DZĪVE, NARKOTIKAS UN ROKENROLS
Biogrāfisks, dokumentāls un tomēr dzīvīgs, ieintriģējošs un ļoti enerģētisks romāns, šoreiz par veciem laikiem — par deviņdesmitajiem un divtūkstošo sākumu. “Dzīve, narkotikas un rokenrols” būs interesanta tiem, kam patika Lācīša debijas romāns “Stroika ar skatu uz Londonu” un tās turpinājums, 2023. gadā iznākusī “Oxforda ar skatu uz universitāti”, gan tiem, kam mūzikas andergraunds varbūt šķiet sveša, uz viņiem neattiecināma joma. Šoreiz stāsts ir par notikumiem pirms Lācīša pārcelšanos uz Angliju, tātad varētu teikt, ka šī ir triloģijas pirmā daļa. Celtniecības vietā tagad centrālā tēma ir mūzika un tās spēlēšana, turklāt divās paralēlās pasaulēs: paša Lācīša piedzīvojumi sviestrokā, kā arī atmiņas par piedzīvojumiem ar senu draugu Rolandu Ūdri — Ūdrīti no grupas The Hobos. Grāmata varētu būt interesanta arī tiem, kam patika Ilonas Balodes grāmatas “Rīga-Pekina” un “Ielu muzikantu piezīmes”. Visas trīs vieno Rolanda Ūdra tēls, tomēr, ja Balode apraksta savas un Ūdrīša gaitas pēc abu iepazīšanās 2009. gadā, tad Lācītis vairāk fokusējas uz senākiem notikumiem, vēl pirms bija sākušies The Hobos, gan pietiekamu uzmanību pievēršot arī grupas slavas laikiem un dzīvei “pēc”. Grāmatā vēstīts arī par citām blicēm, kā sviestrokeriem “Pupociklu Vasara”, kurā reiz bungas spēlējis Pēteris Helmss no “Aparāta”, un kuras sastāvā autors mēdz uzstāties joprojām. Pieminētas roka kafejnīca “Saksofons” un Pasaku māja “Undīne”, kā arī pa laikam iepīts kāds stāsts par personāžiem, ko varēja sastapt šajās nu vairs neesošajās andergraunda mūziķu pulcēšanās vietās. Šajā grāmatā daudz uzmanības veltīts sviestroka spēlēšanai un vētrainajai jaunībai, taču ne tikai. Nu jau sešus gadus Lācītis dzīvo Kanādā, kur, ieguvis psihoterapeita kvalifikāciju, cenšas pārvērst jaunības dulluma pieredzi palīdzībā cilvēkiem, kuri cīnās ar mentālas dabas izaicinājumiem un atkarībām — tāpēc vārds “narkotikas” nosaukumā nav ne joks, ne koķetērija, tā ir būtiska un visai nozīmīga grāmatas vēstījuma šķautne nopietnām pārdomām. Grāmata ir ne tikai atskats uz jautro un bēdīgo jaunību, bet arī mēģinājums reflektēt par piedzīvoto no nobriedušākas pozīcijas, ko formējusi dzīves un darba pieredze. Tomēr, kā jau Lācītis, autors, joprojām labvēlīgas ironijas pilns, palaikam mīļi pavīpsnā par mūsu katra centieniem risināt dzīves lielās problēmas un atgādina — humors ir universālas zāles pret jebkuru kaiti. Grāmata tapusi, konsultējoties ar veselu pulku cilvēku, un lielā mērā ir gan autora, gan daudzu citu draugu dāvana Ūdrītim. “Šis ir biogrāfisks vēstījums par autora un viņa laikabiedru dzīvi. Tajā vijas vairākas stāsta līnijas. Lācīša paša piedzīvojumi, atmiņas par mūziķi Rolandu Ūdri jeb Ūdrīti, ar kuru autoru vieno jaunības dienu draudzība, kas noturīga joprojām, kā arī laikmeta notikumu un strāvojumu apraksts. Lācītis ir perestroikas bērns, kas paguvis pieaugt PSRS un pieaugušā dzīvi būvējis jau pēc Dzelzs priekškara sabrukšanas, vispirms brīvajā Latvijā un pēc tam jau