Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

MANA TURKU KAFIJA

Grāmata pievienota: 13.02.23
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki ar atlokiem
Autors:
Laima Kota
Lapaspušu skaits:
224
Platums:
168
Augstums:
224
Cena:
9.19 Eur
Izdošanas gads:
2023

ATKĀRTOTS IZDEVUMS!

“Kad no Laimas Muktupāvelas tapu par Laimu Kotu, no eiropeiskajiem ziemeļiem pārcēlos dzīvot uz austrumniecisko Turciju.
 Manā Stambulas dārzā aug mītiski koki: ābele, vīģe un lauru koks – pietiekami pilnai laimei. Ja saskata Turcijas bijušo civilizāciju klātbūtni, esošo kultūru slāņainību, ja izprot laiku lokus un vēstures likumsakarību mijiedarbību, tad jāsecina, ka mūsdienu Turciju raksturo multikulturāla sadzīvošana. Esi tāds kāds esi, vai arī esi kāds vēlies būt, teicis Rūmi. “..viena maza turku pupa ceļoja uz... viens, div’, trīs, un tu esi brīvs..” Dzīvojot Stambulā, tā arī jūtos. Austrumu siltums izkausēja manī rietumnieciski leduscieto feministi.
 Dzīvojot starp turkiem, piedaloties ģimenes godu rituālos, vērojot tradīcijas un attiecības ar līdzcilvēkiem caur pašu turku vērtību skalu, sapratu, ka tradīciju turpināšana nemainītā veidā un kolektīvās apziņas esamība, kas ir islāma fundaments, mūsdienu turku sabiedrību veido par monolītu, nesadrumstalotu spēku. Tieši tāpēc man nācās mainīt rietumnieciskos aizspriedumus par “baisi-viduslaicīgi-neizprotamajiem turkiem”, no kuriem kā sveša spēka baidās liela daļa eiropiešu. Turku ikdienišķajā tradīcijā dominē nepieciešamība rēķināties un rūpēties par saviem tuvākajiem, kas ikdienā izpaužas kā vecāko godāšana. Dzīves laime ir saskanīgā ģimenes dzīvē, domā turcietes. Dzīves laime ir labs darbs, mīloša sieva un godam izaudzināti bērni, domā turki. Piederību islāmam ikdienā uzsver, nerimtīgi gādājot par savu dzimtu, domājot par kopējo labumu, atliekot malā individuālo norobežošanos un neļaujot vaļu liberālo ideju slavinātam egocentrismam. Meditācijas vienatnē turkiem neder, bet gan sabiedrību vienojošais kopējs mielasts, saviesīga tējas padzeršana un sarunas par dzīvi raksturo īstos turkus. Daudzas tradīcijas, kuras mazliet pārveidotā veidā vēl praktizē turki, antropologi saista ar laiku pirms monoteisma kultūras, bet paši turki to ir aizmirsuši. Forma mainās, bet dziļi slēptais saturs kā sargsuns sargā sabiedrības veselīgumu.
 Mūsdienu Turcija sevī ir sakausējusi pasaules pirmo zemkopju kultūru misticisma pilno pragmatismu, Trojas Helēnas skaistumu un karaļa Krēza bagātību, romiešu spožumu, bizantiešu ikonu zelta atblāzmu, osmāņu varenības apziņu ar moderno Rietumu demokrātiski cilvēcisko ideju praksi. Bet Stambula ir kā sultāniete — skaista, vēlīga, mazliet gražīga, bagāta un tāpēc arī dāsna!” — tā par jauno grāmatu stāsta pati autore.

Laimas Turcijas stāstus papildina koši fotoattēli.

Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska

Grāmatas pirmizdevums klajā nāca 2012. gadā

Bosfors un tik, cik var paņemt 

“Patiešām tev baiļu nav?’’
“Arī par to, kas jau ir noticis, paldies!’’ 

