Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Nav gala pasaulei

Grāmata pievienota: 19.12.13
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Čārlzs Simičs
Lapaspušu skaits:
96
Platums:
145
Augstums:
176
Cena:
0.95 Eur
Izdošanas gads:
2013

Serbu izcelsmes amerikāņu dzejnieks Čārlzs Simičs dzimis 1938. gada 9. maijā Belgradā, pēc Otrā pasaules kara kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās, 1954. gadā pārcēlās uz ASV. Studējis Ņujorkas Universitātē. Pirmais dzejoļu krājums izdots 1967. gadā. Vairāku prestižu literāru balvu laureāts. Līdzās daudziem dzejoļu krājumiem publicējis arī esejas un atdzejojis dienvidslāvu dzejniekus.
Vislielāko slavu Simičam atnesa dzejprozas krājums “Nav gala pasaulei” un, par spīti žūrijas protestiem, ka balvu nedrīkst piešķirt kaut kam tādam, kas nav “īsta” dzeja, saņēma Pulicera prēmiju 1990. gadā. Pats Simičs vēlāk izteicies, ka nekad nav apzināti centies radīt dzejprozas grāmatu – visi tajā apkopotie teksti esot atnākuši pie viņa nejauši, priecājoties par citu kolēģu sarakstītajiem dzejoļiem prozā un brīvi pierakstot savus impulsus.
Krāšņa fantāzijas uguņošana, atvērtība un jūtīgums cilvēku attiecībās, ikdienas dzīves omulība un Otrā pasaules kara bēgļa pieredze – visas šīs sastāvdaļas veido izcilā amerikāņu dzejnieka Čārlza Simiča dzejprozas krājumu “Nav gala pasaulei”.

Grāmatas nobeigumā lasāms arī atdzejotāja Kārļa Vērdiņa pēcvārds.

“Katrā lappusē šeit gaida prieks un pārsteigums. Simičs ir viens no mūsu vislabākajiem un patiesi oriģinālākajiem dzejniekiem”.
Harward Book Review

“Mežonīga džeza un maigas, mēnessērdzīgas Eiropas kamermūzikas nevainojams sajaukums. “Nav gala pasaulei” ir lielisks sniegums, ko radījis dzejnieks savu spēju pilnbriedā.”
Washington Post Book World

Grāmatas noformējumā izmantoti Aivara Vilipsōna zīmējumu fragmenti.

No angļu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš
Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska

• • •
Ceturtajā kara gadā parādījās Hermejs. No viņa nebija
nekā daudz, ko redzēt. Viņa pastnieka mētelis bija
skrandās, pa viņa kabatām dzīvojās peles. Viņa platmalē
bija ložu caurumi. Viņam joprojām bija slavenais spieķis, ar
kuru mirušajiem aizvērt acis, bet tas izskatījās apgrauzts.
Vai viņš ļāva mirstošajiem tajā kost? Lai kā arī būtu, viņš
neatnesa mums vēstules. “Zagļu dievs!” mēs klaigājām
viņam aiz muguras, kad viņš vairs nevarēja mūs sadzirdēt.


• • •
Pilsēta bija kritusi. Mēs ieskatījāmies pa logu mājā, ko
bija uzzīmējis kāds trakais. Rietošā saule apspīdēja dažas
pamestas tukšuma mašīnas. “Es atceros,” kāds teica, “ka
senos laikos katrs varēja pārvērst vilku par cilvēku un tad
lasīt tam morāli, cik ilgi vien gribējās.”


ES SPĒLĒJU VISMAZĀ KAJOS TEĀTROS

Pekles grants graudiņi
Uz palodzes
Aplenkuši vientuļu
Baltmaizes drupatu.


• • •
Akmens ir spogulis, kas knapi rāda. Tajā ir vienīgi blāvums.
Tavs blāvums vai viņa paša blāvums, kurš gan to pateiks?
Klusākā brīdī tava sirds skan kā melns circenis.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs
Kristīne Ulberga
Jānis Joņevs
 
Andra Manfelde
Dace Rukšāne
Inga Gaile
 
Juris Kronbergs
Māris Bērziņš
Gundega Repše