Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Elles debesis

Grāmata pievienota: 14.08.18
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Valdis Atāls
Lapaspušu skaits:
256
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
10.05 Eur
Izdošanas gads:
2018

VALDIS ATĀLS (1950) — mūziķis, dzejnieks, gleznotājs — pie savas vispusīgās daiļrades cienītājiem nāk ar dzīvesstāstu “Elles debesis”, personisku, tiešu un nesaudzīgu vēstījumu, kas kārtu pa kārtai atsedz četrdesmit gadu senus notikumus, meklējot ceļu uz atbrīvošanu.

“Manī ir iedzimušas hroniskas skumjas pēc pazaudētā Dieva. Jau dziesmās esmu tās izraudājis. Tagad, gluži kā diagnozi, rakstu savas biogrāfijas neredzamās lappuses, cenšoties lēkt pāri asins peļķēm, nemēģinot neko tīši izkrāsot. Jā, tiku uzskatījis sevi par Taisnīguma Meklētāju. Nu es redzu, cik taisnīguma nesu es pats. Es apsūdzēju citus nodevībā un melos, tagad redzu, vai tik tīrs esmu es pats. Vai pirms šī es tiesāju sevi? Nē! Es to nosaucu par izdzīvošanas māku! Nu man pienācis laiks savā sirdī piedot visiem, arī sev, jo pēc brīža vairs nebūs svarīgi, kurā laikā un kādā politiskā sistēmā viss ir noticis. Drīz mēs visi piederēsim Absolūtai Realitātei. Man svarīgi ir tikai tas, kā veikusi savu Programmas Ceļu un ko par nozīmīgu no sava redzējuma izcēlusi šī Dvēsele, ko apzīmēju ar vārdu: ES.”

 

