Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ATBRĪVOTĀJS

Grāmata pievienota: 05.06.12
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Viktors Suvorovs
Lapaspušu skaits:
256
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
7.70 Eur
Izdošanas gads:
2012

ATBRĪVOTĀJS ir populārā dokumentālista, skarbā padomju militārisma kritiķa Viktora Suvorova pirmā grāmata, kas tulkota vairāk nekā divdesmit valodās. Pirmizdevumu tā piedzīvoja 1981. gadā (likteņa ironijas pēc, laikā, kad PSRS centās “atbrīvot” Afganistānu) — angļu valodā. Pirmo reizi kāds “atbrīvotājs” uzdrīkstējās rakstīt par savu “atbrīvotāju armiju”, noraujot tai maskēšanās tērpu. Šajos aizraujošajos stāstos līdzās padomju armijas iekšējā absurda tēlojumam būtiska grāmatas daļa rāda Čehoslovākijas “atbrīvošanu” — notikumus Prāgā 1968. gadā — ne no politiķu tribīnēm, bet no notikumos iesaistītu karavīru un virsnieku skatpunkta.

“Armija – nav nepieciešams pieradīt šo aksiomu – ir spogulis, kurā atainojas valsts. Kāda ir valsts, tāda – armija. Vai arī: kāda ir armija, tāda – valsts. ATBRĪVOTĀJA stāsti tikai otrām kārtām ir grāmata par armijas dzīvi. Vispirmām kārtām tā ir lielisks padomju dzīves, padomju sistēmas apraksts.”
Mihails Hellers
Parīze, 1986. gads

VIKTORS SUVOROVS— īstajā vārdā Vladimirs Rezuns. Dzimis 1947. gadā. Savu militārista karjeru sācis jau vienpadsmit gadu vecumā Suvorova Voroņežas karaskolā. Augstāko militāro izglītību ieguvis Kijevā. Bijis Pievolgas kara apgabala izlūkošanas pārvaldes štāba virsnieks; no 1970. gada — PSKP CK nomenklatūras darbinieks. 1974. gadā beidzis Militārās diplomātijas akadēmiju. Četrus gadus nostrādājis PSRS Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) diplomātiskajā rezidentūrā Ženēvā. 1978. gada 10. jūnijā — apsūdzēts Dzimtenes nodevībā — pametis valsti. Padomju Savienība viņam aizmuguriski piesprieda nāvessodu, kas joprojām nav atcelts.

No krievu valodas tulkojis Jānis Kalve

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

PRIEKŠVĀRDS

KĀRTĪBA TANKU ARMIJĀS

I v mirnije godi mi sohraņajem svjato
Porjadok v tankovih voiskah.
(No dziesmas.) 

