Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

TRAKIE VEČI

Grāmata pievienota: 26.05.16
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Pauls Bankovskis
Lapaspušu skaits:
200
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
6.34 Eur
Izdošanas gads:
2016

“Vectēvs mūža nogali esot vadījis, sēdēdams mājas priekšā un savas dzīves iznākumā vainodams bezmaz vai visu pasauli. Zināms jau, ka depresija ir vienīgi tāda sieviešu kaite. Īstiem vīriem šādas smieklīgas sērgas nepielīp. Bet, ja nu tomēr grūtsirdība kādreiz sāk nomākt, zāles ir viegli atrodamas. Tad ir jāiedzer un savā galvā, savā istabā, šķūnītī, pagrabā, garāžā, darbnīcā, kaut vai gultā zem segas jārada tikai sev vienam piederoša telpa. Tajā tad nu var ieslodzīt un dzenāt visas savas iedomas par to, cik gan viss pasaulē ierīkots šķērsām un aplami un kas gan cilvēcei būtu darāms, lai nepareizības vērstu par labu. Ja nav slinkums un ir vēl spars, ar savu pētījumu rezultātiem kādā dzīves posmā var sākt uzbāzties laikrakstu redakcijām, valsts vai pašvaldību iestādēm un visiem pārējiem. Iedzeršanu un šo savdabīgo jaunrades procesu var un pat vajag apvienot, jo nekādas skaidrības par to, kas ir kaut kā cēloņi un kas sekas, pasaulē nav vēl šobaltdien.”
Pauls Bakovskis

“Kad realitāte nogurdina, izrādās, ka blakus ir pavisam cita realitāte. Tā ir diezgan baisa un interesanta. Visi jau to zina, bet kādam vajadzēja pierakstīt.”
Jānis Joņevs

Attēlā uz pirmā vāka – grāmatas autors un paša izraisīta trauma

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmata pieejama arī e-grāmatas versijā