Portrets

 Viktors palūdza uzgleznot tēva un mātes portretus — pēc fotogrāfijām. Tēvs izskatījās pēc tipiska eiropieša ar simpātisku un paskarbu seju, bet māte — izteikta gruzīniete. Viktors no mātes bija mantojis sejas vaibstus. Kad gleznoju māti, Viktors nāca pat divas reizes dienā paraudzīties, kā veicas darbs. Viņam ļoti patika gludā lazējuma glezniecības tehnika, jo māte izskatījās meitenīgi maiga. Mazliet kautrīgais galvas pavērsums to uzsvēra vēl vairāk. Viktors gleznām bija pasūtījis greznus, barokālus rāmjus. Kad tās bija pabeigtas un nožuvušas, Viktors ar “zirgu” tās nosūtīja uz dzimteni. Mani priecēja ziņa, ka gleznas sasniegušas adresātu. Biju laimīgs tik ļoti, it kā tās būtu izstādītas Luvrā.
 Visu, ko es biju vēlējies, — saņēmu un tagad brīdi pa brīdim 
spēlēju ìitāru. Ksilogrāfijas tehniku, griezt uz melnā pamata, apguvu, špikojot sižetus un gravējuma tehniku no man atnestiem žurnāliem. Sākumā nespēju tik labi pārvaldīt dažādos griežņus, lai iegūtu vajadzīgo līnijas nepārtrauktību un grāciju, bet, kad to visu iemācījos un ielāgoju arī bērza finiera dažādās kaprīzās īpašības, sākās pasūtījumu uzbrukums. Strādāju kā tētis Karlo, neatlīcis, līdz brīdim, kamēr atsūtīja man palīgu — gravieri Filatovu. Viņš bija profesionālis, kurš par sava talanta izpausmēm bija nopelnījis piecus gadus. Man šķita, ka viņa kriminālā darbība turpinās, jo “saimnieks” viņam bija pasūtījis, pilsētas valdes vajadzībām, izgriezt veselu lērumu zīmogu. Kad šis pasūtījums tika izpildīts, arī viņš ķērās pie griezto gleznu ražošanas. Nu bija, no kā pamācīties!
 Kad nebiju tik noslogots, klīstot apkārt pa barakām, sev draugos 
jau biju ieguvis divus dzejniekus Aleksandru Malačkinu un Mihailu Tepu no Ļeņingradas, kā arī biju labās attiecībās ar pirtnieku Dzurabu. Pie Dzuraba katru sestdienu pēc pirts savācās viss biezais gals — gruzīnu un čečenu grupējums, lai pie laba dzērienu un ēdienu galda apspriestu lāgera sadzīves un pārvaldes lietas. Pie viņa varēju ieiet jebkurā laikā, kad vien vēlējos. Vien šamani Vanu biezais gals uzņēma distancēti, sevišķi čečeni, kas bija musulmaņi, tāpēc šajos saietos viņš netika aicināts. Sarunās, kas skāra lāgera dzīvi arī es dalību neņēmu, jo sapratu, ka tā nav mana kompetence un būtu pieklājīgāk tur degunu nebāzt, jo daudzas lietas bija konfidenciālas.
 Uzturot fizisko formu, cilāju puda bumbu, pievilkos pie stieņa, 
pumpējos un ik rītu veicu karatē katas. Man pat bija hlorā izbalināta zeku roba, jo ļoti gribējās savu kimono. Mūžīgajā sasalumā lietus ūdens zemē neiesūcas, tāpēc zem daudzo gājēju kājām zeme pārvēršas putrā. Lai nenestu savā mītnē āra dubļus, biju noklājis ar dēļiem baloka priekšu un uz tā arī nodevos fizkultūrai.
 Kādu rītu manu uzmanību piesaistīja gar cietuma dēļu žogu 
ejošs dzīvnieks. Pēc suņa neizskatījās. Domāju, varbūt jenots vai āpsis, bet, kad tas pienāca tuvāk, sapratu, ka tas ir milzīgi liels kaķis. Zonā kaķu jau tā bija gana, bet tāds eksemplārs šķita unikāls. Vakarā padzirdu, ka Lejas reida ieslodzītie to ar lielām grūtībām ir sagūstījuši. Kaķis, iedzīts stūrī, bija izmisīgi pretojies, bet kāds zeks veiksmīgi tam trāpījis ar dēli pa purnu un apdullinātu pēc tam ieslēdzis kaut kādā būcenī. Tādu kaķi zonā varētu vēlēties daudzi, bet tad, kad gūstītājam kaķis bija saplosījis rokas, seju un gandrīz nokodis pašu, jo bija paspējis iecirst zobus kaklā, tas tika notirgots.
 Ne tikai liels un mežonīgs, bet arī īpaši skaists bija šis kaķis. To 
no ķērāja nopirka Valērijs Kokajevs — čečens, kurš bija no mūsu barakas un arī notiesāts par bandītismu. Viņš piederēja pie gruzīnu un čečenu grupējuma, kas šajā zonā noteica vispārējo kārtību. Kaķi maisā viņš atnesa un ieslēdza barakas piebūvē, kuru izmantoja kā sporta nodarbību vietu. Tur atradās svaru stienis un dažāda smaguma hanteles. Pa kluso es Valēriju tur trenēju karatē.
 Kaķis tiešam bija skaistulis. Liels, milzīgi garu, bet pavēderē 
kunkuļos savēlušos spalvu. Saskaitīju piecas dažādas krāsas viņa eksterjerā. Bet pats pievilcīgākais un atšķirīgais no citiem zonā jau dzīvojošiem kaķiem bija galvas melnais krāsojums, kas pieres daļā pašķīrās un, šķērsojot acis tām pa vidu, izskatījās pēc čalmas. Purns bija bezkaunīgi balts! No čalmas apakšas glūnošais, draudīgais skatiens uzvedināja mūs uz domu dot tam atbilstošu vārdu — Bandīts. Kā saka: “Kāds saimnieks, tāds suns!”
 Apbruņojušies ar ugunsdzēsēju garajiem cimdiem, divatā valdīdami 
aurojošo Bandītu, mēs sakopām viņa kažoku, apgriežot savēlušās spalvas kunkuļus un, iespējams, pirmo reizi viņa mūžā izmazgājām un izķemmējām. Lai šis mežonis pierastu pie cilvēku sabiedrības un atzītu Valēriju par saimnieku, viņš pārnesa savus gultas piederumus uz šo piebūvi. Iekārtojies uz sporta piederumu kastes, Valērijs sākumā pavadīja dienas, runājot ar kaķi, bet jau pēc mēneša atļāvās tur gulēt. Sākumā kaķis nemitīgi rūca, ja kāds atradās blakus, kamēr, beidzot Valēriju pieņēmis, apklusa, bet mežonis palika tik un tā. Kaķis gulēja stūrī uz paklājiņa un tuvoties sev neļāva, uzbruka uzreiz.
 Šnirs, tā krieviski dēvē barakas dežurantu, kas slauka, mazgā, 
kā arī naktīs dežurē koridorā, lai nenotiktu nevēlami ekscesi, pa naktīm ķēra žurkas, un Valērijs tās nesa Bandītam. Sākumā kaķis nepieskārās barībai, tikai dzēra ūdeni, bet pēc trijām dienām tomēr ēdienu pieņēma. Katru dienu viņam tika nestas divas žurkas. Iestājoties ziemai, Valērijs noriskēja atstāt vaļā vēdlodziņu, paļaujoties uz likteni, ja aizies, lai!
 Laukā plosījās sniega vētra. Prombūtnē pavadījis divas dienas, 
Bandīts atgriezās. Tagad lodziņš tika atstāts vaļā visu laiku, lai kaķis var brīvi staigāt, kur un kad viņam tīk. Jau iekopto tradīciju turpinot, tagad jau pats kaķis katru dienu nomedīja un atnesa pa divām žurkām. Vienu apēda pats, bet otru atstāja saimniekam. Valērijs bija spiests ikreiz tās nest uz kurtuvi sadedzināt, lai neaizvainotu Bandīta draudzīgās rūpes un parādītu, ka tās tiek ar pateicību pieņemtas. Bandītam patiešām bija tikai viens draugs — Valērijs.
 Ziemā pārvācos uz savu baraku. Tā kā Valērijs gulēja piebūvē, 
ieslēdzis elektrisko sildītāju, es gulēju viņa gultā pie resnas siltumtrubas, kas bija vienīgā apkure barakā. Savā balokā nevarēju nakšņot, jo tajā nebija gaisa dēļ acetona lakas smakas, kas nāca no pārklātajām kokā grieztajām bildēm. Valērijs nez kādēļ man uzdāvināja mazu, rudu kaķēnu. Tas naktīs labprāt gulēja pie manis, sev izraudzījies vietu — man uz kakla. Lai kā es arī grozītos, viņš vienmēr, gluži kā šalle, palika savā vietā — uz kakla. Viņa murrāšana manī iedvesa mieru, ka ar pasauli un mani viss ir kārtībā. Šī apstākļa dēļ es viņu nosaucu par Dimedrolu. Pārējie viņu sauca par Ģimku.
 Mūsu baraku izdzina darbā — aust tīkliņus kartupeļu un dārzeņu 
fasēšanai. Barakā palika tikai biezais gals — četri cilvēki. Es strādāju savā darbnīcā un, kad noguru vai apnika, nācu uz baraku. Čurbanu nomainīja cits šnirs — bezzobains korejietis. Tiešām bez viena vienīga zoba. Kā viņš stāstīja, gaidot nāves spriedumu, visi zobi sākuši kustēties, un viņš ar pirkstiem tos visus izrāvis, domājot, ka vairs jau tie nebūs vajadzīgi, bet kļūdījās.
 Kādu dienu, kad baraka bija tukša, ja neskaita pāris gulšņājošus 
cilvēkus, ienācis telpā, ieraudzīju Dimedrolu guļam saldā miegā ar mazu žurkulēnu starp ķepām. Nodomāju, ka aug labs mednieks, bet ieskatījies redzēju kustamies žurkulēna ūsas. Abi pamodināti atsāka savas rotaļas “kaķis un pele”, ar slēpšanos zem spilveniem un joņošanu pa visu baraku. Kādu brīdi arī pārējie ieslodzītie, šo draudzību vērojot, priecājās, bet tad, kad naktī tie sāka joņot pāri guļošajiem un līst zem viņu segām, šnirs ieteicās:
 — Pārdod man savu kaķi, citādi tu viņu sabojāsi!

