris Bērziņš
Lauris Gundars
 
Virdžīnija Lejiņa, Jānis Lejiņš
Ilze Jansone
Andris Zeibots
 
Nora Ikstena
Gundega Repše
Džordžs Orvels