Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

MISTERS FIPS

Grāmata pievienota: 02.03.10
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Loids Džounss
Lapaspušu skaits:
216
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
1.33 Eur
Izdošanas gads:
2010

“Nevar izlikties, ka lasi grāmatu. Tavas acis tevi nodod. Tāpat kā tava elpa. Cilvēks, nonācis grāmatas varā, vienkārši aizmirst elpot.”

Bugenvila (viena no Zālamana salām, Jaungvineja), 20.gs. 80.gadi. Pasaules varenie kārtējo reizi cenšas “pārkārtot” iezemiešu dzīvi pēc saviem ieskatiem. Kad virs salas jau pastāvīgi patrulē armiju helikopteri un arvien regulārāk uzrodas kareivju bandas, tropu salā Bugenvilā ir palicis vairs tikai viens baltais — misters Votss. Bērni viņu dēvē par Plataci. Salā vairs nav neviena, kas pasniegtu bērniem stundas, un misters Votss aizsāk neparastāko skološanu, kādu var iedomāties, — viņš lasa bērniem grāmatu Lielās cerības, ko sarakstījis “viņa draugs misters Dikenss”. Drīz vien Dikensa varonis Fips mazās Matildas acīs ir kļuvis par īstu cilvēku un aizsākas viņas mūža nozīmīgākā draudzība. Taču Matilda nav vienīgā, kas noticējusi Fipam. Un nemieru pilnajā salā iztēlei var būt bīstamas sekas.

Loids Džounss (Lloid Jones) ir viens no nozīmīgākajiem Jaunzēlandiešu mūsdienu rakstniekiem. Par savu septīto grāmatu — romānu Mister Fip (2006) autors 2007. gadā saņēmis Commonwealth Writer’s Prize.

Lielās cerības maina Matildu, nostiprinot viņā morāles izjūtu, taču apkaime, kurā grāmata tiek lasīta, maina paša teksta saturu. Nonācis aci pret aci ar valdības karavīriem un dumpiniekiem, misters Votss, stāstīdams par misteru Fipu, kļūst par pēdējo dienu Šeherazādi. [..] Džounsa nesatricināmā ticība, ka grāmata spēj ne vien radīt pārmaiņas, bet arī sniegt mierinājumu, ir šī neparastā romāna galvenā vērtība.”
Guardian

“Bugenvilas atspoguļojums un apraksts par to, kā baltie cilvēki neiedomājamos veidos ietekmējuši iezemiešu dzīvi, pārliecina — lāgiem aizmirstas, ka lasi romānu, nevis personiskas atmiņas.”
Globe&Mail

“Apbrīnojami pilnestīga grāmata, par kuru jādomā vēl ilgi pēc tās aizvēršanas.”
Sydney Morning Herald

“Fabulai līdzīgais MISTERS FIPS atsauc atmiņā brazīliešu izcelsmes autoru Paulu Koelju. Džounss dalās ar traģisku, tomēr cerību pilnu vēstījumu, kas atgādina par grāmatas spēku un to, ka lasīšana maina gan lielo, gan mazo pasauli.”
USA Today

