Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

STĀSTI UN TEIKAS LAIKA VECIM

Grāmata pievienota: 16.05.22
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Andris Zeibots
Lapaspušu skaits:
264
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
5.57 Eur
Izdošanas gads:
2022

Pēkšņi trakā ritmā sāka mainīties gadalaiki: te vecs sniegs ir izmisis sniegs, slapjš, saglumējis sniegs, aizmirsies sniegs, kurš vairs pat neiespēj atjaust atmiņas par snigšanu, par putēšanu, vēju virpuļos griezdamies pāri ielām. Te rudenīgs lietus sāk šalkt. Tas plešas virs zemes kā tēlaina sasaiste ar Nebūtības laukiem, tā ka gribas brēkt, lai ātrāk iestājas tumsa un dara pasauli pieejamāku un apdzīvojamāku. Atdod skumjas Laikzinim, kurš tās pametīs tukšajā laukā, no krogus nākot. Viņam uz tevi slikts prāts, viņš savām dzērājdziesmām grib tevi dzīt sev pa priekšu apvāršņa cilpā. Te sākas pavasara dzimšanas ākstības un vasaras karstuma suta pil, lāso, tek pa muguru lejup. Griežas putekļu vērpetes uz ceļiem zem braucošajām iekārtām, elpa pilna šo nāvējošo sīkumu. Katra smilga dzen savas pastāvēšanas saknes, pinoties par savējo vēl daudzkārtīgākā pazemes kopsakarā.
Laikziņa mūžības varas nolikts, krustcelēs guļ akmens kā patiesības simbols. Es esmu naksnīgo spīdekļu atblāzma uz tā. 

Andra Zeibota jaunākais stāstu krājums izskan kā spraiga un ideju slodzē nepiekāpīga, savā brīžam biedējošajā patiesīguma intensitātē arvien skaļumā pieaugoša simfonija šodienai “šeit un tagad”, soctīklu haosa varoņiem un cilvēciskā prāta, saprāta totālam apjukumam.”
Dace Sparāne-Freimane

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmatas vāku noformējumā - Matiasa Jansona skulptūra

 

