Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Ticiet vai neticiet, bet es tiešām neatceros, kālab iesaucu viņu par Magelānu. Nekā, itin nekā tāda, nu, tāda, ko jūs varētu padomāt, — kvēla vai azartiska — viņā nemanīja. Tāpat — lielu mērķu vai vismaz sirsnības svētīts viņš arī neizskatījās. Tikpat šaubīga man likās iespējamība ceļot laikā, lai tālab meklētu viņa sejā 16. gadsimta portugāļu jūrasbraucēju cieti spriegotos vaibstus. Vienīgais, kas man izšāvās acu priekšā līdz ar viņa nosaukšanu vārdā, bija atmiņas maldīgā strēmele, kas vēstīja, ka Magelānu tak laikam nokāva. Uzgājis salu virteni, nodēvējis tās Filipīnu vārdā (šķiet, Filipa II piemiņai), viņš tika uzņemts starp iezemiešiem itin labi. Līdz brīdim, kad iedomāja lietot savus kuģa lielgabalus, lai iedzimtos pievērstu kristīgajai ticībai. Tad arī Magelānu nokāva. Kopā ar dažiem kapteiņiem un kādiem tur pārpalikušajiem matrožiem. Gauži neomulīgas asociācijas, bet tāds, tieši tāds, kam aiz muguras jau bijusi nokaušana, viņš arī izskatījās. Magelāns.
 Viņā kā uz paplātes bija ieraugāmas romantiķu klajās nesaderības — pieredzes krāšņums ar ikdienišķu un pat augstprātīgu īgnumu. Man līdz tam bija licies, ka tie viens otru izslēdz. Ka īgnums dzimst liesumā, kaulos, pieticībā, mazumā. Bet Magelāna āriene pat demonstrēja šo pretrunu.
 Asfaltmelns, mīksti vaļīgs vilnas pusmētelis, uzkrītoša, šķiet, no kādām nenosakāmām austrumzemēm vesta šalle zaļi oranžos musturos, balts zīda krekls. Tiktāl — labi. Kamēr sēdēja. Cīruļcilvēku iecienītā pilsētas centra kafejnīcā, kas vaļā vērās jau pusdeviņos, — labajā, pašā tālākajā stūrī zem ielogota sena žurnāla vāka ar sārtvaidzīgām meičām tūļīgos peldkostīmos. Pabrokastojis un izlasījis laikrakstu kaudzīti, rūpīgi piebīdījis krēslu galdam, viņš piecēlās, un es ieraudzīju tievas, stiegras kājas melnās trubiņbiksēs, kādās neviens, pat rokeri, šais platuma grādos vairs nestīvējās, un milzīgas, vismaz 46. numura laķenes. Izskatījās, ka nez kāds burvju mākslinieks būtu viņu saaudzējis kopā no diviem dažādiem viduklī pušu pārzāģētiem cilvēkiem.
 Dīvaini, parasti es cilvēkus pamanu, neizdzēšami iegaumēju un klasificēju pēc sejām, taču Magelānā vispirms biju pamanījusi ķermeņa masīvo, cienīgo un pat tuklu biezību demonstrējošo augšdaļu, nesaderīgi titilbīgo apakšu, bet seju neatcerējos. Neparko. Līdz nākamajā rītā teju vienlaikus ar kafejnīcas vaļāvēršanu es viņu ieraudzīju atkal.
 Jāpaskaidro, jo tas šķiet no svara šai stāstā, ka es, dziļu Kurzemes mežu meitentiņš, kafetērijā tikko kā uzsāku piestrādāt, lāpoties ar studiju maksājumiem universitātē. Tālab badīgi pētīju cilvēkus, klausījos sarunās kā sabojātā, vietumis izdzisušā ierakstā, man bija interesanti. Un nekādas apkalpošanas rutīnas.
 Magelāns tātad bija atkal klāt. Tā tas būs vismaz pusgadu. Viens kapučīno, divi eklēri — gaišais un tumšais, vēlāk tunča salāti un uzvijām — espresso. To man priekšā pateica darba biedri, bet īpašnieks raudzīja, lai ielāgoju. Divu stundu procedūra. Katru rītu. Tikos tumšais eklērīts, tikos jau salātiņi, bet bez piecām vienpadsmitos — espresso biķerīts. Bez sazināšanās vai kādas pļāpāšanas. Baznīcas rituāls. Avīzes viņš bija nopircis pats. Pirms pēdējās kafijas lāses viņš tās rūpīgi sasmalcināja, plēšot strēmelēs un tad šķērseniski — sīkās druskās — vai vesels peļu jandāliņš. Izvilka no mēteļa kabatas lielveikala maisiņu, rūpīgi sabēra iekšā, izmeta pēdējo kafijas lāsi kā šķebīgu dzimtenīti un bija prom.
 Bet torīt tā bija viņa seja, ko pētīju kā plastiskās ķirurģijas fanāts. Stēla. Asinsvadi kaut kur dziļi zem mīmikas muskuļiem, taču mīmikas nav. Seja — pušu šķelta kā dibens. Taču dibens nerāda divi pasaules. Magelāna seja rādīja. Tā kreisā (no manas puses) — gluda kā liedags pēc bēguma. Raupja, es teiktu — šabloniski vīrišķīga, kad iespaids šķiet skarbs, bet pieskaroties izrādās — maigs kā bērna pēdiņa. Vaigs kā pēdiņa — neveikli izsakos, taču sajūta (protams, nepieskaroties, vai maz man tas jāsaka!) tieši tāda arī bija. Neveikla, pat to uzskatot.