No angļu valodas tulkojusi Anna Rutmane

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

“Celies, Matilda!” mamma kādu rītu kliedza. “Tev šodien jāiet uz skolu.” Viņa noteikti izbaudīja šo brīdi. Varu teikt, ka mamma priecājās, jau to sakot vien. It kā mēs būtu atgriezušies pie patīkamās vecās ikdienas. Neviļus iedomājos, ka tagad ir trešdiena. Mamma to nevarēja zināt. Es zem paklājiņa glabāju zīmuli. Un atzīmēju dienas uz stūra staba. Kopš pēdējās skolas dienas bija pagājušas astoņdesmit sešas dienas.
 Mamma novicināja slotu netālu no manas galvas. Viņa kliedza uz gaili, kas bija ielaidies pa durvīm.
 “Bet mums nav skolotāju,” es teicu.
 “Tagad ir. Jūs mācīs Platacis,” ar starojošu smaidu sejā paziņoja mamma.
 Bugenvila ir viena no auglīgākajām vietām pasaulē. Iemet zemē sēklu, un pēc trim mēnešiem tā ir pārvērtusies par augu ar mirdzoši zaļām lapām. Vēl pēc trim mēnešiem jau plūc tā augļus. Taču bez mačetes mums nebūtu pašiem savas zemes. Ja krūmus liktu mierā, tie nokāptu lejā pa augsto kalnu nogāzi un apraktu mūsu ciematus puķēs un vīnogulājos.
 Tāpēc arī bija tik viegli aizmirst, ka kādreiz bijusi skola. Ložņaugi bija noklājuši divus kokus purpura un sarkaniem ziediem, gluži kā vēlēdamies mīkstināt triecienu, un tādējādi uzzagušies līdz skolas jumtam: tie bija iespraukušies pa logiem un aizlīduši pāri griestiem. Vēl pēc sešiem mēnešiem mūsu skola būtu pazudusi skatienam.
 Mēs bijām dažāda vecuma: no septiņiem līdz piecpadsmit gadiem. Es saskaitīju divdesmit bērnus, apmēram pusi no sākotnējā skolas saraksta. Zināju, ka divi vecāki zēni bija devušies kalnos, lai pievienotos nemierniekiem. Trīs ģimenes bija aizbraukušas tajā pēdējā laivā uz Rebolu. Nezinu par pārējiem. Varbūt viņi nebija dzirdējuši par skolas atsākšanos. Nākamajās nedēļās atgriezās pāris zēnu.
 Skolā mūs gaidīja Platacis. Iekšā bija gandrīz tumšs, taču pietiekami gaišs, lai izšķirtu garo, izstīdzējušo balto vīrieti linu uzvalkā. Viņš stāvēja klases priekšā, novērsies no mūsu vērtējošajiem skatieniem. Visi gribēja zināt, vai Platacim ir sarkanais klauna deguns. Tā tur nebija. Bet, kopš redzēju Plataci pēdējo reizi, viņa izskatā ievēroju citas izmaiņas. Platacim bija garāki mati, gandrīz līdz pleciem. Kad tie bija īsi, mēs neievērojām sirmās un sarkanās šķipsnas. Viņa bārda nokarājās līdz krūtīm.
 Mūsu pēdējā skolotāja bija misis Siau, maza auguma sieviņa, ne garāka par mums, jaunākajiem bērniem. Platacis stāvēja turpat, kur mēdza stāvēt misis Siau, tāpēc viņš likās pārāk milzīgs šai klasei. Viņš neskatījās uz to pusi, kur mēs ieplūdām pa durvīm. Viņa skatiens bija pievērsts klases tālākajam galam. Tas neizkustējās pat tad, kad, vicinādams asti, iemaldījās kāds melns suns. Tas mūs iedrošināja, jo misis Siau būtu sasitusi plaukstas un mēģinājusi ar kāju iespert pa suņa dibenu.
 Šī bija skola, bet ne tāda, kādu to atcerējos. Varbūt tāpēc viss likās svešāds, it kā mēs censtos iespraukties izbijušā dzīvē, kura vairs nepastāv, vismaz ne tā, kā atceramies. Sameklējām savus vecos solus, un pat tie šķita citādi. Pazīstams likās vienīgi vēsais pulētā koka pieskāriens manām kājām. Neviens bērns neskatījās uz citiem. Tā vietā visi blenzām uz jauno un negaidīto skolotāju. Šķita, viņš mums dod atļauju darīt tieši to. Kad pēdējais no mums bija ieņēmis savu vietu, Platacis atdzīvojās no transa.
