Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

STĀSTI 5

Grāmata pievienota: 07.12.10
 
Apakšvirsraksts:
Prozas lasījumi klātienē un neklātienē 2009-2010
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki
Autors:
Lapaspušu skaits:
134
Platums:
150
Augstums:
210
Cena:
1.72 Eur
Izdošanas gads:
2010

Kopš 2006. gada, kad dienasgaismu ieraudzīja pirmā un turpmāk ikgadējā latviešu jaunākās īsprozas izlase STĀSTI. Prozas lasījumi klātienē un neklātienē pie lasītājiem nonāk jau piektais stāstu apkopojums.

2009.—2010. gada izlasē uzgleznoti piecpadsmit ceļabiedri, gan iepriekšējos Prozas lasījumos izskanējuši, gan citur telpā parādījušies: Inga Ābele, Andris Akmentiņš, Maira Asare, Guntis Berelis, Māris Bērziņš, Gundars Ignats, Ilze Jansone, Ilze Ķīķere, Ieva Plūme, Pēteris Pūrītis, Jānis Rokpelnis, Agnese Rutkēviča, Madara Rutkēviča, Juris Zvirgzdiņš un Inga Žolude: gan Bēthovena, gan Beketa intonācijās, gan rāmi, gan mūžam nesamierināmi un, par spīti nemitīgajām laika pārbīdēm, visi “šeit un tagad”.

Stāstu krājums izdots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Jānis Rokpelnis

VAGONS

Sieviete apsēdās man ieslīpus pretim. Gluži automātiski ar acu kaktiem aplūkoju viņu: vitāla, mollīga, tuvu sešdesmitiem, ģērbta bezpersoniski gaumīgi bez kādām glamūrām vai artistiskām dziņām.
 Elektrovilciens rit ierastās sliedēs. Vagons ir pustukšs un depresīvs. Sievietei rokā pušķis, ko veido dažu tulpju rožainie līķi. Jā, īsti tā arī nekad neizpratīšu, kāpēc viņas tik kaisli mīl grieztās, nokautās puķes. Vairākumam vīriešu tās ir pilnīgi vienaldzīgas. Kāpēc dzīvības devējām (piedodiet man šādu klišeju) tā patīk lolot šos sākumā skaistos, bet drīz vien par ļenganiem skeletiem topošos miroņus? Es, piemēram, respektēju puķes un visādus augus podiņos. Dzīvus. Bet katrs taču zina, kā iedāvinātais rožu pušķis liek atplaukt sievietes sejai! Visai viņas būtnei. Kā tas uzziedina pat dziļi apslēpto sievietes puķoto ingredientu. Sievietes tomēr ir tikpat noslēpumainas kā slāvu dvēsele.
 Piedodiet, ka tik ilgi piesējos ziedu tēmai. Pie vainas ir mana nelabojami divkosīgā daba. Puķes taču tiek tīši audzētas nokaušanai tāpat kā mīlīgie cālīši, jēriņi, sivēntiņi. Un šo radībiņu miesas es patērēju nespriedelējot, bez sirdsapziņas mokošām ēdām. Un nepārprotiet — pret sievietēm izturos pat pārlieku labvēlīgi.
 Puķes ta puķes. Tajās gremdējis apcerīgu skatienu, ar nokavēšanos ievēroju, ka pretīsēdētāja mani mundri uzlūko kā vecu paziņu:
 — Čau, čau, sen neredzētais! Kurp braukdams?
 — Āā, tepat līdz Majoriem.
 Nu, lūk. Atkal dimbā. Pāris reižu jau biju uzrāvies. Kādā burziņā pienāk uzfrišinājusies omīte un sāk aizgūtnēm klāstīt, kā tagad iet Pēterim, Maijai vai Jurim. Un tu, nabags, ar visiem spēkiem, taču galīgi nesekmīgi, mēģini sazīmēt šajā apaļīgajā būtnē smuku, saldkairu un morāli nenoturīgu tīni, kāda viņa bijusi, domājams, mūsu iepriekšējā tikšanās reizē vienā no pagājušā gadsimta desmitgadēm. Jā, viss velti. Veči — zinu, ka pretējais dzimums man šo atziņu nemūžam nepiedos, — tomēr gadu gaitā saglabā savos ģīmjos kādu vaibstu vai citu detaļu, pēc kuras tos beigu beigās veiksmīgi var atpazīt. Nemainās tik radikāli kā dāmas.
 Nepazīstamā paziņa drusku iepauzē. Aplūko sevi spogulītī. Pazīžļā lūpas. Sejā apmiers. Ko viņa redz? Katrs spogulis taču mūs ataino pa savai vīzei. Pat vistaisnākais spogulis ir galīgi greizs. Savu, iespējams, patieso ārseju varu ieraudzīt tikai paša sanitārā mezgla spogulī. Spogulis arī ir mājdzīvnieks — svešie aprej vai glaimīgi luncinās, savējais pazīst un mīl. Nu ja, bet viņa laikam patlaban saredz savu meitenīgās pagātnes seju.
 Spogulis pagaist. Nāk atkal mana kārta. Labi vismaz, ka viņa neskatās acīs, bet vērīgi un ar labpatiku, kā tas vecākām dāmām iegājies, no visām pusēm aplūko savu zābaku purngalus:
 — Vai atceries, Ērik, kā Skapī galīgi hojā iztempi manu kokteili? Un man taču nebija piķa citam!
 Viņas balsī tik tiešām skan sena un neviltota sāpe.
 — Nu, piedod, nu labi, nu, ko tur vairs...
 — Bet tu patiešām atceries vai tikai tēlo?
 — Kā nu es tādu cūcību spētu aizmirst!
 Tagad viņa atkal stingri noraugās manī. Pārvirzās solā man taisni pretim. Uzvēdī nesaderīgs, pārāk ass parfīms. Pirmīt sēdēju, ierasti pārmetis kāju pār kāju, nu esmu spiests tās novietot rātni un bezpalīdzīgi blakus vienu otrai. Aiz loga slīd kaut kas zaļganbrūns, bezveidīgs, nenosakāms. Ātruma un nokrišņu izļurinātas ainavas.
 — A kas zina. Tu tāds lepns esot palicis. Es braucu pie Lilijas, tu viņu laikam nepazīsti. Šodien taču ir Lilijas!
 — Bet kāpēc tev tulpju, nevis liliju pušķis?
 — Fui, tev tie jociņi joprojām vienkārši stulbi.
 — Piedod, piedod, es jau tā...
 Sasodīts, viņai ir taisnība. Baidoties no aizvainošanas, aizvainoju. Ja pat humora izjūta man sāk streikot, tas nav uz labu...
 Jau kopš jaunības man nepatīk gremdēties atmiņās. Domas ij spontāni neaizklīst pagātnē. Varbūt tāpēc nekas saistībā ar šo sievieti man neuzpeld. Iespringstu. Jūtos smagas vainas apziņas pārņemts. Bet zinu, ka vaigs man rādās pietiekami bezbēdīgs.
 — Līdz kurai pieturai braukdama?
 — Lielupē kāpšu laukā.
 Sajāti nervi, pankūciņ. Tā, lūk, — jānopūlas, lai komunicētu puslīdz literāri. Bet nu sanāk arī cemme un klāt jau prātvēderība: kā šī mani pazīst, ja es pats sevi vairs nepazīstu. Kādreiz pazinu, bet tagad vairs ne. Izklausās banāli? Tātad patiesi.
 — Klau, un kā tavai bijušajai?
 — Kurai tad — pirmai vai otrai?
 — Ā, ko nu par Anitu. Piedod, bet es jau zināju, ka tur nekas nesanāks. Kā Ilzei?
 Pirmsskolas aritmētika — viens divi. Un kāds punktiņš, kāds komatiņš beigās.
 — Dzīvo ar savu Hari.
 — Bērni tiem ir?
 — Nea.
 Saloniska konversācija. Dzīves vilcienā, jedritvaikociņ. Destination, terminal, bam bam bam param. Ko viņa man brauc augumā, dumjā zoss? Iekšējā balss diemžēl nepieder džentlmenim. Bet nu jau esam garām Imantai, drīz šīs Ēģiptes sodības beigsies.
 — Jā, vecs esi palicis.
 — Gadi skrien kā stirnas, ko tu padarīsi.
 — Nu, nu, nekoķetē tik daudz.
 Tāda dīvaina intonācija. Iepriekš no citām pieredzēta. Vai arī šai esmu sena, apslēpta mīlestība? Sieviete spēj periodiski gulēt ar tevi pat vairāku gadu garumā, bet ne ar pusvārdu nelikt manīt, ka ir ieķērusies pa īstam. Kautrējas. Bet kā tu, nabags, to atšifrēsi? Vīrietis taču ir naivs kā viens suns.
 — Nu labi, uz redzi, man jāskrien...
 Nezināmā sparīgi pietraušas kājās, paķer piestūķētu “Rimi” iepirkumu maisiņu un steidz uz durvīm, neveikli turēdama izpūrušo tulpju pušķi. Savā stulbumā tikai pēc brīža attopos, ka nu man ir atviegloti jāuzelpo.

Līdzīgās grāmatas:
Zintis Sils
Gundega Repše
Aldis Bukšs
 
15 balsis
Arnolds Auziņš
Autoru grupa "Tekstūra"
 
Nora Ikstena
Andris Zeibots
Niks Keivs