Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

VILCĒNI

Grāmata pievienota: 10.02.20
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Andra Manfelde
Lapaspušu skaits:
240
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
8.04 Eur
Izdošanas gads:
2020

Romāna Vilcēni darbība risinās 1990. gadu sākumā, teritorijā starp diviem jaudīgiem lielumiem — upi un jūru. Tā varoņi ir pusaudžu banda — vilcēni. Tomēr romāns nav nedz par Jūrmalu, nedz vēsturisko laiku, nedz hormonu tracinātu jaunību. Kas notiek, ja dzīves pavasaris sakrīt ar dabas un valsts pavasari? Neirotiskā nedrošība rada vēl vienu zudušo paaudzi, kas savā ceļā uz brīvību sagrauj ne tikai pieturvietu stiklus un konteinerus, bet arī paši sevi un savus tuvākos. Tomēr skrējiens pēc absolūtās brīvības ir veltīgs, jo no atbildības par savu rīcību neatsvabina pat nāve. Noslēpumainais Laivinieks, kurš klejo no viena upes krasta uz otru, vienam no vilcēniem vēstīJa aiziets nepareizi, ir jāatgriežas sākumpunktā, tikai tā iespējams kļūt brīvam.” Jeb — citu nodot nav iespējams, vien sevi.

Romānu Vilcēni autore raksturojusi kā “poētiski blīvu, brīvu, aizrautīgu tekstu, kurš stāstīs par saknēm, piedošanu, nodevību, tekstu, kurš pats ir kā vilciens, kuru uzreiz nevar apturēt. Vilcēnos būs nedaudz no Adatas — tas, kas man autobiogrāfiskajā romānā neielīda jeb ko tolaik, rakstot pirms gadiem piecpadsmit, vēl nemācēju.”

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Vāku noformējumā izmantota Andreja Granta fotogrāfija.

Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska

Bija vēls pavasaris. Ievas ziedēja. Gaisma spilgta. Daudz putekļu. Vēl nebija kārtīgi lijis. Karstās dienas atpleta tulpes vaļā par agru. It kā tās būtu meitenes. It kā tā straujā un karstā pavasara gaisma iezīdusies puišu pirkstos. Kā inde, kā piens uz lūpām. Dažam uz virslūpas tikai pūkas. Dažs slepenībā skujas, lai apmatojums izaug ātrāk. It sevišķi tur, lejā. Viņu kustības pārāk straujas. Ja tev nav daudz spēka, izglābt var ātrums. Kur ir tava auglenīca, tu, tulpei līdzīgā meitene. Labi ir tad, ja sasniedz mērķi. Tu iebrāzies viņā kā vējš, kā karsta maija gaisma. Vēlāk, aiz šķūnīša sienas stāvēdams, pīpēdams un spļaudīdamies, stāsti vilcēniem, ka sākumā jau lauzās, tad ļāvās, bet beigās bija slapja, un vispār, forši tas bija. Tad slaiki vēl reizi nospļaujies, neviļus paskaties uz pelēkajiem dēļiem, kur centimetru platas šķirbas, un tev, baltgalvi puisēn, liekas, ka vēl joprojām viņa tur guļ, tā neveikli, ar visām drēbēm, sāpīgi atplestām kājām. Tā, kā tu viņu biji atrāvis vaļā, tā arī guļ, un viņas ceļgali dreb. Viņas cisku baltuma vidū kaunuma vilinošie mati un tumšs, sulojošs sārtums. Meitenes Vilcēna šķūnītī vairs nav. Uzreiz pēc tam piecēlās un, pakavējusies durvīs, mazliet stīvi aizgāja mājās. Tu nezināji, ko teikt, varbūt “paldies” vai kaut ko tādu, bet interese un spēks bija prom, un tu ļāvi viņai pašai atmūķēt durvis, lai dotos. Aukstasinīgā, mazliet uzspēlētā vienaldzībā noraudzījies, kā viņa pār Vilcēna pagalmu aizsoļo kokainām kājām. Jā, jā, sākumā lauzās, tad ļāvās, tu slaiki nospļaujies pār pelēkajām, činčikiem piemētātajām smiltīm, un, kamēr bratani vilcēni smejas, uz brīdi šķiet, ka viņa joprojām guļ šķūnītī, ieplestām kājām, un caur dēļu šķirbu pārmetoši vēro. Itin kā nevarēdama sagaidīt, ka arī tu tu tu tu… smiesies.
    Andžeju interesēja tikai alus un meitenes. Un, protams, Vilcēns. Būt viņam blakus. Un aizmirst par mātes sagādāto drošību — piekrauto ledusskapi, stīvajiem kokvilnas palagiem, sīknaudu kabatā un nogurdinošiem jautājumiem, vai viss kārtībā un uz kurieni viņš šodien dosies, — šī drošība darīja viņu gļēvu. Blakus Vilcēnam Andžejs aizmirsa par sevi. Viņš kļuva bezbailīgs un sīksts. Tumšs, stiegrains, izsalcis dzīvnieks.
    Lai gan Jančuks nebija nekāds bandīts, Andžejs zināja, ka neviens no puišiem nav tik bezbailīgs kā Vilcēns. Arī starp pieaugušajiem ne. Pat ugunsdzēsējs vectēvs. Kura roka sveicinot ne tikai viņu, puiku, saķēra kā spīlēs. Kurš mazdēlam un mazdēla tēvam roku mēdza kratīt tik ilgi, kamēr pirmais aizlaidās un otrs — znots neveiksminieks, tizlās paaudzes pārstāvis, kas ne karu, ne sūdus nav redzējuši, — sāka dzert: jo to smagumu, kā viņa, šī sieviete, šī viņa sieva, uz viņu skatās, panest nevar. Skatās klusēdama. Ugunsdzēsēja ēna aiz loga. Notrīc apse, dreb viņa ķermenis. Auksts izsvīdums otrajā dienā. Tu esi līksms un drosmīgs, tikai kamēr jauns vai piedzēries. Ko lai viņš dara ar to smagumu, kas rodas no viņas klusēšanas? Un ko tu gaidīji… Ka mums paveiksies, m? Es biju pavisam drošs par to. Bet ar katru gadu kļuva aizvien smagāk un smagāk.
    Tīrīgā māte to skatu, ka ģimenes apgādnieks pinkainiem matiem, klanīdamies un slienādamies apskāvis pudeli, dirn dienām ilgi un nekust, nespēja paciest un izdzina vīru laukā. Mīlestība bija labi saglabājusies tikai uz fotokartītes no kāzu dienas, kur viņš apņēmīgs, platiem pleciem un bakenēm, bet viņa blakus tik gaiša un trausla kā nenoplūkts ziediņš. Porcelāna lellīte, izrādās, nebūt nebija trausla. Trausls bija vīrietis, tēvs. Stiprais plecs, akmeņu krāvums, ne siena… Ieķērusies elkonī, viņa pieturējās. Kaut ko gaidīja. Un? Tik ātri viss beidzies. Cik labi abi reiz izskatījās, tas tiesa. Mīlestība nu nogrimusi kā vraks Lielupes dūņās, ja pieskarsies, sabirzīs šausmās.
    Jautājumus Andžeja māte vairs neuzdeva, nebija laika, jo viņai taču vienai bija jāaudzina dēli, tikmēr vectēvs ar ugunsdzēsēja roku piemeta viņas dzīves manierei mazliet stingrības. Pipari tev uz mēles, čili sarkanais vectēva rokās, viņš satver plaukstu un ilgi kapā, krata un kapā, kamēr tu spītīgi turies pretī smaidīdams. “Nu, kā iet?” Un sāks spaidīt TV pulti, pirms atbildi saklausīs. “Kā pa skolu, kā pa pulciņu?” Kuru pulciņu, sasodīts! Andžejs maina pulciņus kā kabatlakatus. Ik pavasari tie iziet dučiem, jo no alerģiskās ziedēšanas viņam pil deguns un asaro acis. Nebimbo dēls, tētis te nav un nekad nepārnāks mājās. Nekas tāds man nav ne prātā! Man pie dirsas, ka viņi nav kopā. Es reiz dzirdēju, kā viņš elsa un tad smagi novēlās blakus. Es tagad zinu, viņš iešļācās mātē. “Un kas tur tāds?” teiktu vectēvs, ja vien nebūtu tik akls kā pārējie, kuri domā tikai par to, kā visas tās ēdamās un neēdamās lietas pārstiept mājās. Kas tur īpašs? Tā teiktu ugunsdzēsējs vectēvs, kurš apdzēsis pats savu māti. To nieku, kas pēc nāves no viņas bija atlicis. Ar baltu ādu apvilktus pīšļus ziloņkaula krāsas kruzuļiem ierāmētā zārkā. No svecēm aizsvilās vai no kā. Zārks. Dega. Sasodīts. Viņš, ugunsdzēsējs ar čili rokām, savu māti dabūja apglabāt melnu. Ogļmelnu.
