Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

NEZINĀMAIS KAREIVIS

Grāmata pievienota: 22.09.10
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Veine Linna
Lapaspušu skaits:
424
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
8.01 Eur
Izdošanas gads:
2010

1940. gada 13. martā bija beidzies Ziemas karš. Somija tā rezultātā atdeva Padomju Savienībai 11 procentus no savas teritorijas austrumos. 1941. gada 25. jūnijā Somija ar Vācijas atbalstu uzbruka Padomju Savienībai un sākās Turpinājumkarš, kas beidzās ar pamiera noslēgšanu 1944. gada 19. septembrī. Somija zaudēja vēl vairāk austrumu teritoriju. Tomēr ne šie fakti, ne somu tautas neapstrīdamais varonīgums nav svarīgākie Veines Linnas romāna Nezināmais kareivis raksturlielumi.

Pats populārākais un vairāk nekā 20 valodās tulkotais Turpinājumkara literārais atspoguļojums, romāns Nezināmais kareivis, tika izdots 1954. gadā. Somijā tas nepārspīlējot ir visu laiku iemīļotākais un lasītākais romāns, neskaitāmas tā replikas kļuvušas par visiem zināmiem spārnotajiem teicieniem, un daži varoņi ieguvuši gluži vai arhetipa statusu. Romānu vēl iemīļotāku darījušas divas pēc tā motīviem uzņemtās filmas, vairākas teātra izrādes un raidlugas.
Atšķirībā no lielākās daļas kara literatūras šajā darbā nav ne vēsts no pompoza heroiskuma un patētiska patriotisma, tā skatpunkts ir patiesība par jebkuru karu — vienkāršo ierindnieku tiešais un skaudri reālistiskais redzējums (kaprālis Veine Linna pats piedalījies Turpinājumkarā).

1954. gadā pirmizdevumu pieredzējušo romānu 1956. gadā latviski izdeva apgāds Imanta Kopenhāgenā. Tulkojums bija veikts ar zviedru valodas starpniecību, kas izraisīja pārlieku daudz neprecizitāšu. Jaunais, būtībā pirmais īstais šī romāna latviskojums tapis Maimas Grīnbergas veikumā ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Somijas Literatūras informācijas centra atbalstu.

Tulkojuma tapšanu atbalstījuši: Somijas Literatūras informācijas centrs FILI un Latvijas Kultūrkapitāla fonds