Rietumos. Cilvēks ar katru kāju citā laikmetā. Neatņemama šī stāsta sastāvdaļa ir mūzika, jo Lācītis jeb Sniegs ir viens no sviestroka žanra spēlētājiem Latvijā. Taču visinteresantākais ir tas, ka mums beidzot ir iespēja ieraudzīt paša Lācīša patieso Es, kas līdz šim uz mums slepus lūkojies no viņa radīto romānu tēlu drapērijām.” — Ilona Balode, aktrise, mūziķe un rakstniece Grāmatas mākslinieki Māris Biezaitis un Jānis Esītis Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Cieto vāku sējums, 456 lpp., izdota 2026. gada 25. jūnijā Katram bērnam dzīvē ir periods, kad viņam liekas, ka vecākiem ir superspējas. Man tāds, protams, arī bija; ar to starpību, ka mani vecāki superspējām ticēja ne mazāk kā es, un tas mūs vienoja. Redzi, padomju vara daudz ko slēpa. Slēpa gulagus, slēpa to, ka padomju auto un helikopteri būvēti pēc zagtiem rasējumiem, ka žigulis īstenībā ir fiats, slēpa kapitālistu radiosignālus ar tā saucamā zāǧa palīdzību (briesmīga statiskā trokšņa raidītāji, kuru uzdevums bija pārmākt “Amerikas Balss”, Luksemburgas Radio vai BBC krievu radioviļņus). Slēpa to, ka reizēm veikalos pietrūkst desas un ka padomju kvalitātes zīmei, cilvēciņa formas rokām un kājām, pietrūkst galvas (to gan bija grūti nepamanīt; pie velna, galvas vietā bija četri burti: C, C, C un P). Visam pa virsu, PSRS bija ateistiska valsts, un cenzūras smacētajām valsts izdevniecībām neļāva publicēt neko, kas būtu saistīts ar reliǧiju, garīgumu vai pat filozofiju, ja vien tā nebija skarba kritika “reliǧija ir opijs tautai” stilā. Bet jo vairāk tevi močī, jo vairāk gribas kļūt par disidentu un močīt pretī, darot to, kas aizliegts. Padomju tauta dzīvoja aizā starp sapni un realitāti, un no aizas dibena izkļūt nekādi nesanāca galvenokārt tādēļ, ka tas bija dibens, no kura nevienu nelaida ārā. Palasot tā laika avīzes un paskatoties TV, nezinātājam varēja uznākt pacilājoša sajūta par attīstītā sociālisma triumfu un komunistiskās laimes saulaino tuvumu tepat aiz stūra. Toties, ejot pa ielu vai ieejot veikalā, sanāca novērot pelēku cilvēku straumes nospiesti velkamies no darba uz mājām padomju trikotāžas industrijas ražotajos, depresīvi pelēkajos plašķos (“Līvu” videoklipā dziesmai “Dzimtā valoda” Jānis Grodums dzied, saǧērbies tieši tādā), kamēr veikalos tukši plaukti.
Ne par velti viena no tā laika anekdotēm stāsta par onkuli, kurš aiziet uz poliklīniku un lūdz vizīti pie ausu un acu ārsta. Uzņemšanā viņam saka: jūs laikam domājat ausu, kakla un deguna ārstu? Bet viņš atbild: nē, nē, man vajag tieši ausu un acu ārstu! Saprotiet, es dzirdu vienu, bet redzu kaut ko pavisam citu! Attiecīgi, ja padomju vara saka: dzīves pēc nāves nav, spoku arī, bet filipīniešu ekstrasensi īstenībā nemaz nespēj ar kailu roku atvērt slimniekam vēderu, izoperēt ārā briesmīga paskata kunkuļus un pēcāk ar pieskārienu sadziedēt griezumu pilnīgi bez rētas, tad kas jādara saprātīgam cilvēkam? 
Līdzīgās grāmatas:
|
Žanri
Meklēt grāmatu
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv
Visas tiesības aizsargātas ©2009