Kad lidmašīna nolaižas Stambulas Ataturka lidostā, līņā. Kā tad tā? Kur saule, ko visi tā slavē un solīja? Taču lietutiņš, tāds kā caur smalku sietu, ir silts. Saņemot robežsarga iespiestu zīmogu pasē, ieeju lidostā. Tradicionālajos garajos musulmaņu sieviešu mēteļos saģērbušās tantes rāmi gaida maliņā, viņu dēli, vīri un mazdēli skraida, noskaidro, kur un pie kāda galdiņa/lodziņa jāstāv, kur atrodama bagāža.
 Kamēr gaidīju savu bagāžu, vēroju sieviešu sejas, un tās pārsteidza ar pašpārliecinātību, sak, lai šie skraida, lai vīrieši rīkojas un noskaidro, man tas nav jādara. Tipiski rīcības sievietei eiropietei es pati devos meklēt, saprast, atstiept, panest un noturēt savu jaunveidojamo pasauli.
 Sagaidītāju pūlis skatījās uz atbraucējiem, skanēja atpazīšanas prieka saucieni, un laimīgie sagaidītie apkampās, pa turciskai austrumnieku modei sabučojās uz abiem vaigiem — it kā būtu krāsotas lūpas, pat ar lūpām nepieskaroties, pagriež vienu vaigu, tad saudzīgi otru. Turcijā ar visiem pat pa draugam sabučoties nedrīkst — kurdu vīrietis, lai arī cik labu izglītību ieguvis, tulko Korānu no arābu uz kurdu, runā septiņās austrumu valodās, pāris dienu vēlāk uz mani skatīsies it kā man cauri, pat roku nepasniegs, jo tāda ir viņa reliģiskā pārliecība — nepieskarties sievietēm. Bet tajā brīdī, kad visapkārt skanēja sasaukšanās prieks, iejuku gaiši ģērbušos cilvēku pūlī.
 Stambulā dzīvo ap sešpadsmit miljonu iedzīvotāju. Un es ar vēl klāt!
 Somu man nebija daudz. Viena, tā pati ar lietām, kas man, kā drīz vien saprotu, nebūs ne noderīgas, ne vajadzīgas.

Es pārcēlos mācīties dzīvot tālāk, kā man piedāvāja liktenis. Esmu mainījusi uzvārdu, dzīvesvietu. Mācīšos darīt to, kas man vienmēr ir paticis, ko agrāk esmu varējusi darīt hobija līmenī, bet kam nekad nav pieticis laika. Vēlējos sākt ar mozaīku mākslu, ko biju mācījusies pirms trīsdesmit gadiem un kas man labi padevās, — no maziem flīzīšu gabaliņiem salikt brīnumu, ko veido no smaga, netīra, pacietīgi veikta melna darba, kur rezultāts un mozaīkas koplaukums redzams vien tad, ja paiet vismaz pāris soļu attālāk. Kaut varētu tā paskatīties uz savu dzīvi, nevis pa atsevišķam saskaldītam gabaliņam, bet kopumā, tad aina pavērtos vērienīgāka, būtu redzamas kopsakarības un būtu saprotama ne tikai manas dzīves kompozīcijas loģika.
 Vēlējos vienkārši dzīvot. Stambulā man to piedāvāja.
 Teicu sev, ka mācīšos dzīvot citādas kultūras dzīvi nevis kā ceļotāja no ārpasaules, bet būšu šajā kultūrā, dzīvošu turkos, sarunāšos par dzīvi, klausīšos stāstos, sapratīšu, kāda ir turku dzīve, un kopā elpošu vienu gaisu, staigāšu zem vienas saules, kas solās būt karsta. Varbūt ieraudzīšu un sapratīšu, kāpēc no viņiem baidās eiropieši, un varbūt atskārtīšu, kāpēc viņi varēja vairāk nekā pusotru tūkstoti gadu pārvaldīt Osmāņu impēriju. Man tas uzliek noteiktus pienākumus, un esmu tiem sagatavojusies.

