Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Profesijas izvēles process man ir bijis visai neapzināts — straumīte vijas, es eju nopakaļ. Mana iekšējā straumīte. Tāda bija manas ģimenes vide — es taču nezināju, ko, teiksim, dara mūrnieks. Tas ir gan labi, gan slikti. Nekad neesmu par režiju domājis mērķtiecīgi: man izņēma knupīti, sāku zīst gaisotni, kas visapkārt. Tētis un mamma tajās jomās, es klātesošs.

Tētis gribēja mācīties dziedāt. Mans vectēvs, viņa tēvs Kārlis Bredovskis, bija zemnieks ar lielām ūsām un lielu saimniecību, daudz bērnu, klasiski stingrais patriarha tips. Tētis, vārdā Žanītis, viens no jaunākajiem dēliem, lāgā mājā neiederējās. Ļaudis stāstīja — Žanītis pazudis, bet viņu atrod pļavā, zālē. Košļā smilgu un skatās mākoņos. Vectēvs noskatījis Žanītim kaimiņieni, lai salaistu mājas kopā, — tāda latviešu klasika, bet tētis grib braukt uz Liepāju mācīties dziedāt. Ļoti nenopietni. Vecaistēvs atsaka mantojumu, bet tētis visviens dodas turp, kur sirds sauc. Mācās Liepājas Tautas konservatorijā. Liepājā tajā laikā ir opera, uzstājas vēlāk izcili pasaules klases dziedātāji — ļoti vilinoši. Arī mamma tur dziedāja korī. Ar to strādāja slavenais Teodors Reiters. Tad viņa jau sāka kaut ko nopietnāku uz skatuves darīt — operetē, tur abi arī saskatījušies. Mamma nebija izcila skaistule, bet, kā stāsta, citiem skuķiem esot cēlusi nost puišus vienu pēc otra.

Mammītes tētis no barona zirgu puiša ģimenes: ieradies Liepājā, strādājis drāšu fabrikā, tad kļuvis par smago fūrmani un tā ticis pie turības — ezera pusē paša rokām uzbūvējis ģimenes mājiņu. Raibi gājis — viņam bijušas četras sievas, trīs pirmās mirušas.

Slimības vajājušas arī bērnus, kuri nākuši cits pēc cita. Bet viņš varonīgi visu dzimtu turējis un uzturējis. Arī stingrs vecis esot bijis, tikai vecāmamma mācējusi tikt ar viņu galā. Neesot ņēmusi galvā. Pašpietiekama saimniecība — cūciņas, vistiņas, siļķu muca, dārzs.

Kad nu abi saskatījušies, viss nopietni, mammas tētis rīko kāzas. Paziņo arī Bredovskim, bet skaidrs, ka šis jau nu gan neies un nebrauks: nav dēlam īstā partija. Kāzas lielas, skaļas, vairākas dienas. Pirmās dienas vakarpusē pagalmā noskan zvārguļi. Vecais tomēr klāt. Visiem no viņa lielajām ūsām bail. Pie galda sācis izteikties par vedeklu: “Kas tā par spindzeli: vai tad tās ir kājas, kas tās par acīm?” Bet mana mamma pēkšņi dod pretim: “Kas tās par muļķīgām ūsām?” Visi saķer galvas, kušina, bet vecajam tas izrādās tieši laikā: salabuši. Ļoti veiksmīgi.

Tētis grib braukt uz Rīgu, uz īsto, lielo konservatoriju mācīties. Mamma gatava strādāt par viesmīli, dodas līdzi. Bet tad abi tika iekšā Latvju aktieru arodbiedrības teātra skolā, ko vēlāk nosauca par Latvju drāmas ansambli — pie slavenā teātra eksperimentatora, Holivudas aktieru skolas pamatlicēja Mihaila Čehova. Tur bija krāšņa buķete — tālākajos gados ļoti slaveni aktieri.

Trīsdesmito gadu beigās tētis nokļūst Latvijas Radiofonā — veido bērnu iestudējumus. Viņam bija izcila alga tiem laikiem. Abi ar mammu varēja atļauties divistabu dzīvokli jaunbūvētā mājā Stabu ielā, mēbeles, vasarā Vecāķos īrēja istabu. Piedzimu es, un no nostāstiem saprotu, ka esot dzīvojis kā niere pa taukiem: viss ma­zajam Varītim.