 Man nebija ne prātā kas ļauns, tāpēc viegli un simboliski — 
par divām paciņām tējas — to pārdevu. Tāpat jau viņš paliks šajā barakā.
 Pats es to neredzēju, bet man atstāstīja, ka šnirs esot noķēris 
abus un, pieturot vienu otram pretī, kāpis Ģimkam ar kāju uz astes, kamēr tas aiz neizprotama apdraudējuma un sāpēm nograuzis savu draugu.
 Viņš patiešām izaudzināja izcilu mednieku. Sēžot koridorā 
nakts dežūrās, viņš ikreiz ņēma Ģimku azotē un medīja žurkas. Plāniņš darbojās vienkārši. Koreika, tā viņu saucām, nolika maizi pie žurku izgrauzta cauruma grīdā un, kad kārtējā žurka bija izlīdusi uz tās smaržu, ar švabru piesedza caurumu. No azotes izlaistais Ģimka zibenīgi metās kaujā. Cīņu vērot bija saistoši, jo žurkas šeit bija izcili lielas. Nosacītās nakts dežūras medību rezultāts tika nolikts uz grīdas strīpā kā leišu partizāni. Nekad šo žurku skaits nesasniedza desmit. Tikai reizi tas bija uzkāpis līdz deviņām žurkām. Piesolīju Koreikam paciņu tējas, ja viņi nomedīs desmit žurkas, bet tā arī viņiem nekad tas neizdevās. Tā bija mana atriebība par to, ka viņš mani piemānīja un lika Ģimkam apēst savu draugu, bet varbūt tā arī labāk.
 Būt ziemeļos polārajā naktī un neredzēt ziemeļblāzmu? Ar mani 
tā varētu gadīties, tādēļ iespringu un ikreiz, iedams uz tualeti, raudzījos debesīs. Ja es to skatītu jūnija debesīs, iespējams, tā man patiktu, bet salstot tā manī neatstāja nekādu iespaidu. Ja nezini, kur tai sākums un kur beigas, tad arī nezini, cik ilgi jāskatās, lai gūtu pilnīgu baudījumu. Polārās ziemas ilgā nakts mani nenomāca, jo biju aizņemts ar savu mākslu, atrodoties pie laba apgaismojuma un siltumā.

Līdzīgās grāmatas:
Lato Lapsa
Viktors Suvorovs
Gundega Repše
 
Vitālijs Judins
Vitālijs Judins
Vitālijs Judins
 
Lato Lapsa
Philip Ruff
Frīda Mihelsone
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties