Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

MILZU SASTRĒGUMS

Grāmata pievienota: 29.06.15
 
Apakšvirsraksts:
Netradicionāls romāns trīs vēstījumos
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki ar atlokiem
Autors:
Eķrems Eilisli
Lapaspušu skaits:
336
Platums:
150
Augstums:
210
Cena:
2.26 Eur
Izdošanas gads:
2015

Eķrems Eilisli (1937) ir atzīts par izcilāko azerbaidžāņu prozaiķi. Daudzu garāku un īsāku stāstu, vairāku romānu autors, saņēmis gan valsts augstāko apbalvojumu (2002), gan ordeni par izciliem nopelniem azerbaidžāņu literatūras labā un līdzās tam visam ir arī... bijušais Azerbaidžānas Tautas rakstnieks, un šis goda nosaukums (un ne tikai tas) viņam atņemts dēļ 2012. gadā žurnālā Družba narodov publicētā stāsta Akmens sapņi, kas ir romāna MILZU SASTRĒGUMS otrā daļa. Kāpēc tā?

Romāna sižets balstīts notikumos Baku 1988. gada beigās, 1989. gada sākumā. Romānā aprakstīti gan armēņu grautiņi Baku, gan rakstnieka dzimtā ciema vēsture — Nahčivanas armēņu iedzīvotājus 1919. gadā apkāva turku kareivji. Rakstnieku apsūdzēja simpātijās pret armēņiem un azerbaidžāņu nomelnošanā, taču ticamāk, ka ne mazāku lomu spēlēja romānā nesaudzīgi paustā valstī pastāvošā režīma un politiskās tirānijas kritika. Akmens sapņi izpelnījās īpašu apspriešanu Azerbaidžānas parlamentā, un darbs tika vienbalsīgi nosodīts. Eilisā, kur risinās daļa romāna notikumu, rīkoja plašas demonstrācijas ar lozungiem “Nāvi Eilisli!”, “Nodevējs!”, “Eķrems — armēnis” un tika dedzināti viņa romāni, stāstu krājumi un portreti. Lieki piebilst, ka līdzās visām citām šokējoši agresīvajām pret-Eilisli kampaņām rakstnieka darbi izņemti no skolu programmām un pats būtībā pasludināts ārpus likuma.
Un tas viss ir biedējoši ne tikai dēļ naida, bet arī dēļ akluma, jo MILZU SASTRĒGUMS atklāj dziļa un apgarota vēstījuma pasauli, kuras apbrīnojami siltā, elēģiskā gaisma lasītāju nepamet vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas.

No krievu valodas tulkojusi Maira Asare (sadarbībā ar Aldu Baroni un Sergeju Moreino)

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Pirmā nodaļa

GRŪTSIRDĪBAS KAITE

Pirmoreiz doma aprakstīt muellima Sefali dzīvi man ienāca prātā pirms kādiem diviem trim mēnešiem. Tolaik es daudz domāju par šī savādā cilvēka savādo dzīvi. Pērlīti pēc pērlītes (izsakoties austrumnieciski krāšņi) es vēru uz diedziņa visu, kas ar viņu noticis, mēģinot izveidot greznu rotu vai ko līdzīgu lūgšanu krellēm. Bet diedziņš vienā laidā trūka pušu, un pērlītes aizripoja katra uz savu pusi: šī uz Buzbulagu, tā — uz Jemenu. Es nemaz nepieminu Zagulbu, Buhāru, Misisipi štatu — Viljama Folknera dzimteni — Amerikas Savienoto Valstu dienvidos…
 Savā ziņā es uz visiem laikiem atvadījos no muellima Sefali. Un, godīgi sakot, tas mani īpaši nesarūgtināja. Mūsu darbā tā palaikam gadās: mēnešus, pat gadus tu domā par kādu, bet, tiklīdz piesēdies pie rakstāmgalda, redzi — nav tā cilvēka; centies, cik gribi, — nespēj par viņu uzrakstīt. Ja viss būtu atkarīgs tikai no manis, acīmredzot arī muellimam Sefali būtu lemts tieši tāds liktenis. Bet viss notika pavisam citādi. Šī gada divdesmit pirmajā jūlijā (pievērsiet uzmanību: tā ir tieši tā diena, kad amerikānis Nils Ārmstrongs izkāpa uz Mēness) es devos lejup pa Gubernatora dārzu uz bulvāra pusi, un man pēkšņi prātā ienāca muellims Sefali. Un iedomājos par viņu ne tikai tāpēc, ka trīsdesmit deviņus gadus vecā amerikāņu profesora pastaiga pa Mēnesi bija milzu notikums Sefali dzīvē, un ne tāpēc, ka šogad jūlija beigās Baku valdīja tāds karstums, kāds sen nebija manīts pat Misisipi štatā Amerikas dienvidos, bet šim karstumam, pēc manas pārliecības, noteikti vajadzēja likt muellimam Sefali iedomāties par dižo amerikāņu rakstnieku Viljamu Folkneru un deviņdesmit sešus gadus veco Buzbulaga iedzīvotāju Hiziru ķiši.

