Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

STARP DIVĀM DURVĪM

Grāmata pievienota: 15.11.11
 
Apakšvirsraksts:
Stāsti 1993-2011
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Nora Ikstena
Lapaspušu skaits:
288
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
4.77 Eur
Izdošanas gads:
2011

Astoņpadsmit gadu ar stāstiem. Tāds ir Noras Ikstenas īsprozas nogrieznis, kas ietverts šajā izlasē, kurā apkopoti labākie no 1993. – 2011. gadam rakstītie stāsti, to skaitā arī daži pirmpublicējumi.

Laiks starp divām durvīm — pirmo biklo klauvējienu pie ieejas rakstniecības pasaulē un joprojām bijību pret vārdu, lai gan pilngadības apliecība jau kabatā. Uz stāstnieces varoņiem tas nav atstājis nekādu iespaidu. Viņi joprojām ir tie paši: staigā maldu ceļus, mēģinot uztaustīt taisnāko, nodara pāri sev un citiem, bet neba aiz ļaunuma, vien bailēs ieraudzīt sevi patiesajā gaismā. Zaudējuši līdzsvaru, viņi nesaļimst, bet paļaujas uz Visaugsto, kam nestundā ielikt plaukstā vārgos pirkstus. Un vienmēr paliek iespēja uzturēt divus laikus — īstenības un sapņa, kad var piedzīvot citādu laiku un citādas domas, līdz pienāk tā neticamā laime satikties.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

BIJAS VIETA 

Pāri sliedēm drīkst iet tikai tur, kur tālāk ir taka cauri vilcienu nomocītajām eglēm. Tālāk taka kā mazs, gluds ceļš iet cauri laukam. Aiziet no mājas un nākt atpakaļ drīkst vienīgi pa šo taku un tikai pretī eglītēm, rūpīgi skatoties tālumā uz abām pusēm un ieklausoties, drīkst kāpt pāri sliedēm.
 Bija vienmēr ievēro šo Vietu. Tā nav ne apmātība, ne kaprīze, tas ir tikpat dabiski kā miegs, ēšana un viss pārējais.
 Kādreiz Bija baidījās no cietās takas un akmeņu uzbēruma pretī eglītēm. Tur bieži notika pašnāvības. Bet Bijai nekad neienāca prātā meklēt citu Vietu, lai tiktu pāri sliedēm. Bailes pazuda pašas no sevis, pašnāvnieki kļuva par Dīvainajiem Cilvēkiem. Bijai patika apstāties pie eglītēm un izrunāties vai arī nesteidzīgi pasēdēt akmeņu uzbērumā. Viņi bija neredzami — šie Dīvainie Cilvēki, bet tik pacietīgi klausījās. Varbūt viņi nedzirdēja? Par to Bija nedomāja. Bija nevarēja saprast, vai viņi ir varoņi vai nodevēji. Kāpēc viņi izvēlas tieši šo Vietu? Kāpēc viņa pati nemeklē taciņas un uzbērumus citur, jo te vienmēr paiet nepiedodami ilgs laiks? Kaut gan ilgs tas šķita tikai pēc tam. Vietā ar laiku notika nesaprotamas pārvērtības, pareizāk sakot, tas pazuda pavisam. Bija to ieskatīja par Dīvaino Cilvēku laiku, kurš pazūd un neuzbāžas ar savu mūžīgo klātbūtni. Ar to viņi droši varēja justies daudz brīvāki un laimīgāki par Biju. Viņiem nebija vajadzības tirdīt sevi par uzbērumā nosēdēto laiku, par savādo vēlēšanos vienmēr tur uzkavēties, par runāšanu ar cilvēkiem, kuru patiesībā nemaz vairs nav. Tagad Bija jau zināja, ka nav baiļu no Vietas, bet ir bailes no sevis. Vēl vairāk — Vietā bailes pazuda tāpat, kā pazuda laiks.
 Bija sēž akmeņos, laiski paceļ pa vienam un met pret sliedēm. Viņa grib sagaidīt smalku džinkstoņu, bet akmeņi rada tikai tupus trokšņus. Šodien Bija runā ar Godīgo Laimīgo Vīru (vienīgi tā viņu atcerējās), kurš trīs reizes skrējis no eglītēm, līdz vilciens viņu pārbraucis. Kāpēc viņš tā darīja, to nezina neviens. Pat ne viņa skaistā, priecīgā sieva. Pēc tam viņa reti iznāca no mājas un vairs nepieskatīja savu balto kaziņu. Tā klīda pa svešiem dārziem, līdz to kāds pievāca. Rudenī Bija nolika pie skaistās, priecīgās sievas durvīm grozu ar paradīzes ābolīšiem. Bija vairs neuzdrīkstas atklāt savu līdzjūtīgo sirdi. Bet viņa pastāsta par paradīzes ābolīšiem Godīgajam Laimīgajam Vīram, kurš galu galā ir pie visa vainīgs. Lielais Skumdinātājs, Vilcienu Bieds, Neziņas Kungs, Īstenības Paradīzes Ābolīšu Sabradātājs — visādos vārdos Bija paspēj nosaukt Godīgo Laimīgo Vīru un nevar nomierināties līdz nākamajai Vietas reizei.
 Nākamā reize iznāk naktī. Bijai pirmo reizi nav bail no mēness, un pirmo reizi tā īsti negribas kavēties Vietā. Bija pažēlo Dīvainos Cilvēkus, pat Godīgo Laimīgo Vīru — ja nu viņi dzird, kā gurkst sniegs, bet tam klāt taču viņi netiek. Bija tiek, viņai ir daudz baltu, aukstu pelnu. Tikko Bija stāvēja, muguru atspiedusi pret vecu akmens stabu, un skatījās uz roku, kas atpogāja pirmās trīs viņas mēteļa pogas. Roka bija silta uz pieskārās Bijas atslēgas kaulam, tur ir dziļa bedrīte, kurā māsa viņai upes malā kādreiz bēra smiltis. Tagad tur joka pēc vajadzētu iebērt sniegu, bet bedrītē iekrita kaut kas pavisam ačgārni silts. Nemaz nebija auksti, Bijai negribējās, ka mēteli atkal aizpogā. Bijai gribējās, lai tā notiek ilgi. Viņa jūt prieku, ka nav bail no mēness, ka gribas ātri pārlēkāt sliedes, nošļūkt pa uzbērumu, nozust eglītēs un ieraudzīt gludo, balto taku, pa kuru var tikt uz mājām. Pie eglītēm Bija tomēr apstājas. Viņa jūtas mazliet vainīga par savu prieku, atgriežas pie uzbēruma un uzrunā Nelaimīgo Nakts Sievieti, kas no eglītēm paspējusi izskriet tikai vienreiz. Bet šonakt Bija neko nevar pateikt, šonakt viņa skaidri zina — Sieviete nekur nebūtu skrējusi, ja vien kaut reizi pie veca akmens staba silta roka viņai būtu atpogājusi pirmās trīs mēteļa pogas. Tomēr uz gludās, baltās takas Bijas prieks saplok. Tik trausls tas ir.
 Drīz Bija atkal ir klāt. Viņa apātiski mētā akmeņus un domā, kāpēc viņas māte nekad neizvēlas Vietu. Kaut gan Bijai nepatiktu, ja māte piepulcētos Dīvainajiem Cilvēkiem. Neko viņa vairs nevarētu atklāt, bet Vieta nav domāta melošanai. Tomēr Bijai šķiet, ka māte to nedomā nopietni. Cik reizes tad īsti var mēģināt? Ar trim pilnīgi pietiek, kā to pierādījis Godīgais Laimīgais Vīrs. Laikam mātei vienkārši joprojām patīk paslēpes. Viņa, draudīgi brīdinājusi, pazūd, bet Bija IET MEKLĒT. Bēniņos, VIETĀ, pagrabā, VIETĀ, skapjos, VIETĀ, pagultēs, mežiņā vai grāvī aiz mežiņa… Bija meklē, meklē, mute strauji izkalst, kaut gan jau sen bija laiks iemācīties elpot mierīgi. Bija meklē un skaidri zina atšķirību starp spēļu un šīm paslēpēm — Bija tomēr grib, lai viņa neko neatrod. Bija grib, lai māte atrodas pati un sola, ka vairāk tā nespēlēsies. Tā arī notiek. Līdz nākamreizei…
 Ir brīdis, kad Bija saprot, ka bailes no sevis ir klusi, bet pamatīgi augušas. Arī pēc šī atklājuma Bija nāk un sēž uz uzbēruma. Viņa ir pieradusi, un joprojām bailes te mitējas. Mitējas arī jūtas — tik neaptaustāma lieta, kas nezin kāpēc viņu ietekmē fiziski. Sāpes un nelabums, kas atsakās beigties pat no ļoti stiprām zālēm. Nepatīkamā atziņa, ka dzīve ir iespējama tikai ar zināmām lietām. Zināmas lietas ir notikušas lietas, tālāk seko vēlēšanās, cerības un māņticība. Bija ļoti gribētu atcerēties to brīdi, kad viņa sāka atcerēties. Bija, protams, to nevar, bet ar to brīdi viņa kļuva atkarīga no atmiņu narkomānijas, kas ir briesmīgāka par patieso, — regulāras injekcijas, kas nekad nebeidzas ar atslēgšanos. Bija aizmirst pat to, kā ir gulēt ar pieslēgtām domām — par vientulību, piemēram, vai par atkarību no atmiņām līdz jaunām atmiņām. Cik brīnumaina ir Vieta…
 Pāri sliedēm drīkst iet tikai tur, kur tālāk ir taka cauri vilcienu nomocītajām eglītēm. Tālāk taka kā mazs, gluds ceļš iet cauri laukam. Iet prom no mājas un nākt atpakaļ drīkst vienīgi pa šo taku un tikai pretī eglītēm, rūpīgi skatoties tālumā uz abām pusēm un ieklausoties, drīkst kāpt pāri sliedēm.
 Ir gaiša diena, un Bija pirmoreiz izmēģina bērnībā aizliegto bīstamo rotaļu — gāzelēdamies iet pa sliedi. Vienā brīdī Bijai izdodas mierīgi nostāties, viņa atgāž galvu un pirmo reizi skaļā balsī sauc: “Vai jums nav garlaicīgi?”

Līdzīgās grāmatas:
Aldis Bukšs
15 balsis
Arnolds Auziņš
 
Autoru grupa "Tekstūra"
Nora Ikstena
Andris Zeibots
 
Niks Keivs
Dace Rībena
Kristīne Ulberga