Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Pret visiem

Grāmata pievienota: 26.02.14
 
Apakšvirsraksts:
Krīze Padomju Savienībā un cīņa par varu valstī pirmajā pēckara desmitgadē
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Viktors Suvorovs
Lapaspušu skaits:
352
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.71 Eur
Izdošanas gads:
2014

Skarbais padomju militārisma kritiķis, bijušais izlūkošanas virsnieks Viktors Suvorovs (1947), ir iecienīts rakstnieks ne tikai savā dzimtenē, kur viņam aizmuguriski piespriests nāvessods, bet arī daudzās citās pasaules valstīs. Šo popularitāti var izskaidrot ar viņa paša teikto: “Man pārmet: tu raksti vēsturi, tikai tavs stils, raugi, nav zinātnisks. Piekrītu. Netaisnojos. Neesmu vēsturnieks, pie tādiem sevi nepiepulcinu. Vienkārši pūlos tikt skaidrībā ar dažiem mūsu nesenās pagātnes neskaidrajiem momentiem. Un, ja izdodas uzrakt ko tādu, kas cilvēkus varētu interesēt, publicēju.” Viktora Suvorova jaunākais darbs “Pret visiem” ievada Hruščova laiku triloģiju “Dižās desmitgades hronika”, kuras otrā grāmata — aizraujošs politisko intrigu trilleris “Kuzjas māte” pie lasītājiem nonāca jau 2013. gadā.

No krievu valodas tulkojis Jānis Kalve
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

4. NODAĻA

1

Sutīga, lipīga 1952. gada vasara. Pie robežas drūmi klīst mākoņi. Bet virs Maskavas nekādu mākoņu. Putekļi un tveice. Naktī visi Maskavas logi līdz galam vaļā. Ak, kaut ieducinātos! Bet nav attīrošās lietusgāzes, kuru gaida nonīkusī pilsēta.
 Biedrs Staļins ieslēdzies vasarnīcā Volinskā.
 Biedrs Staļins nevienu nepieņem.
 Biedrs Staļins kaut ko plāno, kaut ko gatavo.
 Un katram, kurš spējīgs domāt, ir pilnīgi skaidrs, kas tieši padomā biedram Staļinam.
 Kremlī briest sazvērestība pret biedru Staļinu.
 Augstākie valsts vadītāji, uzticamie Staļina skolnieki un līdzgaitnieki — Berija, Maļenkovs, Hruščovs, Bulgaņins, Mikojans, Molotovs, Vorošilovs, Andrejevs — apvienojušies pret Tautu vadoni.
 Jau vairāk nekā trīsdesmit gadu par PSRS sauktā valsts atradās ārkārtīgi smagā ekonomiskajā krīzē.
 Kapitālistiem reizi pa reizei atgadījās pārprodukcijas krīzes.
 Pie viņiem fermeri pienu izgāza zemē, kāva govis, apraka kautķermeņus, apkaisītus ar hloru, un dedzināja graudus, jo nebija, kur tos likt. Progresīvie kinematogrāfisti filmēja šo barbarismu un rādīja pirms seansu sākuma kinoteātros visā pasaulē.
 Pie mums tā nebija. Un nevarēja būt. Pie mums sociālistiska ekonomika. Pie mums plosījās hroniska produkcijas trūkuma krīze. Mums nebija, ar ko barot valsti.
 Un visus šos gadu desmitus mūsu vadoņi meklēja šī stāvokļa iemeslus. Pirmajos gados viss bija skaidrs: sabrukums pēc Pilsoņu kara.
 Pēc tam atklājās, ka kulaki slēpj maizi un negrib to pārdot. (Kāpēc negrib? Vai viņiem naudu nevajag?) Kulakus apšāva. Miljoniem. Taču labāk nekļuva.
 Tad pēkšņi pavisam kristālskaidri atklājās, ka traucē kaitnieki. Kaitniekus meklēja visur, tvarstīja, tiesāja, ieslodzīja, šāva. Atkal miljoniem. Labāk nekļuva.
 Pēc tam karš. Bads pēc kara ir saprotams — sabrukums.
 Pienāca 1952. gads, septiņi gadi pēc kara, bet valsts nevar pati sevi pabarot. Vajadzēja kaut ko kardināli mainīt.
 Tāpēc biedrs Staļins nolēma nomainīt visu valsts augstāko vadību.
 Tāpēc visa valsts augstākā vadība nolēma nomainīt biedru Staļinu.