Atgriežoties pie galvaskausa jautājuma

RAKSTU JUMS saistībā ar satraukumu un pēdējā laikā visai plašo domu apmaiņu, ko izraisījis interneta vietnēs tepat Latvijā un arī ārvalstu izsoļu lapās ievietotais sludinājums par, iespējams, mūsu dzejnieka Raiņa galvaskausa pārdošanu. Kā zināms, anonīmā sludinājuma autors apgalvo, ka nenoskaidrotā ceļā viņa rīcībā esot nonācis patiesais un vienīgais Raiņa jeb Jāņa Pliekšāna galvaskauss, un, saprotams, Raiņa kapos zem turpat vai 60 tonnu smagā somu granīta pieminekļa dzejnieks atdusoties vai nu pavisam bez galvas, vai ar savas galvas vietā iemānītu svešu galvaskausu.
 Vēl viens pamudinājums ķerties pie šīs vēstules ir mans gadu skaits. Apzinos, ka neesmu vairs nekāds jaunais, un dabisks likteņa atrisinājums manos 86 gados var pienākt kuru katru dienu. Tā kā bērnu vai citu tuvu radinieku man nav, izjūtu pienākumu man zināmo nepaņemt līdzi kapā un vēl savā mūžā paveikt ko patiesi nozīmīgu, mūsu tautai un valstij noderīgu.
 Ar Raiņa dzīves gājumu saistītas daudzas neskaidrības, baumas un mīklas. Ņemsim kaut vai runas par viņa ārlaulības dēlu, visiem labi zināmo, bet nu jau arī mūžībā aizsaukto aktieri N. Vai arī Norvēģijas radio arhīvos bez pēdām zudušo vienīgo Raiņa balss ierakstu. Tomēr galvaskauss ir krietni vien nopietnāka padarīšana — tā teikt — kāda gan jēga no balss vai bērniem, ja tev nav savas galvas uz pleciem.
 Vispirms par to, kas tad īsti varētu atdusēties zem brīnišķīgā Kārļa Zemdegas veidotā pieminekļa. Sāksim ar nepatīkamo. Pat ja kāds galvaskauss tur arī atrastos, ir pilnīgi skaidrs, ka tas nekad nav ticis nests uz Raiņa trauslajiem kamiešiem.
 Tas notika 1983. vai 1984. gadā, kad it kā saistībā ar plānoto Rīgas metro būvi šur tur pilsētā parādījās nelieli nožogojumi un tika veikti rakšanas darbi. Oficiāli skaitījās, ka tur notiek grunts izpēte, un nevienam pat neienāca prātā pievērst uzmanību faktam, ka izpēte kaut kādu iemeslu dēļ allaž sarīkota ne pārāk tālu no kādiem pilsētas kapiem. Rakņāšana turpinājās labu laiku, tika rakti pat nelieli pazemes tuneļi, taču ar metro būvi tam visam nebija nekādas saistības. Pa šiem tuneļiem neuzkrītoši bija iespējams piekļūt ievērojamu personu kapavietām. Cik man zināms, šādi darbi notika visā Padomju Savienībā. Savāktie galvaskausi slepenos sūtījumos ceļoja uz Maskavu un vēl aizvien glabājas Zinātņu Akadēmijas Prāta izpētes institūta (ИПИР) slepenajās noliktavās. Nebrīnieties, ja par šādu institūtu nekad neko neesat dzirdējuši, jo arī tas, kā zināms, bija pilnīgi slepens.
 Līdzīgi amerikāņiem, kas ģeniāla prāta noslēpumu centās izdibināt no Einšteina galvaskausa un plāni sašķēlētām smadzenēm, arī padomju zinātnieki aukstā kara gados šajā ziņā bija itin čakli — Maskavā kādas noliktavas plauktos nonāca arī jau tukšie Puškina, Čaikovska, Čurļoņa un daudzu citu pagātnes dižgaru galvaskausi. Savu galvu Karaļaučos vārda tiešā nozīmē pazaudēja pat Imanuels Kants. Daži nelaiķi, piemēram, Mikluho Maklajs, kā zinādami bija pat parūpējušies par padomju zinātnieku ērtībām un savus galvaskausus vēl dzīves laikā novēlējuši muzejiem.
 Kā zināms no vēstures, īpašas uzmanības veltīšana ievērojamiem pīšļiem allaž ir bijis riskants pasākums. Pieprasījums pēc svēto mocekļu kauliem viduslaikos drīz vien radīja atbilstošu piedāvājumu — dažnedažādus viltojumus. Bija pat svētie ar vairākiem atšķirīga vecuma cilvēkiem atbilstošiem galvaskausiem, neskaitāmām rokām u. tml. Nekāds izņēmums droši vien nebija arī šis PSRS Zinātņu akadēmijas pasākums, un var tikai minēt, cik no savāktajiem galvaskausiem patiesi piederējuši kādam ģēnijam un cik bija nejauši šādā godā nonākušu gadījuma rakstura kaulu bez īpašu spēju vai nopelnu pagātnes.