 Viņš vēroja mūsu sejas, nopētīdams visus pēc kārtas, taču uzmanīdamies ne pie viena nekavēties pārāk ilgi. Tikai atzīmēja, kuri ir ieradušies. Kad tas bija paveikts, Platacis deva zīmi, pamājot ar galvu. Tad viņš palūkojās uz zaļo vīnogulāju, kas nokarājās no griestiem. Viņš pasniedzās pēc tā, norāva un saņurcīja plaukstā gluži kā papīra gabaliņu.
 Nekad nebiju dzirdējusi Plataci runājam. Cik zināju, neviens šajā klasē nebija. Nezinu, ko tieši biju gaidījusi, taču, kad viņš ierunājās, balss izrādījās pārsteidzoši maiga. Platacis bija liela auguma vīrs, un, ja būtu kliedzis, kā kliedz mūsu mammas, jumts noteikti paceltos. Viņa vārdi izklausījās tā, it kā būtu domāti katram no mums personīgi.
 “Es vēlos, lai šī būtu gaiša vieta,” Platacis teica. “Vienalga, lai kas arī notiktu.” Pēc tam viņš apklusa, ļaudams mums aptvert šos vārdus. Kad mūsu vecāki runāja par nākotni, mums lika saprast, ka tā būs labāka par to, ko esam pazinuši līdz šim. Pirmo reizi mūžā dzirdējām, ka nākotne ir nenoteikta. Tā kā to teica kāds ne no mūsu pasaules, bijām vairāk nekā gatavi viņu uzklausīt. Viņš ielūkojās mūsu sejās. Ja Platacis bija gaidījis problēmas, viņš netika ne pie vienas.
 “Mums ir jāiztīra šī vieta un jāsagatavo tā mācībām,” viņš teica. “Jāpadara tā atkal jauna.”
 Kad Platača milzīgās aci pievērsās atvērtajam logam ar zaļajām rūtīm, ievēroju viņa kaklasaiti. Tā bija šaura, melna, pedantiska, taču viņš bija atstājis augšējo krekla pogu neaizpogātu, lai ļautu ķermenim elpot. Ar smalki veidotu, baltu plaukstu viņš pieskārās kaklasaites mezglam. Platacis atkal pievērsās mums, bērniem, un pacēla uzaci.
 “Jā?” viņš vaicāja.
 Mēs lūkojāmies apkārt cits uz citu un mājām ar galvu. Kāds iedomājās atbildēt: “Jā, mister Vots!” — un mēs visi sekojām viņa paraugam. “Jā, mister Vots.”
 Tad Platacis pacēla pirkstu, it kā viņam tikko būtu ienācis prātā kas svarīgs.
 “Es zinu, ka daži no jums mani sauc par Plataci. Tas arī nav slikti. Man patīk Platacis.”
 Un pirmo reizi visu šo gadu laikā, kopš biju redzējusi misteru Plataci velkam ratiņus, viņš pasmaidīja. Pēc tam es viņu vairs nekad nesaucu par Plataci.
 Mēs ķērāmies pie darba. Mēs norāvām ziedošos vīnogulājus no skolas jumta, ko nebija grūti izdarīt; tie pārāk nepretojās, it kā zinātu, kāds liktenis tos beigu beigās piemeklēs. Mēs aizvilkām tos līdz izcirtumam, kur tie uzliesmoja biezos, baltos dūmos. Misters Votss aizsūtīja vairākus bērnus sadabūt slotas. Mēs izslaucījām klasi. Vēlāk dienas saule nolaidās zemāk un mūsu skatienam atklāja zirnekļu tīklus. Mēs uzbrukām tiem ar savām rokām.
 Pirmā skolas diena mums sagādāja prieku. Misters Votss mūs pieskatīja. Viņš ļāva mums priecāties. Bet, kad viņš runāja, mēs apklusām.
 Tad mēs atgriezāmies savās vietās, gaidīdami, kad viņš mūs atlaidīs un sūtīs mājās. Viņš runāja tajā pašā klusajā balsī, kas dienas sākumā bija mūs tā izbrīnījusi.
 “Es vēlos, lai jūs kaut ko saprastu. Es neesmu skolotājs, bet darīšu visu, kas ir manos spēkos. Es jums to apsolu, bērni. Es ticu, ka ar jūsu vecāku palīdzību mēs spēsim mainīt pasauli.”
 Tad misters Votss apklusa, it kā viņš būtu iedomājies kaut ko jaunu, un droši vien tā arī bija, jo pēc tam viņš mums visiem palūdza piecelties un sastāties aplī. Viņš ieteica mums sadoties rokās, kā mums pašiem šķita piemērotāk.
 Daži, kas bija dzirdējuši mācītāja sprediķus un zināja par baznīcu, aizvēra acis un nolieca galvas lūgšanā. Bet nekāda lūgšana nesekoja. Arī nekāda sprediķa nebija. Tā vietā misters Votss pateicās mums, ka bijām ieradušies.