Viktora Suvorova grāmata pie krievu lasītājiem nonākusi ar nokavēšanos: angļu valodā tā parādījās 1981. gadā, franču valodā — 1982. gadā, tika pārtulkota arī daudzās citās valodās. Visur izraisīja lielu interesi. Un kā gan citādi: autors, padomju virsnieks, “no iekšpuses” apraksta vislielāko, visvarenāko armiju pasaulē. Turklāt grāmata, kas nosaukta par “Atbrīvotāja stāstiem”, jo tajā vēstīts par Čehoslovākijas “atbrīvošanu” 1968. gadā, nonāca pie lasītājiem tieši tajā brīdī, kad Padomju armija sāka Afganistānas “atbrīvošanu”.
 Autors — kolhoza šoferis, pēc tam tanku skolas kursants, virsnieks, vēlāk — Militārās diplomātijas akadēmija, dienests GRU, tai skaitā “informācijas ieguves” virsnieka amatā Rietumeiropā...
 Franču filozofs Paskāls teicis, ka būtu jātic tikai lieciniekiem, kuri gatavi ļaut sev pārgriezt rīkli. Viktoram Suvorovam aizmuguriski piespriestais nāvessods apstiprina vica liecību drošticamību. “Atbrīvotāja stāstiem” piemīt vēl kāda diezgan nozīmīga pozitīva īpašība: autors ir aizrautīgs stāstnieks, nesaudzīgs portretists, kas labprāt lieto satīras ieročus.
 Ir šāda līdzība. Krustā sistam, pīķiem, bultām caurdurtam cilvēkam jautā: vai tev sāp? Cilvēks atbild: tikai tad, kad smejos. Smiekli neļauj aizmirst sāpes, neļauj samierināties ar stāvokli, no kura šķietami nav izejas.
 Viktors Suvorovs izveidojis savu grāmatu no īsiem stāstiem par kursanta, vēlāk tankistu virsnieka-tankista dzīvi: guba, ierindas mācības nodarbības, manevri, kaujas mašīnas, padotie un priekšniecība, bet pēc tam — “karagājiens” uz brālīgo Čehoslovākiju. Stāsti kā akmentiņi mozaīkā veido attēlu. Lasītāja priekšā paveras padomju valsts, nobrieduša sociālisma valsts armija. Tā pati, kura pirms 60 gadiem dziedāja: “Bet no taigas līdz pat britu jūrām Sarkanā armija stiprākā no visām”, savukārt tagad dzied: “Mēs nogājuši... nogājuši ar tevi puspasauli, ja vajadzēs, tad atkārtosim!”
 Armija — nav nepieciešams pierādīt šo aksiomu — ir spogulis, kurā atainojas valsts. Kāda ir valsts, tāda — armija. Vai arī: kāda ir armija, tāda — valsts. “Atbrīvotāja stāsti” tikai otrām kārtām ir grāmata par armijas dzīvi. Vispirmām kārtām tā ir lielisks padomju dzīves, padomju sistēmas apraksts. Viktors Suvorovs lūdz pirmajā lapaspusē saglabāt veltījumu Brežņevam, kura “labajos laikos” grāmata tika uzrakstīta. Taču viss “Atbrīvotāja stāstos” aprakstītais ir aktuāls arī tagad, ja vien neņemam vērā dažu augstu priekšnieku izzušanu un aizvietošanu ar tādiem pašiem.
 Armijā (tāpat kā nometnē) padomju cilvēks nejūtas kā svešā pusē: viss kā mājās. Bezjēdzīga dresūra kazarmu pagalmā šķiet vien pastiprināta audzināšanas darba forma. Uz gubā sēdoša kursanta jautājumu: “Vai komunisma laikā būs virssardze?” tiek saņemta nevienam šaubas neizraisoša politiskā audzinātāja atbilde: “Guba būs vienmēr!” Karavīriem, kurus, kā raksta V. Suvorovs, “baro sliktāk par visiem citiem karavīriem pasaulē”, pastāvīgs bads šķiet dabisks. Pārtikas grūtības neatstājas no padomju cilvēka jau 70 gadu. Tāpēc ir saprotams, ka, saņemot pavēli uzlabot savas rotas cīņas sparu, Viktors Suvorovs, būdams jau Čehoslovākijā, to varēja izdarīt ļoti vienkārši. “Es uzrāpos uz kastes ar uzrakstu “Made in USA”, pacēlu virs galvas gaļas konservu kārbu... un iekliedzos “urā!”. Atbildē skanēja varens un prieka pilns “urā”, izlauzies no simtiem rīkļu.” Atbrīvošanas armija, dodoties ceļā, saņēma ārzemju pārtiku. “Mūsu uzturā,” raksta Suvorovs, “bija tikai viens padomju produkts — vodka.” Gaļas konservu kārba kļuva par varenu entuziasma izraisīšanas līdzekli tāpēc, ka karavīri pastāvīgi bija badā. Sekojoši, badu izraisīja ne tikai “objektīvi cēloņi” — pārtikas trūkums —, tas tika izmantots arī par spēcīgu audzināšanas līdzekli.
 Padomju dzīvē nepieciešamais elements — ziņu pienešanas sistēma — armijā atklājas kā zem mikroskopa. V. Suvorovs apraksta bataljona stukaču instruēšanu īsi pirms robežas šķērsošanas: “Stukačus vienmēr instruē slepus. Taču te, pie pašas robežas, Īpašā nodaļa acīmredzot saņēma jaunas instrukcijas, ar kurām steidzami jāiepazīstina izpildītāji — stukači. Bet visapkārt klajš lauks, un nav laika. Kā tu šeit paslēpsies?” Un ziņu pienesēji sanāk ciešā lokā klajā laukā. Visiem viņi ir redzami. Un nevienu tas neizbrīna...
