ASPAZIJAS DEBESJUMS

uz sākumu

ASPAZIJAS DEBESJUMS

Grāmata pievienota: 12.11.25

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Aspazija

Lapaspušu skaits:

256

Platums:

135

Augstums:

220

Cena:

9.42 Eur

Izdošanas gads:

2025

Klajā laista rakstnieces, dzejnieces un dramaturģes Ingas Ābeles veidota Aspazijas dzejas izlase ASPAZIJAS DEBESJUMS, ko papildina sakārtotājas apceres par Aspazijas dzejas tēlu pasauli.

“Sen pārbaudīta, gan dažkārt piemirsta patiesība: nav tāda rakstnieka, mākslinieka, nav tāda mūzikas, dzejas vai prozas darba “vispār” — ir tikai tas un tik daudz, kam paši esam ieinteresēti un gatavi panākties pretī, sabalsot to ar sev tuvo un zināmo. Tā arī no Ingas Ābeles sakārtotā un esejiski apcerētā ASPAZIJAS DEBESJUMA mūsu skatam paveras pasaule, kur līdzās uz “zelta mākonīša” mīt viņas abas — “saules meita” Aspazija un rakstniece no 21. gadsimta. Turpat arī Rainis — “tik nešķirami, kā puķes galva kopā der ar kātu”. Un visa dzeja ASPAZIJAS DEBESJUMĀ — Ingas Ābeles izjusta un saausta kā “vēstules mīļotajam plašā emociju spektrā””.
Jānis Zālītis, literatūrzinātnieks

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmatas fragments »

Saules meita. Zvaigznes bērns

Aspazijas zvaigzne ir liela kā vārds. Zvaigzne ir ceļa un sarunu biedrs. Aspazijas dzejā zvaigzne ir vārds un vārds ir sirds. Zvaigzne — ideja. Vārds — idejas paudējs. Sirds — vārda ievibrēšana, iedzīvināšana pasaulē.
Zvaigznes jeb Providences vadība Aspazijas gaitās ir spēcīga un vienlaikus gandrīz nemanāma — it kā kāds nezināmais būtu pielicis viņai labvēlīgu plaukstu pie muguras un pastumtu notikumu virzienā. Šī pavadības izjūta, šis “zelta mākonīts” ik pa laikam uzmirdz Aspazijas dzejā.
Lai cik skarba būtu bijusi ikdienas realitāte Otrā pasaules kara laikā, tā neko nespēja iesākt pret Vakarzvaigzni, kas apsudrabo dzejnieces mūža noslēgumu. Viņas filozofiskā dzeja ir kā dzīves fināla cēliens, tā ir pēdējais žests, beidzamā saruna ar savu uzticamo ceļabiedreni — Zvaigzni.

JAUKĀKAIS SAPNIS

Tāltālu aiz laika, aiz telpas,
Kur bezgala jūru tik redz,
Es sēžu uz krasta un migla
Mani dziļi ietin un sedz.

Zils ilgu vaiņags man galvā
Un sapņu roze pie sirds,
Man zemu, zemu virs galvas
Viena vientuļa zvaigzne mirdz. —

Es sēžu un sapņoju sapni,
Sapni visjaukāko,
Un kaijas spīdošiem spārniem
Mani lēni aplido.

Es liecos un smeļu putas,
Un putas caur pirkstiem līst,
Es redzu: mans jaukākais sapnis
Ar putām līdzi šķīst. —

Rīst ilgu vaiņags no galvas,
Vīst sapņu roze pie sirds —
Tik augsti man virs galvas
Mana vientuļā zvaigzne mirdz.

Pirkt »