Krāmējot mantas, vēl Rīgā aizdomājos, ko ņemt līdzi? Cik somās jāsaliek līdzņemamais, zinot, ka man ir biļete vienā virzienā? Kurpes, zābakus, kleitas? Varbūt ēdamo? Smieklīgi, vai ne? Latvijā paliek ar manu mīlestību, sviedriem un darbu sakārtoti īpašumi, bet tos līdzi nepaņemšu. Pie atvērtās somas stāvēju kā pie sava kapa, pat jautri iesmejoties. Ticiet man, tā bija laba sajūta — redzēt, ka atstāj daudz un labu, bet līdzi uz jaunu dzīvi savos piecdesmit gados paņemšu tik, cik satilpst saujā.
 Labprāt ņemtu līdzi draugus, kuri nebrauc prom, jo viņiem Latvijā vēl ir darbi. Bērni man lieli. Nekas mani nekavē paņemt vienu somu, ko palikt pagalvī. Tā arī darīju.
 Man līdzi ir tikai vecāsmammas sarkanā dzintara krelles. Tajā brīdī, kad izlēmu par krellēm, biju kā viena no tiem, kuri, prom braucot, līdzi paņēma visneloģiskākās lietas, kas viņiem parasti jaunajā dzīvē nebija vajadzīgas. Piemēram, mani īpaši sajūsmināja Aleksandra Pelēča aprakstītais, ka viņa pagastnieks, kuru, atšķirībā no manis, izsūtīja, līdzi paņēmis kāpostakmeni — apaļu akmeni, ko uzliek skābētiem kāpostiem, lai nospiežas suliņa, vai vecāsmammas māsa, kura 1946. gadā, pat otrreiz izsūtīta, līdzi paņēma Ļeņina kopotos rakstus, nevis desmit kilogramu maizes vai speķa.
 Bet es nedodos prom spiestā kārtā. Turcija ir mana izvēle. Turcija ir vieta, kur man nesalst, kur, citējot internetā atrastu latviešu meiteni Stambulā, vārdā bosforazvaigzne, varu teikt tieši to pašu — “kā ieraudzīju Stambulu, tā nolēmu palikt, atbraucu ar vienu čemodānu…’’.
 Sarkanā dzintara krelles paņēmu līdzi. Tās pavadījušas mani dzīves nozīmīgākajos mirkļos, rotājos ar tām visās savās kāzās, svētkos, lielos godos tās sargājušas manu kaklu kā bruņas.

Mani sagaida Jusufs, Ahmeta dēls, — smuks un jauns kā turku janičārs. Viņš pašmācībā apguvis angļu valodu, ir sācis savu biznesu — pirms gada iekārtojis bio/eko ēdamlietu veikaliņu. Jusufs mani aizved uz māju — Istanbul, Nispetiye. Dzīvošu jaunās Stambulas Eiropas daļā, tas mammai var būt mierinājums. Pavadot viņa teica — ak, tik tālu, vai, cik tālu. Mamma, Turcija arī ir Eiropā, teicu. Izejot uz balkona, redzēju tālē Boģazici/Bosfora tiltu. Otrpus Bosfora kanālam — Āzija. Turcijas Anatolija. Mazāzija. Tajā brīdī iedziedājās vismaz četri pieci muedzini, kas no apkārtējām mošejām sauca atcerēties par Visaugstāko. 

Pirmajā naktī uztrūkos savā gultā — aiz loga kliedza sieviete gluži kā dzemdību sāpēs. Pietrūkos, pielēcu, izskrēju uz balkona — kur? kas jāglābj? Dzemdējošas sievietes kliedziens atskanēja vēlreiz. No gaisa, no tumšajām debesīm. Stambulas kaijas kliedza cilvēciskotās balsīs, tās šaudījās naksnīgajās debesīs kā baltas bultas, pikēja, trāpot tieši cilvēku prātos, paliekot atmiņā uz neizdzēšanu.

Līdzīgās grāmatas:
Zintis Sils
Gundega Repše
Aldis Bukšs
 
15 balsis
Arnolds Auziņš
Autoru grupa "Tekstūra"
 
Nora Ikstena
Andris Zeibots
Niks Keivs