2


Taču gāzt Staļinu no virsotnes nepavisam nav vienkārši. Staļins — Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas ģenerālsekretārs. Tas ir viņa galvenais ieņemamais amats nu jau 30 gadu. Šis amats ir noturīgas un spēcīgas varas vertikāles virsotne.
 Staļina pretiniekiem bija muļķīgi vienkāršs variants: pilnīgi legāli kārtējā partijas kongresā neievēlēt Staļinu šajā galvenajā Padomju Savienības amatā.
 Staļins zināja, ka briesmas viņam draud no dažādām pusēm, tajā skaitā — arī no šīs: nākamais partijas kongress varēja izvadīt viņu pensijā atvadu runu un aplausu dārdoņas pavadībā. Tāpēc, pārkāpjot statūtus, Staļins nesasauca kongresu nu jau trīspadsmit gadu, palaižot garām četrus termiņus.
 Saskaņā ar partijas statūtiem Centrālās Komitejas plēnumu vajadzēja rīkot ne retāk par reizi trijos mēnešos. Arī šo likumu biedrs Staļins akurāti ignorēja, nerīkojot plēnumus gadiem un palaižot garām desmitiem termiņu.
 1952. gada 5. augustā Politbiroja locekļi, acīm redzami pret Staļina gribu, sasauca Centrālās Komitejas plēnumu, kurš pieņēma lēmumu par steidzamu VK(b)P XIX kongresa rīkošanu pēc diviem mēnešiem.
 Tika izdomāts pietiekami nozīmīgs iemesls: partijas statūti novecojuši, jāpieņem jauni statūti, kuros, starp citu, partijas kongresu rīkošanu paredzēja ne tikai augstāko partijas orgānu lēmums, bet arī zemāko partijas organizāciju pieprasījums.
 Proti: nav svarīgi, vai biedrs Staļins vēlas vai nevēlas sasaukt partijas kongresus, kongresi var notikt arī bez Vadoņa atļaujas un piekrišanas, pretēji viņa plāniem un nodomiem. Tā sakot, pēc neskaitāmiem darbaļaužu lūgumiem.
 Šis jauno statūtu noteikums bija antistaļinisks.
 Personāli vērsts pret Staļinu.
 Jebkurai zemākai partijas organizācijai gan pirms tam, gan pēc tam kategoriski neieteica izrādīt iniciatīvu. Turklāt tik svarīgos jautājumos. Tiesības pieprasīt partijas kongresa sasaukšanu, kuras garantēja jaunie statūti, turpmākajos gadu desmitos neizmantoja neviena partijas organizācija. Nevienam partijas sekretāram, lai cik augsta vai zema ranga viņš būtu, nevarēja iešauties prātā kaut ko izdarīt pēc paša iniciatīvas bez komandas no augšas vai pieprasīt kaut ko no augstākiem vadoņiem.
 Gaidāmajā XIX kongresā, kura atklāšana bija paredzēta 1952. gada 5. oktobrī, tika ierosināts nosaukumu VK(b)P, proti, Vissavienības Komunistiskā (boļševiku) partija, nomainīt ar PSKP — Padomju Savienības Komunistiskā partija.
 Arī Politbirojam vajadzēja mainīt nosaukumu un turpmāk saukties par Centrālās Komitejas Prezidiju. Bija plānots ieviest daudz jauninājumu.
 Viltības pamatā bija tas, ka oficiālo debašu tukšajos vārdu plūdos, ko izraisīja jauno statūtu parādīšanās, zuda sīka, nepamanāma detaļa. Viltīgo Staļina skolnieku un līdzgaitnieku sacerētie statūti apgāja — vienkārši nepieminēja — Centrālās Komitejas ģenerālsekretāra amatu.
 Īpaši jāuzsver: amatu nelikvidēja, neatcēla, bet vienkārši nepieminēja.
 Kongresu sasauca. Kongresā pasludināja grandiozos plānus septiņjūdžu soļiem virzīties uz gaišo rītdienu un darbaļaužu dzīves visu iespējamo uzlabošanos. Kongress draudzīgi nobalsoja par jaunajiem statūtiem un līdz ar to, neapzinoties, ko dara, un nenojaušot par to, atņēma Staļinam viņa galveno amatu.
 Delegāti pat nepamanīja, ka piedalās valsts apvērsumā.
 Vai Staļins varēja samierināties?
 Jebkurš varēja.
 Tikai ne viņš.