 “Nebiju pārliecināts, ka jūs atnāksiet,” viņš atzinās. “Būšu pret jums godīgs. Man nav nekādu īpašu zināšanu. Pilnīgi nekādu. Patiesākais, ko varu teikt, — mums ir tikai tas, kas mums ir. Ā, un vēl misters Dikenss, protams.”
 Kas ir misters Dikenss? Un kāpēc mazāk nekā sešdesmit cilvēku apdzīvotā ciematā mēs viņu vēl nekad neesam satikuši? Daži vecākie bērni mēģināja izlikties, ka zina, kas viņš tāds ir. Viens pat paziņoja, ka misters Dikenss ir viņa tēvoča draugs, un, mūsu intereses iedrošināts, pat apgalvoja, ka esot ticies ar viņu. Mūsu jautājumi gan drīz atmaskoja viņa liekulīgo apgalvojumu, un viņš aizlavījās prom kā nopērts šunelis. Izrādījās, ka neviens no mums nepazina misteru Dikensu.
 “Rīt,” es stāstīju mammai, “mēs satiksim misteru Dikensu.”
 Viņa pārtrauca slaucīt grīdu un apdomājās. “Tas ir baltā cilvēka vārds.” Mamma nogrozīja galvu un nospļāvās ārā pa durvīm. “Nē. Tu būsi kaut ko sajaukusi, Matilda. Platacis ir pēdējais baltais. Te vairāk neviena nav.”
 “Misters Votss teica, ka ir.”
 Es biju dzirdējusi misteru Votsu runājam. Es dzirdēju viņu sakām, ka viņš pret mums, bērniem, vienmēr būs atklāts. Ja misters Votss teica, ka mēs tiksimies ar misteru Dikensu, tad biju pārliecināta, ka tā arī būs. Ar nepacietību gaidīju, kad ieraudzīšu vēl kādu balto. Man nekad neienāca prātā painteresēties, kur gan misters Dikenss bija slēpies līdz šim. Bet man nebija pamata apšaubīt mistera Votsa vārdus.
 Mamma droši vien bija naktī pārdomājusi, jo no rīta, kad skrēju uz skolu, viņa mani pasauca atpakaļ.
 “Kāpēc gan šim misteram Dikensam nepalūgt salabot mūsu ģeneratoru, ja rodas iespēja, Matild?”
 Katrs otrais bērns ieradās skolā ar līdzīgām norādēm. Viņiem bija jāpalūdz misteram Dikensam tabletes pret malāriju, aspirīns, degviela ģeneratoram, alus, petroleja, vaska sveces. Mēs apsēdāmies savos solos ar iepirkumu sarakstiem rokās un gaidījām, kad misters Votss mūs iepazīstinās ar misteru Dikensu. Kad ieradāmies skolā, misteru Dikensu nekur neredzējām. Klasē bija tikai misters Votss, tāpat kā vakar, garš tēls klases priekšā, es teiktu — nomaldījies sapņos, jo aizmugurējā klases sienā vairs nebija nekā jauna ieraugāma. Mēs vērojām logu. Nevēlējāmies, lai baltais vīrietis aizsteigtos garām nepamanīts.
 Mēs redzējām pludmales palmas iesniedzamies zilajās debesīs. Un jūru tirkīza krāsā, tik mierīgu, ka tā gandrīz saplūda ar tām. Pusceļā līdz horizontam ieraudzījām sarkanādaiņu laivu. Tā atgādināja pelēku jūras peli — tā rāpoja no vienas puses uz otru ar lielgabaliem, kas bija nomērķēti uz mums. No klintīm līdz mums atklīda reti šāvienu trokšņi. Bijām pieraduši pie šīs skaņas — reizēm tā nāca no nemierniekiem, kas izmēģināja atjaunotās šautenes, turklāt zinājām, ka viņi ir tālāk, nekā izklausās. Mēs bijām iepazinuši ūdens skaņu pastiprinošo iedarbību, tāpēc šāvienu trokšņi vienkārši saplūda ar cūku rukšķēšanu un putnu spalgo kliedzienu radīto kori.
 Kamēr gaidījām, kad misters Votss attapsies no sava sapņa, pie griestiem saskaitīju trīs laimzaļus gekonus un vienu pelēku. Pa logu ielidoja un izlidoja putns — ziedu knābātājs. Tas piesaistīja mūsu uzmanību, jo, ja būtu sagatavojuši tīklu, mēs varētu to noķert un apēst. Kad putns izlidoja ārā, misters Votss sāka lasīt skaļā balsī.
 Ne es, ne pārējie nekad vēl nebijām dzirdējuši kādu lasām angļu valodā. Mājās mums nebija grāmatu, un pirms blokādes vienīgās pieejamās grāmatas nāca no Morsbijas, un tās bija uzrakstītas pidžinā. Kad misters Votss lasīja, mēs apklusām. Tā bija jauna skaņa mūsu pasaulē. Misters Votss lasīja lēnām, lai mēs sadzirdētu katru vārdu.