 Pulsējošās stēlas kreisajā pusē kāds ar filigrānu nevērību, pasmaidīdams par šī cilvēka iekšējo tiecību pēc brīvības, bija iezīmējis acs formu. Nevainīgi caurspīdīgu un pieredzes biezi tumsinātu vienlaikus, kas kā dāvanu atrādīja naivajiem jau notikušu pasaules radīšanas un sagrūšanas intīmo vēsturi. Pat tagad nemāku pateikt — zila, zaļa, brūna, lāsmaina, ūdeņaina vai raiba bija Magelāna acs, bet tā ievilka kā virpulī, kā mūžīgajā ūdens spirālē, ko tik bieži nākas hipnotizēt vannā, iztekot pēdīgam ūdenim. Acs virpuļspirāle ievilka, bet tur nevarēja palikt, protams. (Ikkatrs, kurš kaut kur grib palikt, nevēlas iztecēt vispasaules notekūdeņu noslēpumainajos okeānos, vai ne? Es biju ikkatrs.)
 Kad Magelāns pārmeta labo kāju pār kreiso, kad lielā tufele (tieši tāds vārds iznira, ieraugot melni glāsmaino piķa piku uz sievišķi smalkās, trauslās kā kaķa skelets potītes) iezvīļojās, atstarojot viņam tuvāk esošo lampu, es iepazinos ar otru sejas daļu. Tajā kā galaktikā virmoja, ņirbēja zirnekļtīklu mežģīnes no vecu piļu bēniņiem, asparāgu lapojuma trīsas, fosiliju ornamenta mīklainās zīmes — pasaulē vismaigākajā ēnojumā uz cilvēka ādas. Tur bija ceļojumu maršruti bez ceļvežu norādēm, upju deltas un kalnu smailes, un mani tas satrieca — cilvēka sejā, cilvēka sejas vienā pusē tas nemaz nevarēja satilpt. Bet — satilpa. Bija. Šai ģeogrāfijā, un to es pamanīju daudz vēlāk, acs bija ierakstījusies vien kā tēls. Vai kā ainavas elements — kāds nomaļus, mežā ieslēpts ezers, citos gadsimtos rakts diždīķis vai pilskalnu avots, kas, pēctecīgi izzuzdams, vērties klusā, dzīvību neapdraudošā aizmirstības lāmā.
 Magelāns samaksāja un gāja. Smieklīgais papīrdrisku maisiņš, ar rokturiem sasiets šleifītē, pendelējās pret viņa mīksto mēteli kā tukšs globuss. Cilvēks, kura sejā nebija nekādas harmonijas, bet visa pasaule. Seja kā vārds. Jo arī viens vienīgs vārds spēj ietvert it visu, kas ir un kas tikai nojaušams.
 Pēc dažām nedēļām pamanīju, ka viņš ne ar vienu nesarunājas. Sasveicinās un atvadās no personāla vien ar galvas mājienu. Mīmika, kā jau teicu, Magelānam nebija iedalīta. Un tomēr viņš izskatījās vienlaikus bargs un dziļi nelaimīgs. Un viņam nevarēja tuvoties. Un ap viņu vienmēr bija kāds miglājs, kāds salti šķīsts gaisa mākonis vai aura, kā tagad mēdz sacīt.
 Un tad kādu dienu uz krēsla, kur viņš bija sēdējis, es atradu plānu skolas burtnīcu. Es vilcinājos, gribēju atdot saimniekam vai vakara maiņas meitenēm, jo gan jau aizmārša prasīs atpakaļ, taču mana ziņkārība izpletās pa visu ķermeni, bauslības izkūpēja, es to paņēmu.
 Tad tas sākās. Reizi mēnesī, citreiz biežāk. Vienmēr citā vietā. Pat tualetē. Papīrgrozā. Iejaukta kafejnīcas presē. Es negribēju zināt, vai vēl kāds tās jelkad ir atradis, bet visas turpmākās nedēļas un mēnešus es pavadīju neizturamā, kāpjošā satraukumā, pat izmisumā, ka kāds cits varētu atrast nākamo Magelāna sīkajā podziņrakstā pieskrīvēto burtnīcu. Jo nekad jau nevarēja zināt, kad tā būs kaut kur atstāta. Šķita, ka viņš mani pat nebija ievērojis. Mūsu skatieni ne reizi nesastapās. Un es nekad nenoķēru brīdi, kad viņš burtnīcu noliek.
 Tas vērtās apsēstībā. Mācības mani neinteresēja, aizmāršība un izklaidība, ko izraisīja mūžīgais spriegums, dusmoja īpašnieku, un es baidījos par atlaišanu.
 Varbūt pietiks? Es neļaušu jums ieskatīties visā, ko viņš bija rakstījis, jo mani žņaudzī egocentriska iedoma, ka varbūt tas viss rakstīts tikai un vienīgi man, taču šaubas par to un Magelāna nepārprotamā vēlēšanās, lai tās tiktu publiskotas, par ko taču liecināja burtnīcu izmētāšana anonīmam lasītājam, liek man iepazīstināt jūs vismaz ar fragmentiem.