 Lūk, un te nu mēs beidzot nonākam pie plaši apspriestā sludinājuma. Noprotams, ka tajā minētais un pievienotajās fotogrāfijās redzamais galvaskauss nācis tieši no šīs PSRS Zinātņu akadēmijas kolekcijas. To apliecina trešajā attēlā uz pakauša daļas redzamais inventāra numurs, ko veido krievu alfabēta burti Г-ЛАР un cipari 19/20-1. Tas, protams, ir tikai minējums, bet, manuprāt, burti varētu nozīmēt Гений (ģēnijs) un Латвийская Республика (Latvijas Republika), bet cipari — konkrētā eksemplāra pārstāvēto gadsimtu un numuru pēc kārtas attiecīgajā kategorijā.
 Taču sludinājumam pievienotie attēli ļauj secināt arī ko citu. Cik zināms no avotiem, Rainim bijusi apaļa (brahikrāna) galvas forma ar lielu platumu (157 mm) un garumu (186 mm), seja bijusi vidēji plata (142 mm) un īsa (157 mm), ar izteiktu pieri un paplatu, garu degunu (Grāvere Rita, Lindberga Rūta, Vētra Jānis. Atceroties Jāņa Raiņa nāves gadadienu. Latvijas Arhīvi, 1999, 4). Viņa galvaskauss bija interesējis arī dzejnieku pašu. Raiņa dienasgrāmatās lasām: “Manai galvai pakausis nav liels. Pret ausīm viņš piepeši sāk stipri kāpt. Arī no lejas tāpat aiz ausīm sāk stipri kāpt uz augšu, tā ka virsgalva gandrīz pārkarājas pāri par apakšdaļu. Pieres vidū puns, virspus abām pieres augstvietām. Vispār man galva stipri punota. Kopš 2 gadiem audzis apmēram no 54 uz 56 centimetriem. Bet mērīšana ļoti nepilnīga, tikai viens apmērs. Nau mērītas un nau mēramas dažādās daļas un puni.”
 Sludinājumos piedāvātais galvaskauss šiem aprakstiem neatbilst ne mazākajā mērā. Faktiski tā proporcijas un īpatnības ir šiem raksturojumiem pat pilnīgi pretējas! Taču tajā nav nekā pārsteidzoša, jo 80. gados nolaupītais nemaz nevar būt mūsu dzejnieka galvaskauss.
 Varu to apgalvot ar drošu pārliecību, jo laimīgā kārtā zinu, kas noticis ar īsto Raiņa galvaskausu. Kā man reiz stāstīja kāds cienījams kungs (nu jau nelaiķis), par kura reputāciju un godaprātu man nekad nav bijis iemesla šaubīties, 30. gadu sākumā, kad par Ministru prezidentu kļuva Kārlis Ulmanis, valdības paspārnē izveidota slepena zinātnieku komisija, kuras uzdevums bijis noskaidrot latviešu dižgaru saknes un rast veidu, kā veicināt šādu dižgaru vairošanos un veidošanos nākotnē. Šis kungs izteica domu, ka Ulmanis jau tad kaldinājis plānus par varas pārņemšanu savās rokās un, iespējams, šādi meklējis ceļus, kā pamatot savu izredzētību un nodrošināt pēctecību. Raiņa kapa pieminekļa konkurss un vēlākie būvdarbi kapos bijis ērts brīdis, lai nakts tumsas aizsegā kapu atraktu un galvaskausu nogādātu drošā un slepenā vietā. Pats piemineklis ar savu izmēru un svaru bija itin noderīgs ierīkojums, jo liedza nākamajām paaudzēm piekļūt dzejnieka pīšļiem un izdibināt to stāvokli. Tā gan ir pavisam cita tēma, taču nekad neesmu atbalstījis ideju par mirušo miera neaizskaramību un uzskatu, ka regulāra kapu inventarizācija un pīšļu apkopšana ir ne vien vēlama, bet pat noderīga kā pašiem aizgājējiem, tā pakaļpalicējiem. Diemžēl senākos laikos ierastā prakse mirušos pēc noteikta laika izcelt no kapiem, viņu kaulus sašķirot un pārvietot uz kaulu kambariem tagad lielākajā pasaules daļā ir gājusi zudumā, bet tas nu tā.
 Lai gan galvaskausa izrakšana tika turēta stingrā slepenībā, kaut kādas baumas laikam tomēr paklīda. Minētais kungs pat izteica pieļāvumu, ka tieši tajā laikā radies bērnu pantiņš: “Jānis Rainis, galvā spainis, apkārt bleķis, vidū speķis.”
 Turpmākie galvaskausa ceļi bijuši visai samežģīti, dažādu briesmu un nejaušību pilni. 1941. gadā tas it kā tikai kļūdas pēc nav izvests uz Krieviju, bet 1944. gadā sācis savu ceļu uz Vāciju, tomēr līdz galamērķim kā militāri maznozīmīga krava tā arī nekad nav ticis. Vagons ar sūtījumu, kurā bez dzejnieka galvaskausa bijuši vēl daudzi dažādi dabaszinātniski eksponāti, iestrēdzis kādā Polijas dzelzceļa stacijā, tomēr pārsteidzošā kārtā palicis nesabumbots. Tur tad mans paziņa to arī uzgājis. Kā jau teicu, tagad viņš jau ir miris un tā visa ir pagātne, pie kuras ilgāk kavēties nav jēgas.