Biju nolēmis muellima Sefali dzīves aprakstu sākt ar stāstu par Folkneru un ciemavīru Hiziru. Jūs tikai iedomājieties: Folkners un Hizirs ķiši — vai gan iespējams rast vēl interesantāku literārā darba iesākumu? Tas ir gan patiesi, gan neparasti vienlaikus. Tā neparastība ir saprotama pati par sevi. Bet tās patiesums ir tāds, ka reiz (bija tikpat karsta vasaras diena) Sefali savās mājās, sviedriem plūstot, iekārtojās atpūtas krēslā, dzēra tēju, un piepeši viņa skatiens aizķērās pie portreta, kas lūkojās viņam pretī no grāmatu plaukta. Portrets uz bieza sējuma apvāka. Uz Sefali raudzījās ūsains vīrs ar melnām acīm un melnām uzacīm. Viņam varēja būt ap piecdesmit. Bet zem melnā rāmītī ietvertā portreta ar lieliem, baltiem burtiem bija rakstīts: Viljams Folkners.
 Protams, muellims Sefali zināja, ka Viljams Folkners bija dižens cilvēks. Muellims Sefali bija lasījis dažus šī slavenā rakstnieka darbus. Tomēr šo grāmatu nebija pircis pats Sefali. To no Ļeņingradas atveda Sefali meita Rena, kura tur mācījās. Un Folknera grāmata ar portretu uz vāka, kā bija nolikta uz plaukta, tā arī tur stāvēja. Tas ir, ne tik daudz kā grāmata, bet gan kā portrets. (Kas zina, varbūt arī Renai šis melnūsainais, melnacainais un melnuzacu vīrs portretā atgādināja ne tikai rakstnieku Viljamu Folkneru, bet vēl kādu citu!)
 Taču tajā karstajā dienā, kad līdz pat kāju pēdām nosvīdušais muellims Sefali veldzēja savas slāpes ar tēju, cilvēks portretā viņam atgādināja nevienu citu kā paša tēvoci ciemavīru Hiziru. Turklāt “atgādināja” — tas bija ļoti maigi teikts: tajā mirklī Sefali šķita, ka cilvēks portretā nav Folkners, bet patiesi ir Hizirs ķiši. Tas pats Hizirs — deviņdesmit sešus gadus vecais Buzbulaga ciema iedzīvotājs un muellima Sefali miesīgais tēvocis.
 Vai nav tiesa — lielisks iesākums stāstam! Es tikai baiļojos, ka kāds varētu apšaubīt tā patiesumu. Īpaši jau četrdesmit piecus līdz piecdesmit gadus veca inteliģenta cilvēka līdzība ar deviņdesmit sešus gadus vecu vienkāršu zemnieku! Bet tas varētu būt patiesi, zvēru pie Allāha, patiesi par visiem simt procentiem. Tāpēc ka pēdējo reizi muellims Sefali savu tēvoci Hiziru bija redzējis tūkstoš deviņi simti trīsdesmit astotajā gadā. Tad Hiziram ķiši bija apmēram starp četrdesmit pieciem un piecdesmit. Cik viņam tagad gadu, to Sefali aptuveni izskaitļoja pats. Īstenībā Hiziram varēja būt gan deviņdesmit, gan jau deviņdesmit deviņi. Bet tas uz šo lietu neattiecas. Galvenais ir tas, ka šis savādais atgadījums ar muellimu Sefali patiešām notika vienā no karstajām Baku vasaras dienām, un tas pilnībā var kļūt par interesantu iesākumu jebkuram literāram darbam.

Šovasar (tieši tajā dienā, kad Ārmstrongs spēra pirmo soli uz Mēness) Gubernatora dārzā, pēkšņi atkal atcerējies par muellimu Sefali, es, protams, atminējos arī to atgadījumu ar Folkneru; tagad, pēc diviem gadiem, man tas nezin kāpēc nešķita smieklīgs, drīzāk jau skumīgs. Turklāt nebūt ne tāpēc, ka ciemavīrs Hizirs salīdzinājumā ar Folkneru bija ļoti nelaimīgs cilvēks. Kurš gan to var zināt! Nav iespējams uzzināt pat to, vai Hizirs sevi vērtēja zemāk par kādu no cilvēkiem vai ne. Tomēr bija neapšaubāmi skumji salīdzināt šos divus cilvēkus, kuri dzīvoja zem vienām un tām pašām debesīm, zem viena un tā paša Dieva: kaut vai tas, ka visus itin kā vienlīdz mīlošā Dieva aprūpētajam Hiziram ķiši piederēja ne vairāk kā divpadsmit hektāra simtdaļu zemes, savukārt Folkners ar krāsainu zīmuli savas valsts kartē apvilka četrus tūkstošus kvadrātkilometru lielu zemes gabalu, apakšā uzrakstīja — “Viljams Folkners — vienīgais saimnieks un pavēlnieks” — un parakstījās.
 No tās pašas grāmatas ar portretu uz vāka muellimam Sefali bija zināmi vēl daži Folknera biogrāfijas fakti. Bet viss, kas Sefali bija zināms par ciemavīru Hiziru, nāca no dažādu paziņu, ko viņš sastapa reizi mēnesī vai pat reizi gadā tirgū vai uz ielas, pavirši izmestiem teikumiem, kā arī no viņa, tas ir, muellima Sefali, nevaldāmās fantāzijas. Sefali, piemēram, zināja, ka tēvoča sieva Tarlana vēl ir dzīva. Zināja, ar ko precējušās trīs Hizira meitas un ko apņēmis viņa vienīgais dēls Safars… Viena govs, kāds desmits aitu un kazu, tikpat vistu. Bet šķiet, ka tas viss tēvoča Hizira saimniecībā bija jau tajos laikos. Bet tajos laikos ciemavīram Hiziram bija arī lielisks, melns, ietiepīgs ēzelis; muellima Sefali atmiņā palicis daudz notikumu, kas saistīti ar šo ēzeli, un tagad, kad ar reālo dzīvi aci pret aci nonākušais Sefali pilnībā nodevās bērnības atmiņām, viņam šķita, ka tas ēzelis joprojām ir dzīvs.

Līdzīgās grāmatas:
Dace Rukšāne
15 balsis
Valmīki
 
Tamāra Horiha Zerņa
Inga Ābele
Toms Deimonds Barvidis
 
Nora Ikstena
Džeina Fellona
Jichoks Baševis Zingers