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Otrā vada komandieris bija zaļš obligātā dienesta jaunākais leitnants, Rietumsomijas miestiņa kopapmācības vidusskolu beidzis puisis, kurš mēģināja rādīties svarīgs, cenzdamies atbilst Ziemas kara radītā jaunākā rezerves leitnanta mītam.
Arī trešā vada komandieris bija jaunākais rezerves leitnants, vecumā tuvu pie trīsdesmit. Vilho Koskela bija Hemes novada sīksaimnieka dēls, īsts hemietis. Drukna auguma, gaišmatains, zilacains, ar bedrīti zodā un tik mazrunīgs, ka ieguvis iesauku Vilhelms Klusētājs. Vīri bija dzirdējuši baumas par viņa izcilību Ziemas karā. Pats viņš par to nekad nerunāja ne vārda. Bija tikai zināms, ka pašās kara beigās viņš komandējis rotu, vēl būdams seržants. Karam beidzoties, nosūtīts uz virsnieku skolu un palicis armijā kā papildatalgojuma jaunākais virsnieks. Dienestā viņš bija mazvārdīgs, mazliet neveikls, taču lietpratīgs, tāpēc savus vīrus patiešām apmācīja tikpat labi kā pārējie.
Kapteinis viņu turēja augstā vērtē un tā nu arī tagad runāja itin kā personiski ar Koskelu, pārējos padarot par tādiem kā nepiederīgiem. Rota sekoja četru virsnieku sarunai, kas sāka mazliet ievilkties, sirdī lolodami cerību, ka tā nozīmē slēgto apmācību pārvēršanos par ko citu. Pēdīgi apspriede beidzās. Kapteinis atgriezās kancelejas barakā, un virsnieki — pie saviem vadiem. Rotas noskaņojums kļuva manāmi žirgtāks, kad vadus sasauca kopā un lika soļot uz barakām.
— Droši vien tiksim peldēt, — kāds cerīgais nošvīkstēja savam ierindas biedram, bet tas jau bija zaudējis ticību, ka armijā varētu gadīties patīkami pārsteigumi, un aprobežojās ar puspiktu smīnu.
Koskela ar savu vadu aizsoļoja līdz barakai. Strēķīti viņš stāvēja, itin kā prātodams, kā sākt. Komandēšana viņam vispār sagādāja grūtības, turklāt viņam bija grūti formulēt pavēli, jo nez kāpēc šķita kauna lieta skaidrā jautājumā lietot armijas samāksloto komandēšanas stilu.
— Tā. Instruktori. Jums tagad jāparūpējas par šādu lietu. Bataljonu ar mašīnām pārvietos citur, tāpēc jāatdod visa liekā uzkabe. Tikai drēbes mugurā, un mugursomā otra apakšveļas kārta, kājauti un šinelis. Pārtikas soma un ēšanas piederumi. Un, protams, ieroči. Visu citu uz noliktavu. Visam jānotiek ātri. Es atnākšu, kad būšu izķidājis savu saimniecību.
Situācijā bija kaut kas tik neparasts, ka pirmā pusvada komandieris uzdrīkstējās uzdot jautājumu, kas patiesībā bija nevietā. Proti, saņemot uzdevumu, nebija jāzina, kāpēc tas jāveic, taču kaprālis Hietanens uzdrošinājās iejautāties gandrīz “čomiskā” tonī:
— Ku ta mēs īstan dosies? Uz ell, vai?
Koskela pameta acis uz debesmalu un atbildēja:
— To es nemāku teikt. Tāda ir pavēle. Es tagad iešu. Un taisieties mudīgi!
Tas bija viss, ko šie vīri uzzināja par savu likteni. Tāpēc mazliet sarūk arī viņu atbildība. Taču pacilāti viņi bija. Notika pat tik neierasti, ka vīri paši nodaļu komandieriem jautāja, ko vajadzētu darīt. Hietanens izgudroja uz barakas galda uzrakstīt līdzņemamās uzkabes sarakstu, un tas krietni mazināja jucekli. Šis kaprālis no Varsinaissuomi bija vada vecākais Koskelas prombūtnē, un viņa diktā balss pārskanēja pārējo runas, kad viņš, savu īso izloksni parkšķinādams, izrīkoja gatavošanos. Viņš bija spriganas iedabas un spēcīgas miesasbūves jauneklis, kuram vadā bija izdevies iekarot pat zināmu autoritāti — galvenokārt tieši spēka dēļ.
Kāds paspīdēja:
— Puiši dzirdējuši ziņnesi sakām, ko teicis bataljona rakstvedis. Mūs vedīs uz Joensū, lai izveidotu garnizonu.
Hietanens labi pazina šādas cerību raisītas baumas, kādas šad un tad paklīda, un tāpēc zobgalīgi sacīja:
— Es atkalās no bataljon zirgpuišiem dzirdēj, ka mēs būs Helsink garnizons. Viss vecās parpals apmainīs pret jaunām. Katram vīram pa galifē ūzām. Lūk, ko es dzirdēj. Es ar vienumēr dzird viss pasauls blēņs.
Otrās nodaļas komandieris, kaprālis Lahtinens, uz grīdas ceļos nometies, sēja mugursomas saites. Šis prāvā auguma puisis no ziemeļu Hemes bija nepārprotami pievērsies komunismam un, rīkodamies ap mugursomu, purpināja:
