Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

VĒSTULES OLGAI

Grāmata pievienota: 05.02.09
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Vāclavs Havels
Lapaspušu skaits:
368
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
0.84 Eur
Izdošanas gads:
2009

Vāclavs Havels (Václav Havel, 1936-2011) – rakstnieks un dramaturgs, viens no deklarācijas Harta-77 autoriem, vadošā persona 1989. gada “samta revolūcijā”, pēdējais Čehoslovākijas un pirmais Čehijas prezidents.

VĒSTULES OLGAI, savai dzīvesbiedrei un uzticamam draugam vissmagākajos likteņa pavērsienos Havels rakstīja laikā no 1979. gada 4. jūnija līdz 1982. gada 4. septembrim, izciešot cietumsodu “par republikas pamatu graušanu” – tā tika vērtēta viņa dalība Hartā-77, kurā domubiedri aicināja Čehoslovākijas valdību pildīt valsts konstitūciju un ievērot pašas parakstītās ANO cilvēktiesību normas.

Ar šo vēstuļu palīdzību Havels arī izolētajā cietuma kamerā turpināja būt iesaistīts sabiedriskajā dzīvē un savas tautas liktenī. Stāstot par sevi, savu pagātni, noskaņojumu, neveiksmēm, teātri un paša lugām, Havels mēģina izteikt to, kas viņam ir vissvarīgākais. Brīžam abstraktā, brīžam ironiskā stilā, paralēli apzināti primitīvam cilvēka dienišķo vajadzību un pārdzīvojumu izklāstam viscaur šais vēstulēs risinās neparasta saruna (kura apbrīnojamā kārtā paslīdējusi garām “modrajām” cenzoru acīm!) par ticības dabu un “esamību” pasaulē, kurā valda ideoloģijas kārdinājums un mūsu pašu aklā ticība tehnoloģijai un progresam. Atkal un atkal savās pārdomās Havels atgriežas pie soda, ko izcieš, analizējot individuālās atbildības dziļākos slāņus.

Šīs, brīžiem ļoti intīmās, vēstules ir spēcīgas personības cīņa par pašsaglabāšanos. Tās atklāj morāli ārkārtīgi drosmīgu cilvēku, kurš atsakās pakļauties izmisumam. Havels spēj triumfēt pār izolāciju un bezspēcību, pateicoties skaidrībai, ko dziļā un atvērtā meditācijā par pasauli sasniedz šajās vēstulēs.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

No čehu valodas tulkojusi Rita Ruduša

Grāmatas mākslinieks Kristians Šics

 

1.

04.06.1979.

Mīļais tēvs, mīļais Puzuk, mīļā Kveta,

Sveicieni no Ruziņes, kur kārtējo reizi nākas sabūt. Neuztraucieties par mani — negrasos pazust. Sūtu šo vēstuli Olgai caur jums, jo nezinu, kur viņa ir un kā pasta lietas nokārtotas Hrādečekā.

V.

Mīļā Olga,

Rādās, astrologiem bija taisnība, kad viņi pareģoja, ka šogad es atkal nonākšu cietumā, un teica, ka vasara būs karsta. Patiešām, šeit valda smacējoša tveice — sajūtas kā mūžīgā pirtī. Mana kārtējā tupēšana ķurķī Tev droši vien sagādā daudz galvassāpju — man žēl, ka tā. Domāju — Tev vajadzētu palikt Hrādečekā un tur saimniekot — rūpēties par pļaviņu, veikt uzlabojumus mājā, vest suņus pastaigās uz zivju dīķi utt. Vienmēr būs kāds radinieks vai draugs, kurš gribētu tur ar Tevi pavadīt atvaļinājumu. Nav jēgas palikt Prāgā — atrodoties šeit, Tu man nekādi nevari palīdzēt. Turklāt — ko gan Tu sadarītu visu cauru dienu? Visbeidzot, arī dzīvokli esam izīrējuši. Tev gan noteikti būtu jāiemācās vadīt automašīnu, lai varētu iepirkties un tamlīdzīgi. Un tad Tu nebūtu allaž atkarīga no citu palīdzības. Citiem vārdiem, Tev vajadzētu dzīvot pilnīgi normālu dzīvi — tā, it kā es būtu vienkārši kaut kur izbraucis. Ja zināšu, ka ar Tevi viss ir kārtībā un par Tevi rūpējas, tā būs vislabākā palīdzība, ko Tu man varētu sniegt. Es, protams, nezinu, cik ilgi šis izbraukums turpināsies, neloloju nekādas ilūzijas un patiesībā par to tikpat kā nedomāju. Vispār par mūsu “lietu” daudz neprātoju, jo tur nav nekā, par ko prātot. Bilde ir skaidra un skaidrs (pēc rūgtās pieredzes) arī, kas man jādara un kā. Domāju par pilnīgi citām lietām — žēl, ka nedrīkstu par tām rakstīt. Cietums kā tāds, bez šaubām, ir bezgala garlaicīgs — nav nekāda prieka dienu no dienas blenzt sienā, taču ar katru jaunu reizi man ir vieglāk to paciest, jo daudz kas no tā, kas mani mēdza izvest no pacietības, vairs nespēj pārsteigt vai sarūgtināt. Visvairāk raizējos, ka manis dēļ cilvēkiem ārpusē var būt lielas nepatikšanas. Lūdzu raksti man par to. Ļoti priecājos, ka dr. Danišs būs mans aizstāvis, pat ja, visticamāk, tikai īsu brīdi. Sirsnīgi sveicini Andulku un, lūdzu, iedod viņai izlasīt šo vēstuli. Žēl, ka nevarēšu viņai rakstīt, bet varbūt viņa varētu rakstīt man. Katru dienu pievakarē klausos bērnu čalās, kas nāk no tuvējā rotaļu laukuma, tādēļ var teikt, ka man tomēr ir šāda tāda saikne ar ārpasauli. Mēģinu cik necik nodarboties ar jogu, bet rūmes ir par maz — katra kustība jāizskaitļo līdz milimetram. Un turklāt ir pārāk karsti, lai ar to nodarbotos. Ja sūtīsi paciņu, liec tajā ierastās lietas — sulas pulveri, citronus, sieru šķēlītēs, cigārus, nedaudz šķīstošā kakao un tā tālāk. Un, pats galvenais, raksti man bieži. Zini taču, cik svarīga šeit ir katra informācijas druska — pat ziņas par to, kā mūsu zālājam klājas sausumā. Tas pagaidām viss. Atstāšu brīvu vietu gadījumam, ja vēl kas ienāk prātā.

Skūpstu,
Vašeks

[..]

P. S. Ļoti svarīgi! Nopirku no Trinkija skaistu gleznu. Viņam jānosūta 5000 kronu.

 

Līdzīgās grāmatas:
Uldis Rudaks
Tatjana Žagare-Vītiņa
50 ukraiņu autori
 
Inguna Daukste-Silasproģe
Inga Ābele
Lato Lapsa
 
Viktors Suvorovs
Viesturs Vecgrāvis
Atis Klimovičs