    Cik labi būtu nezināt. Tumsu, iekšā baltu mātes tēvamātes ādu, pāri tai uguni, kas pland kā sarkani aizkari, un to, ka, pirms izmest tēvu laukā, viņam izgriež pautus. Ne jau pa īstam. Pārnestā nozīmē. Tagad Andžeja pinkainais, tās tur debilās slampas nesakoptais tēvs izskatās pēc veca zoodārza lāča, kurš īsti nesaprot — lai dabūtu rijamo, vajag viņam aplaudēt vai nevajag.
    Vectēvs bija stiprs, bet Vilcēns stiprāks. Andžejs viņu apbrīnoja. Šķita, ka Vilcēns nebaidījās ne no kā. Izsalcis, stiegrains. Sardzē un nomodā. Vienmēr. Pat tad, kad Vilcēns paēdis gulēja Andžeja mammas uzklātajos palagos, Vilcēna dūres bija sažmiegtas un plaksti mazliet pavērti. Andžejs pavicināja roku, bet Vilcēns pat nenomirkšķināja, nesatrūkās, turpināja gulēt, sekli elpodams. Reizēm viņš pēkšņi pielēca kājās. Itin kā saklausījis kaijas ķērcienu vai attālā vilciena svilpi. Sāka staigāt šurp turp, līdz apjauta, kur atrodas. Iegāzies gultā, nopirdās un gulēja tālāk, jo viņā nebija ne kompleksu, ne baiļu.
    Varbūt tāpēc Andžejs skatījās uz viņu kā uz dievu. Sekoja viņam, bet ne jau kā suns. Kā draugs. Šī draudzība citiem šķita dīvaina. Kalsnais, blondais memmesdēliņš Andžejs un plecīgais, čigānbērnam līdzīgais Vilcēns, kurš reti pilnā kaklā smējās. Andžejs zināja, ka Vilcēnam ilkņi kā vilkam. Viņam patika vērot, kā pat maizes ņukas Jančuks Vilcēns plosa kā gaļu. Kā alkatīgi dzer pienu, it kā tas būtu alus. Kā spļauj semušku čaumalas un krēpuļus, itin kā uzspļaudams dzīvei. “Твою мать” — itin kā zeme būtu mātes kaps, kuras dzīve satrūkst uz sliedēm. Bārdas nažu sudrabotie asmeņi, ar kuriem pār vaigu novelk vectēvs, uzmirdz gaismā tikpat spoži kā sliedes, it sevišķi pēc lietus, it sevišķi pēc vilciena, kad jau kuro reizi kaukdama savu bālo mēnesnīcas vaigu pucē nāve. Vēēēēēē… Vēēēēēē… Jau atkal aizdragā vilciens pa sliedēm. No Majoriem skatoties — resna, svelpjoša čūska ar sudraba diadēmu pierē. Melns zutis, kurš dragā, dragā, dragā. Visi sīkie kukaiņi, mūciet malā! Kaukdams un čīkstēdams piebremzē stacijā, pacani salec, pavadonis noplāta rokas. Vilcēni ir šīs teritorijas īstie saimnieki. Viņi ir vēja brāzma un uguns, kas dezinficē tūristu un bandītu ielas. Cik reizes dienā viņi šķērsoja sliedes? Cik reizes mēnesī, gadā? Sliedes, šoseja, kāpas, jūra. Un atpakaļ. Jūra, liedags, šoseja, spožie sliežu asmeņi, upe, dzeltenās niedres uz salas, aiz tām neredzams ezers, tālāk gaišzilais mežs.
    Viens no viņiem — Saņka Pristaņ — dzīvoja uz salas un uz skolu airējās ar laivu. Ja bija liels sals, nāca pa ledu kājām, bet atkusnī tupēja mājās. Kad ledus vairs nebija drošs, laivām ceļu gan atbrīvoja ledlauzis, bet arī šo iespēju ierasties skolā varēja ignorēt. Saņoks vienmēr atrada kādu aizbildinājumu. Viņam taču jāgana mazais brālis. Jāpieskata, kā tiek pār upi un mājās. Skolotāj, ledlauzis saplīsis, skolotāj, brālis ir slims, skolotāj, upē ledus plāns, skolotāj, laiva caura, skolotāj, nu, ceļš taču ir upe, ne vienmēr var atnākt. Visi puikas Saņku skauda. Ledus iešana viņam ik sezonu sagādāja bastošanas privilēģiju, bet ikdienas slīdēšana pār ūdeni — sīka dieva statusu. Ar to pietika, lai Saņka Pristaņ būtu gaidīts vilcēnu kompānijā. Andžejs un Vilcēns mēdza viņam airēties līdzi.
    Niedru klājienā ieslēpusies taka veda uz būdu jeb ostu, kā to lepni dēvēja Saņka Pristaņ. Viņš arī apgalvoja, ka zeme starp upi un jūru dreifē kā ledus. Sala īstenībā esot klints. Toties mīksta kā sieviete. Virskārtā. Tāpēc ar dzeramo ūdeni uz salas pavisam čābīgi. Un ar ļautiņiem arī. Kurš tad gribēs dzīvot aiz ūdens bez ūdens. Putnu gan uz salas netrūka. Romantiskie dūdieviņi čabinājās niedrēs, dzēra no Lielupes un pietrallināja padebešus sākumā ar riesta dziesmām, bet mazliet vēlāk — izmisuma kaukām. Putni meta trauksmainus lokus, kamēr puikas dzina vellu, apmētājot viens otru ar raibajām, pusperētajām olām.

Līdzīgās grāmatas:
Donato Karīzi
Inga Gaile
Tamāra Horiha Zerņa
 
Inga Ābele
Ēriks Vilsons
Ilze Jansone
 
Maikls Ondatje
Pauls Bankovskis
Andris Zeibots