— Gan vēl matīsiet, poiši, ka čte būsīs villošanās. Čtas perdeļmeška no Vācijas sperīsies pa priekšu, un mūsu sprukstiņi diebīs pakaļ. Zin, šis jau nu ir tā palaidis muti, ka šaubu nevar būt.
Viņš bažīgi paskatījās visapkārt, savilcis lūpas svarīgā un raižpilnā urskulī, un turpināja:
— Redzēs tik, kā tur iesīs. Zin, tajā zemē munīcijas pietiksies. Un uz ceļiem, poiši, ir mīnas.
— Un tur i mana Katjuša! — sacīja ierindnieks Rahikainens, mieramika un slamsts no Ziemeļkarjalas.
— Nē, puiši. Es zin. Mēs ies uz robež nocietinājumdarbos. Kungiem bikss trīc, ka Krievija nāks šurp, kad šie sametīsies uz vien rok ar Vācij.
Tā bija Hietanena doma, taču Lahtinens tai nepiekrita, bet turpināja murkšķēt:
— Kas Krievijai čte darāms. Cik man zināms, tā nevienam nav uzbrukusi. Bet čte jau ir friči.
— Atvaļinājuma braucieni.
— Atvaļinājumnieki!
Lahtinena balss tonī jaudās neaptverams daudzums īgna nicinājuma. Taču tas izraisīja troliņu.
— Tādi paši atvaļinājumnieki kā Hanko kūrvietā. Īrnieki atradušies. Vai kā Vīpuros. Paklau, beidz aizstāvēt!
Tas bija galīgi bezcerīgi, un arī Lahtinena “tad jau redzēsim” izčibēja troksnī. Nevarētu gan teikt, ka jautājums viņiem būtu bijis pār mēru svarīgs, taču, kazi, troksnis būtu turpinājies, ja to nepārtrauktu Hietanena diktā balsī izkliegtais: — Mierā!
Barakā ienāca kapteinis.
— Turpiniet, turpiniet. Mh, mh. Vai viss kārtībā?
Kapteinis naigi staigāja apkārt, pārbaudīdams vīru uzkabi un runādams:
— Bojāta uzkabe jāmaina pret jaunu. Ja jums ir civilās mantas, lieciet pakā un mājas adresi virsū. Apgādes instruktors tās pieņems un parūpēsies par tālāko. Visus liekos krāmus prom, piemēram, nevajadzīgus rakstāmblokus un tamlīdzīgi. Vai jūs, puiši, zināt, kas rakstīts uz skautu siksnas? Esi modrs. Esi modrs. Jā, jā.
— Kapteiņa kungs. Rakstāmblokus gan nie. Meitieši tak vairs nedūs, ja neļurinās par mīlu.
Rahikainens uzjundīja aizturētus smieklus, jo viņa vārdiem papildu nozīmi piešķīra tas, ka viņš bija uzdrīkstējies tos teikt kapteinim. Arī Kārnas mutes kaktiņā pavīdēja sausnējs smaidiņš, un viņš sacīja:
— Jūs tikai paklausieties! Jūs tikai paklausieties, ko viņš runā! Pārstās dot. Nē, nu vai zinies. Dod tak meitietis, ja atsities mātē, bet, ja atkal tēvā, tad lūgšus lūdz. Parādi! Zābaki jāmaina pret jauniem. Neizturēs maršus… Ak tā. Ak tad par mīlu jāļurina. Par ko ne. Ko vajag, to vajag. Šitas puika sieviešus ņem ar rakstāmspalvu… Sak, ar rakstāmspalvu. Hietanen, instruktori izmantojuši sev par labu pazīšanos ar ieroču instruktoru un izvēlējušies sliktas šautenes, lai izvairītos no akurātas stobru pucēšanas… Blēžu stiķi, blēžu stiķi. Bet, ja nu vadā tādas ir, tās tūlīt jāapmaina pret jaunām. Skaidrs? Jā, jā, jājā. Sak, ar rakstāmspalvu. Hmmhūū, hmmhūū… Tarai… rarai… rarā… tarai… rarai… rarā.
Kapteiņa vērīgās acis visu laiku pārlūkoja vīru uzkabi. Dungošana un monologs bija viņam raksturīgi, tā viņš izgāza pārmērīgo enerģiju.
Pirmās nodaļas komandieris kaprālis Lehto piepeši iejautājās, pat nenostādamies miera stājā:
— Kapteiņa kungs. Es, redz, neesmu skauts un nezinu, uz ko mums jābūt modriem. Tak ne jau uz karu?
Kapteinis izturēja stilu:
— Hehemm. Tāpat vien jau karā neiet. Karš ir tālu. Balkānos.
— Kapteiņa kungs. Mūslaikūs tas i mudīgs uz pārvietūšanūs. Zibenskarš tak.
Kārna pavērās uz Rahikainenu un pasmīnēja:
— Tad jau neko. Nāksies tik karot.
Arī ierindnieks Salo, puisis no vidus Pohjanmā, gribēja tikt pie vārda.
— Karos jau, karos. Un, kad reiz liksies klātu, tad par visu naudīnu.
— Kā tad, kā tad.
Tomēr kapteiņa sejā uzplaiksnīja nepatika, jo Salo pieglaimīgā degsme viņam šķita derdzīga, un viņš turpināja lietišķā tonī, uzrunādams Lehto:
— Starp citu. Tā nu sanācis, ka Lehto paliks bez solītās kafijas.
— Viens pīpis, — Lehto sausi atbildēja.