NOHIPNOTIZĒTIE

STĀSTS PAR NEGĀCIJU NOLIEGUMA PĀRVĒRŠANOS PSIHOZĒ

Hipnoze vēršas plašumā.
 Mans ķermenis bez smadzenēm un asiņainiem miesas evolūcijas produktiem, manas iztēles uz iekšu vērstajām fantāzijas kamerām uzfilmētais, fiktīvā sevis simbolizējuma rēgs, tas drīz galīgi nojauks manu ikdienas ierasto reālā izjūtu.
 Nav tā, ka es mokoši nespētu iedzīvoties esošajā. Es tikai atslēdzos savā iztēlē, un man ir tīkami būt klāt pašam un vienlaikus spēlēt pasaulē būšanas izrādes lomu. Man nepadodas ražot savas vēlmes. Tās šķietami plūsmo un šķeļas, rada grafiti monstrus un biedē kā izklaides parka ķēmi.
 Mani reizēm pat uzjautrina šīs dīvaino reakciju spēles.
 Lūk, šodien es mazgāju rokas un, domājot ko citu, aizvēru krānu, brīdi skatījos sienā, cenšoties notvert kādu plandošu ilūziju, tad atgriezu krānu un sāku mazgāt rokas otrreiz.
 Mani atmodināja skats spogulī.
 Es skatījos sevī kā svešā. Un tik tiešām… Kā var zināt, kas raugās pretī no stiklotas virsmas?
 Man ir jāatzīst, ka mans reālais Es nav tas pats, kas Ideālais Es — tas, kuru esmu pieradis “rādīt pasaulei”. Lūk, kāpēc mani ienīst Fejka. Viņa jūt, ka negribot esmu nepatiess.
 Es neprotu būt tik ļoti “es pats”, kā vēlētos. Manī valda gēnu programma, kas liek man meklēt sabiedrību, lai bez pūlēm pieņemtu tās likumus un vērtības, kas iekļauj mani kopienā ar visiem tās simboliem, tradīcijām un ieradumiem, tā darina mani līdzīgu kādam sevis “pārtēlam”. Šis manis paša Cits ir manu nebeidzamo iekšējo dialogu oponents. Es cenšos iestāstīt viņam, ka tās viņa sacerētās pozas un valodas ir tikai manis reklāma pasaulei.
 Jo šodienas sabiedrība neprot meklēt saziņu starp atšķirīgajiem. Visas ideoloģijas pieņem, ka viss jau ir izdomāts, viss jau ir kopējs un vajag tikai “pieslēgties” ar savām vajadzību interesēm kādai “augstākai” vilkmei, kura jau pastāv.
 Bet ja nu tā ne velna nepastāv?
 Ja es, noliedzot kopīgo ticību, kļūstu ikvienas mūsdienu kopienas nolādēts un izstumtais, jo parādu sevi kā tādu, kurš nesaprot pats sevi, kur nu vēl citus?… Tā taču ir bezjēdzības sludināšana!
 Lūk, lūk! Tāpēc nolādētais spēj uzrakstīt tikai stāstu sākumus. Viņš neredz nobeigumus. Tāds ir šībrīža ideoloģisko fikciju hipnozes neapstiprināmais kods: beigu nebūs.
 Neapstiprināmais, jo nolādētā zīmē nestais.
 Mana doma par nākotnes sabiedrisko domu, kas vēl gaidāma nezināmā nākotnē un turklāt varbūt nekad nepiepildīsies, tā padara mani šobrīd valdošajā pasaulē par iezīmēto, par kauna nesēju.
 Lūk, kāpēc Fejka skrēja ielās. Viņa nebija pārliecināta nedz par manu labvēlību, nedz arī par savu patieso eksistenci. Pretīgā varas pasaule jau ir centusies nospiest viņu nekustīgu kā kolekcijas kukaini, piestiprinātu ar kniepadatu savos likumos, savā audzināšanā un savās pārliecībās par “pareizo”.
 Viņa skrēja uz turieni, kur Daugavmalā plīvoja sarkani karogi un uzstājās jaunā pēc maskas vaibstiem, bet patiesībā vidējos gados joprojām varas slāpstošā protestējošā paaudze. Mītiskās “pieci-gā” apstarojuma paaudzes priekšpulks. Cieto ideju rupori.
 Runāja pagājušās revolūcijas bijušais līderis Romietis Ollo, svēti ticēdams savai glābēja misijai. Pēc tam kontrastam parādījās rēķinātājs un taisnīgumu netaisnīgajā un netaisnīgo taisnīgumā kombinētājs Planckarons (kurš tagad jau reizes četras mainījis domas par tirānu varu un kļuvis par stingru pret pandēmiju vērstu pasākumu aizstāvi, kliedzis pēc brīvības izlemt, ko drīkst darīt ar ķermeņiem, pēc tam pārmetis, ka varas diktāts izrādījies nepietiekams). Pēc tam auroja vēl kāds. Plivināja karogus. Mūsdienās šo populistiskās reklāmas skatuvi jau aizņēmis miljonārs ar savām nestabilajām saliekamajām kāpnītēm un ruporu, izslējies piemineklī, kas izskatās līdzsvarā, bet no aizrobežām jāatbalsta, pie kājas pieturot.