 Galvenais — Raiņa galvaskauss, lai arī bez apakšējā žokļa, tomēr nav gājis zudumā! Un te nu mēs nonākam pie manas vēstules lielā mērķa.
 Lai mūsu dižgars saņemtu tam pienākošos godu, pašā Rīgas centrā esmu iecerējis īpašu celtni. Par labāko tās novietni uzskatu tagadējās Zaķusalas neapbūvēto ziemeļu galu lejpus dzelzceļa tilta. Šajā nelielajā gruntsgabalā gara acīm jau redzu uzslietu augstu stikla un metāla smaili — augstāku par Pētera baznīcas gaili, augstāku par jaunās bibliotēkas ēku, iespējams, pat augstāku par televīzijas torni. Smailes pašā augstākajā stāvā būtu īpaša vieta Raiņa galvaskausam. Tādējādi Rainim beidzot būtu iespēja pacelties pienācīgā augstumā mums visiem pāri.
 Rainis reiz vēlējās kļūt par prezidentu, bet dažādu intrigantu dēļ tomēr nekļuva. Viņš bija pelnījis Nobela prēmiju, taču to viņam noskauda. Turklāt jaunā celtne daudz pilnīgāk atbilstu Raiņa stikla kalna tēlam, jo, kā redzams, ekonomisku grūtumu un arhitekta Birkerta lielā gadu skaita dēļ bibliotēkas ēka stikla kalnam līdzinās visai maz. Uz salas ceļamo ēku es rosinātu saukt par Mūža māju, un tās zemākajos stāvos varētu izvietot citu mūsu tautas diženo pīšļus. Pašu salu es ieteiktu pārdēvēt piemērotākā vārdā — par Mūža salu (domājams, no televīzijas ēkas un torņa pakāpeniski būtu jāatbrīvojas). Savukārt viņpus dzelzceļa sliedēm varētu iekārtot brīnišķīgu ziedošu Mūža parku, kura centrā paceltos liels panorāmas ritenis — ne mazāks par slaveno “Londonas aci” —, tā nosaukums būtu “Mūža rats”. Atšķirībā no labi zināmā Likteņdārza projekta, kas iecerēts kā visu pagodinājums visiem, Mūža sala un Mūža māja būtu piemineklis vienīgi Latviešu Ģēnijam ne vien Raiņa personā, bet it visās tā izpausmēs!
 Kā jau sākumā minēju, neesmu vairs nekāds jauneklis. Tomēr esmu apņēmības pilns pie šī plāna strādāt līdz pilnīgam spēku izsīkumam un ceru, ka agrāk vai vēlāk manam darbam uzradīsies kāds turpinātājs. Īpaši sasparoties mani pamudināja nezināmu personu izliktie sludinājumi par it kā Raiņa galvaskausa pārdošanu. Sapratu, ka mans darbs un iecere var dot pienācīgu pretsparu šādai nožēlojamai krāpniecībai un mantkārībai.
 Man nav ne mazāko šaubu, ka ar nelielu piepūlēšanos, no manas puses, un man personīgi izmaksātu pieticīgu finansiālu atbalstu, no jūsu puses, mūsu lielā ģēnija pīšļu pašu galveno sastāvdaļu, iespējams, nebūtu pat pārāk grūti uzmeklēt. Pazemīgi lūgtais finansiālais atbalsts nav nepieciešams manu sadzīves vajadzību nodrošināšanai — man pietiek ar pensiju. Tas vajadzīgs lielā darba turpināšanai, jo ir pēdējais laiks gaistošām vīzijām, sapņiem un skicēm pārtapt rasējumos un stingros plānos!
 Ja lūgto summu nav iespējas vienā paņēmienā atlicināt no valsts vai pilsētas budžeta, ir pieļaujama tās izmaksa arī pa daļām. Tāpat galējas nepieciešamības gadījumā pielaižu ziedojumu vākšanu. Iesākumā pietiktu ar vienu miljonu latu jeb pusotru miljonu eiro (aptuveni noapaļojot, kā jau tagad dara). Pievienoju savu bankas kontu un personas datus. Vēstules kopijas esmu nosūtījis Valsts prezidentam, Ministru prezidentam, Rīgas domes priekšsēdētājam, lielākajiem preses izdevumiem, Latvijas inteliģences pārstāvjiem un nozīmīgāko reliģisko konfesiju galvām.
 Kā reiz rakstīja Rainis: “Viens pats trīs gadus aru, aru, aru, aru — Viens pats sev visu pataisīt varu, varu, varu, varu.”
 Paraksts nesalasāms.

Līdzīgās grāmatas:
Dace Rukšāne
15 balsis
Valmīki
 
Tamāra Horiha Zerņa
Inga Ābele
Toms Deimonds Barvidis
 
Nora Ikstena
Džeina Fellona
Jichoks Baševis Zingers