3

Par to, ka kongress bija visai neparasts, liecina šādi fakti.
 Pirmais. PSKP XIX kongresa stenogramma nav atslepenota arī pēc 60 gadiem.
 Ir fotogrāfijas, ir hronika: sēžu zāle, tribīne, taisni tās priekšā un nedaudz zemāk — četras stenogrāfistes. Taču to, ko pierakstījušas šīs stenogrāfistes, nevienam nez kādēļ nevar rādīt.
 Otrais. Pēdējā kongresa darba dienā bija pieņemts ievēlēt jaunu Centrālās Komitejas sastāvu. Jaunievēlētā Centrālā Komiteja tūlīt pat sanāca uz savu pirmo plēnumu, lai ievēlētu vēl augstāku vadību — Centrālās Komitejas Politbiroju. Pēc tam notika kongresa noslēguma sēde, kurā paziņoja CK Politbiroja sarakstu: lūk, tie, kuri no šī brīža jūs komandēs.
 XIX kongresā viss bija ne tā. Pēdējā dienā tika ievēlēts jauns Centrālās Komitejas sastāvs. Taču Centrālā Komiteja nez kāpēc neievēlēja vēl augstāku vadību, kuru no šā brīža dēvēja par CK Prezidiju.
 Kongress pabeidza savu darbu 1952. gada 14. oktobrī, delegāti aizbrauca katrs uz savām mājām, nezinot, kurš tad tagad vadīs partiju un valsti. Un tikai pēc divām dienām, 16. oktobrī, notika plēnums.
 Trešais. Plēnumā ar garu (pusotras stundas) runu uzstājās biedrs Staļins. Tā ir pati pēdējā Staļina uzstāšanās. Pusotra stunda ir neierasti ilgi. Staļins mācēja klusēt. Te pēkšņi viņš eksplodēja. Mēs tikai nezinām, par ko viņš runāja. Tās runas stenogramma ir slepena arī pēc 60 gadiem.
 Zināms vien, ka Staļins šajā plēnumā publiski nosauca biedru Molotovu un Vorošilovu par britu spiegiem. (Viņu sievas jau sēdēja Lubjankas pagrabos un paklausīgi sniedza liecības, kuras no viņiem mīļi prasīja Staļina izmeklētāji.)
 Agrākos laikos pēc Staļina apsūdzības spiegošanā biedru Vorošilovu un Molotovu tūlīt pat vilktu ārā no zāles. Pēc tam — slēgta tiesa, kuras lēmums jau iepriekš noteikts, un nošaušana.
 Var arī bez tiesas.
 Apbrīnojami, bet augstākie partijas darboņi uz šādām visu laiku un tautu ģēnija apsūdzībām nereaģēja.
 CK Prezidija jaunā sastāva vēlēšanās Staļins noraidīja biedru Andrejevu, Vorošilovu, Kaganoviču, Kosiginu, Mikojanu un Molotovu.
 Proti, Staļins pieprasīja padzīt no varas augstumiem lielāko daļu no iepriekšējā Politbiroja sastāva, pēc kura lēmuma tika rīkots antistaļiniskais XIX kongress.
 Apbrīnojami, bet CK locekļi Staļina noraidījumu nepieņēma, tika izlemts visus nosauktos biedrus no jauna ievēlēt partijas augstākās vadības sastāvā. Tajā skaitā pilnīga uzticība tika izteikta arī abiem “britu spiegiem”. Tika izsvērts, ka “spiegi” ir gana cienīgi arī turpmāk vadīt Padomju Savienību un mūsu daudzos jaunākos brāļus.
 Staļins tūlīt pat izdara atbildes gājienu.
 Politbirojā, kurš vadīja valsti līdz 1952. gada oktobrim, bija 11 locekļu (Staļins, Maļenkovs, Berija, Bulgaņins, Vorošilovs, Kaganovičs, Kosigins, Mikojans, Molotovs, Hruščovs, Andrejevs) un viens kandidāts (Šverņiks). Vadoņu sarakstu veidoja nevis alfabēta secībā, bet gan pēc stāvokļa, kādu vadoņi ieņēma hierarhijā.
 Staļins ierosināja: ja reiz mums tagad ir nevis Politbirojs, bet Centrālās Komitejas Prezidijs, paplašināsim pārstāvju loku šajā orgānā — nevis 11, bet 25 locekļus!
 Politbirojā, ja Staļinu neskaita, bija desmit vecu, sadumpojušos locekļu. Tiesa, divi no viņiem, Kosigins un Andrejevs, izrādīja zināmu nedrošību un atturību.
 Staļins nolēma ieliet jaunā augstākā vadošā orgāna sastāvā svaigas asinis. Šajā gadījumā antistaļiniskais vairākums atšķaidīsies un kļūs par mazākumu.
 Bet kandidātu skaitu Staļins ierosināja palielināt no viena līdz vienpadsmit.
 Tātad: locekļu un kandidātu bija 12, bet vajadzēja kļūt 36!
 Kopējais pieaugums — tieši trīs reizes!
 Uz katru veco biedru un kandidātu pa diviem jauniņajiem.
 Pārbaudīta viltība. Šo triku izmantoja visi dižie tirāni: Čingishans, Luijs XI, Ivans Bargais, Pēteris I, priekšsēdētājs Mao.
 Trika jēga: pietuvināt sev zemas kārtas ļaudis, lai aplauztu ragus dižciltīgajiem. Ja būs nepieciešams, ar jaunās gvardes rokām varēs nožmiegt veco gvardi.
 Šo paņēmienu meistarīgi lietoja arī pats biedrs Staļins.
 1922. gadā, kad Staļins kļuva par ģenerālsekretāru, Centrālkomitejā bija 27 locekļi un 19 kandidātu. Jau 1925. gadā CK sastāvā — 63 locekļi un 43 kandidāti: Staļins atšķaidīja augstākos partijas varas orgānus ar saviem izvirzītajiem, pārvēršot veco gvardi par mazākumu.

Līdzīgās grāmatas:
Tonijs Džads
Lato Lapsa
Viktors Suvorovs
 
Gundega Repše
Vitālijs Judins
Vitālijs Judins
 
Vitālijs Judins
Valdis Atāls
Lato Lapsa