Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

KEMBRIDŽS

Grāmata pievienota: 18.12.12
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Kerils Filipss
Lapaspušu skaits:
184
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
1.89 Eur
Izdošanas gads:
2012

Romāna darbība risinās 19. gadsimta vidū kādā Karību jūras salā. Viena no romāna galvenajām varonēm – jauniņā Emīlija Kārtraita no Anglijas dodas uz sava tēva cukurniedru plantāciju. Kad jūras brauciena laikā mirst Kārtraitas jaunkudzes pavadone, ceļš Emīlijai jāturpina vienai. Pamazām iepazīstot salu un tās dzīvi, attiecības starp vergiem un vergturiem, Emīlija atskārš, ka tieši viņas tēva klāt neesamība šeit radījusi pasīvu, bet jūtamu sociālo anarhiju abās pusēs. Kādā starpgadījumā Emīlija sastopas ar vergu Kembridžu, kuru pati iedēvē par Herkulesu. Viņai ātri top skaidrs, ka šis nav tāds pats vergs kā citi redzētie, jo šī cilvēka būtībā jaušama savāda neatkarība un kaut kas no pasaules, kurā viņa pati augusi. Bet patiesība par Kembridžu viņai un lasītājam paliek slēpta, līdz grāmatas otrajai daļai, kurā atklājās patiesība par Kembridža dzīvi, notikumiem un to kā viņš kļuvis par vienu no plantācijas vergiem.

KEMBRIDŽS ir šokējošs un neaizmirstams stāsts par humānisma trūkumu nācijā, kura uzskatīja sevi par kristīgu, bet pretojās gan reālai verdzības atcelšanai, gan Āfrikas vergu pārejai kristietībā, jo tad taču viņi visi piepeši saprastu, ka Dieva priekšā visi ir vienlīdzīgi — arī vergs Kembridžs.

Kerils Filipss (1958) dzimis Karību salās, uzaudzis Līdsā un Oksforda Universitātē studējis angļu literatūru. Kopumā rakstnieks sarakstījis sešus romānus, vairākus dokumentālās literatūras darbus, kā arī rakstījis scenārijus filmām, teātriem, radio un televīzijai. Lielākā daļa viņa darbu – kā daiļliteratūra tā dokumentālie – koncentrējas uz vergu tirgu un tā atstātajām sekām uz āfrikāņu diasporu. KEMBRIDŽS saņēmis laikraksta Sunday Times Young Writer of the Year balvu.

Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Aija Uzulēna

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

PROLOGS

ANGLIJA.
 Kuģis bija gatavs iziet jūrā. Viņa atcerējās.
 Augsta kariete, zaigiem iemauktiem rotāti zirgi. Atgriezās tēvs. Un tālāk? Svešiem ziedotas meitas. Sievietei jāspēlē kāds maigs taustiņinstruments, jāglezno akvareļi vai jādzied. Tēvs bija izturējies kā bargs skatītājs. Nostājies viņai pretī nedaudz ieplestām kājām, saņēmis plaukstas uz muguras. Viņa sēdēja taisna, rokas savijusi sev klēpī. Sievietei ir jāpārzina māja, jāvada tās grāmatvedība, jāizrīko apkalpotāji, jāprot izklaidēt viesus, bet pret bērniem jāizturas formāli. (Priekš tiem mājā ir guvernante un aukle.) Viņa atcerējās māti, kura bija mirusi, viņai vēl mazai esot. Kaut kur prāta dzīlēs vēl patvērās vinjete — māte tās ikrīta pozā atzveltnī. Tagad tas likās bijis tik sen. Bez vīrieti augšupceļošā sievas iespaida Papa visdrīzāk ir grūti izprast sievietes sirdi. Tēvs bija nolēmis, ka meitai ir jānokļūst līdz viņa Karību plantācijai un pēc atgriešanās jāapprecas ar Tomasu Lokvudu (kurš bija labi nodrošināts). Viņa ieskatījās tēvam acīs un ticēja, ka ierauga tajās žēlumu pret meitu, kuru tas palaidīs ļaudīs, atdodams piecdesmitgadīgam atraitnim ar trim bērniem. Viņa nebilda neviena vārda. Vien sadūrās ar tēvu skatieniem, tā, it kā nolaist skatu nebūtu nekas cits kā reiz pielikt punktu gadiem ilgušai mokošai saziņai, ko viņi bija tiekušies veidot. Bet viņa palika neteikusi ne vārda. Papa, savas jūtas es esmu aprakusi. Viņa klausījās, kā klusumā aizstrāvo viņas balss. Manī dziļi ieslēgtās jūtas, cerības, kas pieprasījušas, lai es neatsakos no tām visus šos dzestras līdzāspastāvēšanas gadus, ko vērš intīmākus vien pa reizei, garāmejot vaigam piedurtas lūpas. Vai saproti? Viņš noraudzījās meitā no kādiem troņa augstumiem. Nu viņa saskatīja tēva vēlmi parūpēties par nākotni sev pašam. Plakstus nolaidusi, viņa paslēpās drūmā apcerē. Zirgu mainīšanas rupjā mehānika. Reiz viņa bija dzirdējusi blakusistabā tēvu klāstām, ka gudra cilvēka galvai būtu jāsāp tikai par stiprā dzimuma bērniem. Un tad viņš smējās. Lai tie tiekot “kruzuļu varai” zem spārna! Bet, ka tēvs viņu mīl, tā nekad nebija šaubījusies. Tovakar viņš tai uzspieda vieglu skūpstu uz pieres. Uz brīdi tas bija ieguvis kādu neatkarīgu dzīvi. Tad tas kā allaž izdzisa. Un nu viņa vienkārši gaidīja brīdi, kad kuģis cels enkuru. Patiesība bija tā, ka viņa bēga no vientuļā režīma, kurš to piesēja atzveltnēm, korsetēm un dēļiem stājas uzlabošanai. No tā draudzībai svešā režīma, kas tērpa viņu par visu tikumu sūtni. Jau tuvu trīsdesmit gadu vecumam. Par tālu gados, lai vēl klusībā slēptu ciešanas mežģīņu mutautiņā.
 Kuģis bija gatavs iziet jūrā. Un viņa atcerējās.
 Anglija.
 Patiesība.

Līdzīgās grāmatas:
Māra Zālīte
Guna Roze
Filips Rufs
 
Iveta Harija meita
Andra Manfelde
Māris Bērziņš
 
Viktors Suvorovs
Andra Manfelde
Juris Kronbergs