Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Tas liekas savdabīgi, ka, uzsākot gājienu pie Margrietas Celmiņas, kā pirmais un būtiskākais orientieris izrādās lielpilsēta, Rīga, kas, piekrītot Valentīnas Freimanes atzinumam, “ir pilsēta, kurā var dzīvot, tā acīmre­dzot ļoti organiski ir augusi cilvēka proporcijās”.

Dīvaini, jo, iepazīstot mākslinieces gleznas, rodas priekšstats, ka viņas pēdas jāmeklē kaut kur dziļi Vidzemes laukos. Un arī šī nojausma ir pareiza. Tomēr stāsta sākums ir pašā pilsētas viducī, atkāpjoties pāris paau­džu senā pagātnē. Krietni labāk par Latvia Travel, Michelin un citu līdzīgu mūsdienu ceļvežu piedāvāto šajā situācijā kalpo Augusta Deglava romāns “Rīga”. Tur aprakstītie vēstures pavērsieni, kultūras dzīves notikumi un cilvēku likteņi uzskatāmi atspoguļo sakņu sistēmu, kurā vistiešākajā veidā iesaistīta arī Celmiņu dzimtas vēsture. Aizkustinoši ir uzzināt, ka romāna varoņa Krauklīšu Pētera prototips Kristaps Bergs bija draugos ar Margrie­tas tēvu Kārli Celmiņu. Līdzīgi bijuši abu dzimtu ciltstēvu ideāli, zemnie­ciskā gudrība un pamatīgums, kas roku rokā ar izteiktu mērķtiecību un neatlaidību katram palīdzēja gūt panākumus centienos pēc materiālās un garīgās bagātības. Attieksmi pret dzīves finansiālo pusi raksturo Kristapa Berga teiktais: “Manta ir mērķis, pēc kura vai visa pasaule dzenas, jo, pareizi lietota, tā izplata svētību ap sevi. Tāpēc arī katrs grib no viņas pēc iespējas daudz iegūt, lai nodrošinātu savu un savējo dzīvi, lai to darītu jo glītu un patīkamu. Cīniņš pēc mantas ir ass un vispārīgs, nevienam tas nedod miera: bagātajam jābūt katru brīdi nomodā, jāmanās un jācīnās, lai nezaudētu iegūto mantu. Nemantīgajam jādomā un jāgudro, jāizlieto gara un miesas spēki, lai piekļūtu pie tās. Tomēr nav jādomā, ka šinī cīņā mums būtu vienam no otra mutes sev par labu kas jāatrauj, vienam jātīko pēc otra mantas. Pasaules radītājs mums devis zemi, kurā atrodas tik daudz bagātības, ka mums visiem būtu diezgan, ja tikai prastu iz tās smelt, ja tikai zinātu pareizi ierīkoties šinī Dieva zemītē.”

“Tēva svētība uzceļ bērniem namus,” — izceļot šo domu kā vad­motīvu Bergu dzimtai veltītās izstādes aprakstā, Aina Rozeniece trāpīgi norādīja: “Kristaps Bergs un viņa domubiedri te atklājās kā godavīri, kas neatlaidīgi cīnījušies par latvisku, darbīgu un turīgu Rīgu”.21 God­prātība — tas ir atslēgas vārds, kas ierakstīts šo dzimtu pamatos, ļaujot pastāvēt cauri gadiem, par spīti deportācijām, piespiedu emigrācijai un citām sarežģītā laikmeta nelaimēm.

Par Bergu un Celmiņu ģimeņu saiknēm liecina senās fotogrāfi­jas. Piemēram, interesants ir 1911. gada uzņēmums, kur Celmiņu ģime­nes radu un draugu vidū ir Kristapa Berga kundze Šarlote. Margrietas albumā līdzās uzņēmumam sīki izskaidroti Bergu ģimenes raduraksti.

Bet tas būs vēlāk. Lai saprastu dzimtas sākotni, ir jāatgriežas 19. gadsimta 60. un 70. gados, ko Augusts Deglavs piedāvā skatīt gan cilvēka augstuma tuvplānos, gan lidojumā jumtiem pāri. Tas ir laiks, kad, pateicoties iegūtajai pārvietošanās brīvībai, no laukiem pilsētā saplūda latviešu straumes. Atsaucoties jaunlatviešu kustības ideologu aicinājumiem, līdz ar ekonomisko pozīciju nostiprināšanos, pamazām radās ievērojams nacionālās inteliģences slānis un attiecīgi aktivizējās arī kultūras dzīve. Romānā sīki aprakstīta Rīgas Latviešu biedrības dibināšana un aktivitātes. Tā ir organizācija, ko lielā mērā var uzskatīt par daudzu latviešu, arī Celmiņu un Bergu, dzimtas garīgo šūpuli. No Deglava stāstītā mēs uzzinām, kā radās latviešu teātris (arī tam bijusi nenoliedzami liela loma abu ģimeņu garīgajā izaugsmē), pirmie latviešu vispārīgie dziesmu svētki. Iesaistīšanās nacionālajā kustībā un kāpināta interese par šiem jautājumiem Celmiņu dzimtas pamatnē iekļauta kā būtiski svarīgs balsts.