Es neesmu Bredovskis, jo 1940. gadā Radiofonā no augšām bija nācis norādījums, ka tik publiskās profesijās vajadzētu strādāt cilvēkiem ar latviskiem uzvārdiem. Tas bija Ulmaņa uzstādījums. Pie reizes tētis jau atkal bija sastrīdējies ar tēvu un pieņēma mammas meitas uzvārdu: Brasla.

1941. gadā, kad ienāca krievi, tētis palika Radiofonā, un viņu uzreiz aizsūtīja komandējumā uz Minsku — iemeslu nezinu. Tikko viņš izkāpa no vilciena, krita pirmās vāciešu bumbas — tā tētis nozuda no mūsu dzīves uz četriem gadiem. Nebija nekādu iespēju kaut ko par viņu uzzināt, arī viņam nebija nekādu iespēju kaut ko paziņot mums. Palikām ar mammu divi vien. Tad nāca iekšā vācieši.

Ir fotogrāfija, kur mēs ar mammīti stumjam ratiņus. Fonā bija vācu virsnieki — mamma jau otrajos krievu laikos nogriezusi tos nost: ja atrastu, izsūtītu. Vienubrīd mūsu dzīvoklī mitinājās kāds vācu virsnieks. Nāca, gāja pa tumsiņu, bet lūdza viņš tikai vienu — aizklāt grāmatplauktus. Acīmredzot grāmatas vērtība viņam bija liela iepretim tam, ar ko nu bija jānodarbojas. Varbūt pārāk atgādināja mājas?

Pirms krievi atgriezās ar saviem tankiem, mamma strādāja kinofilmu iznomā — ideāli runāja vāciski. Tāpēc tagad bija jāpazūd no dzīvokļa, jāslapstās. Dzīvojām pie mammas draudzenes Stabu ielā un vēl kaut kur, es vairs neatceros. Pēdējā vieta bija Pierīgā lielā lauku mājā. Tur bija izmitināti Vērmahta kareivji. Domāju, ka tur redzēju idillisku ainiņu — vakars, vācieši dzen bārdu, atceros sarkano saules blāzmu. No rīta vācie­šu vairs nebija, nāca iekšā pirmās Sarkanās armijas triecienkomandas, soda bataljoni. Lūru pa to pašu šķirbu. Kontrasts zvērīgs — krievi uzreiz laužas kūtī, saimniece nelaiž. Bet to krieviņu par laupīšanu nošāva paša priekšnieks, virsnieks, bez lielas vilcināšanās… Spilgtas atmiņas. Nevērtīga tādā laikā ir dzīvība.

Mammas brālis Vilis brīvvalsts laikā mācījās jūrniecību. Kopā ar labākajiem viņu aizsūtīja uz Parīzi, kur franči bija uzbūvējuši mūsu zemūdenes. Viņš braucis ar “Roni” atpakaļ uz Latviju. Pēc tam Vērmahts paņēma Vili dienestā. Nezinu, vai krita gūstā vai kā citādi tur nokļuva, bet viņš izgāja baltos lāčus: no Sibīrijas atgriezās kauli un āda, ar pilnīgi sabeigtu kuņģi. Kādu laiku viņš dzīvoja pie mums. Staļina kūka jeb sliktas rupjmaizes ķieģelītis maksāja laikam trīsdesmit rubļus, bet Vilim tas nederēja, vajadzēja baltmaizi — simt divdesmit rubļu. Mamma nesa uz uteni grāmatas, sudrablietas, karotes pārdeva. Vili izvilka. Viņam bija izcili labas rokas un galva vietā, uzdienējās līdz Jelgavas pansionāta direktoram. Enerģisks, viņu tur nesāja uz rokām, bet augstāk sibīrieši jau nevarēja tikt.

Vēlāk uzzināju arī tēta stāstu. Viņš Baltkrievijā bija no­nācis tieši krievu atkāpšanās brīdī, iesaukts Sarkanajā armijā. Pēc savas būtības nebūdams karavīrs, viņš kļuva par sanitāru. Aptuveni varam nojaust, ko sanitāri redz, jūt un domā kara laikā. Viņi ir tie, kas iznes ievainotos, mirušos no reāla kaujas lauka. Varu tikai iedomāties — tev ir saulains dzīvoklītis, tikko dzimis dēlēns, miers mājās un tad sanitārs frontē. Viņi ar mammu iepriekš neko daudz par lielajām pasaules problēmām nebija domājuši, bet tas jau neglābj...