 Dīdžejs Toldevits, Planckarona līdzgaitnieks un reklāmas kampaņas vadītājs palaida rituāla gabalu, to skaņu sablīvējumu, kas nepieciešams orākula iedarbināšanai.
 Pūlis jau tolaik rēca sajūsmā.
 Fejka arī kliedza atzinības saukļus.
 Likās, ka upe Daugava lēni pārklājas ar darvas un eļļas plēvi, tā nogludina viļņus, tā noslāpē dzīvo radību dzīlēs. Konjunktūra dabā, kas jau mašinizēta. Kā smērēs, tā ripos!
 Pēc tam populisti mainīs lozungus un kliegs saukļus tieši pretējā virzienā. Jo reklāmas pārspīlējums nav apstrīdams, ja tas nes pirkšanas un pārdošanas strauju pieaugumu. Tad, kad vara būs iegūta, lozungus un karogus varēs satīt un izgāzt miskastēs.
 Viņa jutās zinoša un kliedzienu intonācijas vēlmes karsētā lavā plūda pati sevī cauri nerviem, caur mugurkaulu un žilbināja savās vulkāniskajās zvaigžņu plazmas vērpetēs — uzvaras jausmu vaiņagos.
 Atteikšanās pakļauties varas diktētajiem ierobežojumiem radīja savas varas ideālo apziņu — būšanu pārliecībā par rituāla izdošanos jauno patiesību mistērijās un ticību sektas kliedziena spēkam.
 Identifikācijas jaudas dzirksteļoja enerģijas triecienos kā plīsuši strāvas vadi. Bet vājā rakstura ironija ir svarīga tikai pašapziņā mirstošam vai jau pulsu notīrījušam, jau domu zaudējušam — tad ironija ir viņa darba drēbes, viņa pretradiācijas aizsegs, viņa karogs.
 Fejka jutīsies gan brīva sevis subjektīvajā izpratnē, gan iesaistījusies drosmīgo protestētāju slēgtā ierindā. Un tā nebūs pretruna. Viņa laimīgi vilks pajūgu. Viņa jutīs zirga muskuļus sevī. Kāda te pretruna, ja Vēlmes zvaigznes gravitācijas laukā visi vienlīdz svērti. Fejka jau sen nojauta, ka ieslodzītais ideoloģijā barojas no apkārtējo atbalsta ilūzijas, viņš ir kā sociālā tīkla apliecinājuma like simbola gūsteknis, šo patikšanas “laiku” vecis vai “laiku” fejka. Viņš visu laiku elš cerībās, ka “turas līmenī”, nav “parādā liekulīgajai varai”.
 Viņa psihe jūt tās bezgalību un tāpēc sajūtas traumēta, jo nezināmais vienmēr biedē ikdienišķo. Viņš velk sevi līdzības cilpā. Viņš iemontējas modes klišeju korpusā. Viņš iemāna sevī darbības atmiņas un tik tiešām notic, ka darījis to, ko uzzinājis par nejauši sastapto vai seriālā redzēto.
 Viņš jūtas sacensībā, cīniņā, lai vismaz savās acīs nominētos par elkdievu. Zirgs ganās hipodroma slavas skrējienā uz panākumu mērķi, nīlzirgs nirst Nīlā, viņš vairs nav tikai zirgs par sevi, viņš tic, ka lēkšojis hipodromā un lepni lēcis pār konkūra šķēršļiem visā savā nīlzirdzībā.
 Vēlme dara skrejošo un nirstošo par daudznozīmības eņģeli. Viņa spoguļa priekšā staros sevis svētuma oreolā. Viss ļaunums slēpsies varas konstrukciju spiedienā un simbolizēsies zilajā medicīnas maskā.
 Šausmu tēls nāks eņģelim pretim spoku pils labirintā. Tā gaitenis būs gara, tumši brūna kaste, no kuras kāps ārā kaķi, tie būs sastinguši zīmējumā, to kājas veidos savādus zīmju rakstus. Tur būs arī gulbis melnā līklīniju ietvarā, ievilkts uz virmojoša ezera pelēkā fona. Fejka izrādīsies tos zīmējusi, lai piedalītos jauno talantu konkursā.
 Uzvarēs kādas teātra izrādes zīmējums: uz skatuves lidojoši aktieri turēs izstieptu telegrāfa lenti ar garu, nesalasāmu uzrakstu, un tālplānā mirgos uguņošanas zibšņi. Tam priekšplānā kāds neveiksminieks āksts sēdēs uz grīdas starp izmētātiem rekvizītiem.
 Viens no šiem rekvizītiem būs medicīniskā maska.

 

Līdzīgās grāmatas:
Nora Ikstena
Orhans Pamuks
Miks Koljers
 
Valts Kalniņš
Zintis Sils
Gundega Repše
 
Aldis Bukšs
Arnolds Auziņš
Autoru grupa "Tekstūra"