 Starp specifiskajām padomju iezīmēm, kas vienlīdz raksturīgas gan armijas, gan civilajai dzīvei, īpašu vietu ieņem plāns. No pirmā acu uzmetiena šķiet normāli, ka plāns — visuresošs padomju dzīves likums — darbojas arī armijā. Vēlāk pārdomājot, šķiet dīvaini — armija un plāns.
 Tostarp, tāpat kā visas pārējās padomju iestādes, arī armija dzīvo pēc plāna. V. Suvorova minētie fakti lieliski demonstrē, ka Padomju Savienībā plāns ļoti maz ir saistīts ar ekonomiku, ka to vispirms izmanto par kontroles instrumentu. Harkovas militārais komandants instruē pilsētas patruļu: “Izstrādes normas: stacija — 150 pārkāpēju; pilsētas parks — 120; lidosta — 80; pārējiem — pa 60.” Un sākas medības. Normu neizpildījusi patruļa dodas uz gubu. Skaisti tiek dziedāts karavīru dziesmā: “Iet kareivis pa pilsētu, pa nezināmu ielu, un no meiteņu smaidiem visa iela kļūst gaiša.” Īstenībā atvaļinājuma zīmi saņēmušais karavīrs zogas, cenšoties aizlaisties no saviem plānu pildošajiem biedriem. Bet tur, kur ir plāns, kur ir norma, noteikti pastāv apmāns, černuha, tufta. Stāsts par mācībām, kuras nodēvētas par “Operāciju “Dņepra””, ir stāsts par manevros veikto Dņepras tilta celtniecību, kas paredzēta vien priekšniecības maldināšanai, turklāt — ar priekšniecības piekrišanu. Tās ir izcilas etīdes par padomju realitāti, meliem, kas padarīti par dzīves principu.
 Visbeidzot, īpaši spēcīgi armijā izpaužas mūsdienās pasaulē vairs nekur nesastopamais padomju sistēmas hierarhiskums. Jebkurai militārai organizācijai neizbēgamā dienesta pakāpju pakļautības sistēma Padomju armijā ieguvusi kastu struktūras raksturu, kur vienu “kastu” no citas šķir nepārvaramas barjeras. Šo struktūru uztur militāro pakāpju piešķiršanas sistēma (civilajā dzīvē — virzība augšup pa amatu kāpnēm), kurā vispirms tiek ņemta vērā kvalifikācija.
 Trešajā daļā aprakstītā Čehoslovākijas okupācija ir loģisks sižeta noslēgums: V. Suvorova attēloto armiju, mundierī tērpto padomju cilvēku pakļāva ārzemju karagājiena pārbaudījumam. Uzdevums tika izpildīts: mēģinājums reformēt sociālistisko sistēmu tika apspiests pašā iedīglī. Taču armija, saskārusies ar Čehoslovākiju, cieta graujošu sakāvi: “Karavīriem bija pilnīgi nesaprotams, kāpēc tik skaista valsts ar varu jānolaiž līdz tādam nabadzības līmenim, kādā dzīvojam mēs.” Viktors Suvorovs reģistrē: daudzi karavīri un jaunie virsnieki “pa taisno no Čehoslovākijas nokļuva Ķīnas pierobežā uz pāraudzināšanu. Un dzina atbrīvotājus uz ešeloniem kā arestantus...”. Viņš atstāsta savu draugu — virsnieku — domas: “Mēs visi apzinājāmies, ka tuvākajās desmitgadēs, lai kas notiktu pasaulē, neviens neiedrošināsies nosūtīt mūs uz valsti ar augstāku dzīves līmeni.”
 Divpadsmit gadu pēc atbrīvošanas marša pa Čehoslovākiju Padomju armiju nosūtīja pildīt “internacionālo pienākumu” uz Afganistānu, valsti ar zemāku dzīves līmeni. Šoreiz “atbrīvojamie” uzņēma “atbrīvotājus” ar šāvieniem.
 Suvorova Padomju armijas apraksta patiesumu apliecina tas, ka slikti apbruņotie, neapmācītie afgāņi sešus gadus pretojas, neļauj sevi uzvarēt. Padomju armijas trūkumi, kas pareizi atspoguļo padomju sistēmas trūkumus, neiztur svešzemju karagājiena pārbaudījumu. Taču karš turpinās, beigas tam neredz. Ir daudz iemeslu, kas pamudināja padomju vadību veikt agresiju pret Afganistānu. Starp tiem ievērojama vieta atvēlēta politiskajiem iemesliem. Runā, ka tauta, kura apspiež citas tautas, nevar būt brīva. Padomju armiju nosūtīja uz Afganistānu, lai padomju tauta, apspiežot afgāņus, pārstātu pat sapņot par to, ka jākļūst brīvai.
 “Atbrīvotāja stāsti” ir grāmata par Brežņeva laiku. Tā saglabā aktualitāti, ir nozīmīga arī Gorbačova laikā. Joprojām tāda pati “kārtība” valda tanku armijā, visu ieroču šķiru padomju armijās, Padomju valstī, kas uztur vislielāko armiju pasaulē.

Mihails Hellers
Parīze, 1986. gads

Līdzīgās grāmatas:
Ivande Kaija. Gundega Grīnuma
Uldis Rudaks
Tatjana Žagare-Vītiņa
 
50 ukraiņu autori
Inguna Daukste-Silasproģe
Inga Ābele
 
Lato Lapsa
Viktors Suvorovs
Viesturs Vecgrāvis