 “Mana tēva uzvārds bija Pirips un mans kristītais vārds Filips, bet bērnībā es no abiem šiem vārdiem neko garāku vai sarežģītāku par Fipu nevarēju izveidot. Es saucu sevi par Fipu, un visi sauca mani tāpat.”
 Misters Votss mūs nekādi nesagatavoja. Viņš vienkārši sāka lasīt. Mans sols atradās otrajā rindā no aizmugures. Man priekšā sēdēja Gilberts Masoi, un es neko neredzēju aiz viņa resnajiem pleciem un lielās, matainās galvas. Tāpēc, kad izdzirdēju misteru Votsu, domāju, ka viņš stāsta par sevi. Ka viņš esot Fips. Grāmatu viņa rokās ieraudzīju tikai tad, kad misters Votss sāka staigāt gar soliem.
 Viņš turpināja lasīt un mēs — klausīties. Pagāja labs laiciņš, pirms misters Votss apklusa, bet, kad viņš palūkojās uz klasi, mēs apstulbuši sēdējām klusumā. Vārdu plūdi bija beigušies. Pamazām atgriezāmies savos ķermeņos un pasaulē.
 Misters Votss aizvēra grāmatu un kā baznīcas mācītājs satvēra sējumu augstu paceltā rokā. Mēs redzējām viņu smaidām no viena klases stūra līdz otram. “Šī bija pirmā nodaļa no “Lielajām cerībām”, kas, starp citu, ir izcilākā deviņpadsmitā gadsimta angļu rakstnieka Čārlza Dikensa izcilākais romāns.”
 Tagad mēs jutāmies tik muļķīgi kā sikspārņi, jo bijām domājuši, ka mūs iepazīstinās ar kādu, kuru arī sauc misters Dikenss. Iespējams, ka misters Votss tomēr nojauta, kas norisinājās mūsu prātos. “Kad jūs lasāt kāda izcila rakstnieka darbu,” viņš mums paskaidroja, “jūs iepazīstat arī viņa personu. Tāpēc varat teikt, ka esat tikušies ar misteru Dikensu viņa darbos, tā teikt. Bet jūs viņu vēl nepazīstat.”
 Kāda jaunāka meitene, Meibla, pacēla roku, lai uzdotu jautājumu. No sākuma domājām, ka misters Votss meiteni nav pamanījis, jo viņš turpināja runāt, skatoties pāri Meiblas nepacietīgajai rokai. “Es labprāt sagaidīšu jautājumus. Es ne vienmēr spēšu uz tiem atbildēt. Atcerieties to!” viņš teica. “Un, kad jūs paceļat roku, lai uzdotu jautājumu, esiet tik laipni un nosauciet savu vārdu.”
 Viņš pamāja Meiblas virzienā. Viņa droši vien nebija sapratusi mistera Votsa teikto, jo nekavējoties uzdeva savu jautājumu, līdz misters Votss viņu pārtrauca pusvārdā, paceļot vienu uzaci. Tas pirmo reizi divdesmit četru stundu laikā atgādināja mums par viņa iesauku.
 “Meibla, mister Votss,” meitene teica.
 “Labi. Prieks ar tevi iepazīties, Meibla! Tas ir skaists vārds,” viņš atbildēja.
 Meibla staroja. Viņa dīdījās solā. Tad viņa atsāka runāt.
 “Kad mēs varēsim apgalvot, ka pazīstam misteru Dikensu?”
 Misters Votss pielika pie zoda divus pirkstus. Mēs vērojām viņu kādu brīdi apdomājamies.
 “Tas ir ļoti labs jautājums, Meibla. Patiesībā, mans pirmais minējums ir tāds, ka šim jautājumam nav atbildes. Bet es darīšu, ko varēšu. Daži no jums pazīs misteru Dikensu, kad pabeigsim grāmatu. Tai ir piecdesmit deviņas nodaļas. Ja lasu nodaļu dienā, tas aizņems piecdesmit deviņas dienas.”
 Ar šādiem jaunumiem ierasties mājās bija sarežģīti. Mēs bijām tikušies ar misteru Dikensu, taču viņu pagaidām nepazinām un nepazīsim vēl piecdesmit astoņas dienas. Tagad bija 1991. gada 10. decembris. Es veicu ātrus aprēķinus — mēs nepazīsim misteru Dikensu līdz 1992. gada 6. februārim.

Līdzīgās grāmatas:
Māra Zālīte
Guna Roze
Andris Akmentiņš
 
Filips Rufs
Iveta Harija meita
Andra Manfelde
 
Māris Bērziņš
Viktors Suvorovs
Andra Manfelde