Proti, lieta bija tāda, ka Lehto bija saņēmis no kapteiņa atbildīgu uzdevumu. Viņš bija gādājis par kapteiņa ģimenes pārcelšanos pilsētā, un, tā kā kundze pārcelšanās laikā ar kafiju pacienāt nevarēja, tika runāts, ka Lehto to dabūs vēlāk. Šis kaprālis no Tamperes puses par kapteiņa mīluli bija kļuvis mazliet savādi. Proti, nokavēdams atgriešanos no atvaļinājuma. Lehto kopš agras zēnības bija dzīvojis pats par sevi, bez vecākiem un tuviniekiem. Viņā bija kaut kas drūms un ļauns, ko pārējie neprata izteikt vārdos, bet kā esamību viņi nojauta. Par spīti vienam gadu gājumam, viņš itin kā bija vecāks par pārējiem. Skarbais un smagais raksturs nekad neizrādīja ne vismazākās atmaigšanas pazīmes, un, nonācis jūtelīgā vidē, viņš acīm redzami saīga. Tēvzeme, ticība, mājas, Somijas apbrīnojamā armija un jebkāds “dvēseliskums” izpelnījās spēju viņa spriedumu:
— Negvelz mēslu! Kurš nāks dalīt naudu?
Civilajā viņš bija strādājis par šofera palīgu, un neko citu par viņa iepriekšējo dzīvi nevarēja izvilkt ne ar knīpstangām. Pārgājienos vai citos smagos vingrinājumos viņš nekad nenogura. Tikai seja itin kā pārakmeņojās no piepūles un šaurlūpu mute savilkās gandrīz nežēlīgā bargumā.
Atgriešanos no atvaļinājuma viņš bija nokavējis par veselu nedēļu un uz kapteiņa tincinājumiem atbildējis sausi un īsi: “Nebija patikas!”
— Nebija patikas! — Kārna nodrebēja. — Vai jūs zināt, kādas tam būs sekas?
— Kapteiņa kungs, es zinu sodīšanas noteikumus.
Kapteinis kādu brīdi skatījās ārā pa logu, ar dūrēm bungoja pa galdu un beidzot mierīgi sacīja:
— Ja izvēlas iet tādu ceļu, tad jāiztur līdz galam. Cilvēks savu gribu var padarīt par likumu tikai ar tādu noteikumu, ka atsakās no jebkādām tiesībām. Kurš nostājas ārpus bara un tā likumiem, ir izstumtais.
Kapteinis brīdi lūkoja teiktā iespaidu. Taču Lehto acis raudzījās pretī cietas un neizteiksmīgas. Ne mazākā apmulsuma, glūnēšanas apkārt vai izvairīšanās.
— Novedot līdz galējībai, tas nozīmē, ka uz spēles vienmēr ir dzīvība. Vai jums šķiet, ka spētu spēlēt ar šādu likmi, ja šis atgadījums tā izvērstos? Šeit jautājums ir tikai par pāris nedēļu arestu, un tas nav nekas. Taču, ja jūsu priekšā reiz būtu “vai nu, vai”, tas ir, jūsu paša griba pret bara gribu un uz spēles būtu bara sniegtās drošības zaudēšana, kā jums šķiet, vai jūs izturētu?
Tik plašā tvērumā Lehto šo jautājumu neprata skatīt, toties atsevišķi gadījumi gan šķita ļoti skaidri, un viņš atbildēja:
— Ja nogalina bez spīdzināšanas, tad par ko ne.
— Ja reiz ir tā, tad ziniet, ka no šī avota aizsākas visi lielie darbi. Patiesībā to velti šķiest sīkai ietiepībai un stūrgalvībai. Nelokāmība un iecirtība, kas izpaužas tikai kā neauglīgs dumpis, zaudē vērtību un ir vien smieklīga. Man nav nekādu ētisku tiesību jūs sodīt, man ir tikai varas tiesības. Tā kā jūs neko nelūdzat, jūs neesat arī parādā. Neuzskatu, ka jūsu attieksme būtu aplamāka par manu varas lietošanu, taču, ja jūs savu nelokāmību šķērdēsiet šādi, tad es to uzskatīšu par smieklīgu. Mērķējiet augstāk. Pasaule ir vaļā ikvienam, tā ir gribu cīņas lauks, stiprākā griba uzvar, taču tam vajadzīgs vairāk saprāta. Ar to vien nav gana, ka no reizes reizē tiek galā ar atsevišķiem gadījumiem, kas pagadās ceļā. Vajadzīgs plašāks redzeslauks. Sagādājiet sev tādu.
Pēc īsas klusēšanas kapteinis atkal iepurinājās atpakaļ ikdienā un sacīja:
— Nu tā. Ejiet.
Nekāds sods nesekoja, toties nepārprotami uzticēšanās apliecinājumi gan, no kuriem viens bija tā pārcelšanās. Un kādu vakaru viņš garāmejot, itin kā neviļus sacīja:
— Cilvēks nekad nav par vecu, lai mācītos. Vienmēr ir vērts zināt vairāk. Sāciet ar vēsturi.
Piezīme nekādus augļus nenesa. Lehto neapgādājās ar grāmatām, toties visi uzzināja, ka pats kapteinis ir čakls lasītājs.
Lehto izturēja kapteiņa izrādītās labvēlības ugunskristības, viņa attieksme pret kapteini saglabājās strupi lietišķa, taču dienestu viņš veica pedantiski un rūpīgi.
— Viens pīpis, — arī to viņš pateica sausi, uzmetot mugursomu uz gultas, un itin kā kapteiņa nemaz nebūtu.

 

Līdzīgās grāmatas:
Valdis Atāls
Andris Zeibots
Ilze Jansone
 
Osvalds Zebris
Gundega Repše
Leons Briedis
 
Inga Žolude
Karena Bliksena
Svens Kuzmins