Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ALUS TARBAS ROMĀNS

Grāmata pievienota: 26.06.09
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Miko Rimminens
Lapaspušu skaits:
232
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
4.73 Eur
Izdošanas gads:
2009

“Gudri un sirsnīgi smiekli prozā ir tik reta parādība, ka Rimminena romānu droši varētu nosaukt par aizsargājamu objektu.”
Saara Kesävuori, Aamulehti

Rimminena vecmāmiņa, izlasījusi trešdaļu grāmatas, paziņoja, ka viņai nepavisam nav pa prātam šie saulesbrāļi un nemitīgā rupjību brūķēšana. Izlasījusi grāmatu līdz galam, viņa teju nelabprāt tomēr atzina, ka tie puiši nevar nepatikt.”
Jenni Toivoniemi, Anna

Somu dzejnieka un prozaiķa Miko Rimminena (1975) grāmata ALUS TARBAS ROMĀNS (Pussikaljaromaani) 2004. gadā bija izvirzīts prestižajai Finlandia godalgai un saņēma Kalevi Jenti literāro balvu. Romāns tulkots arī nīderlandiešu, vācu, zviedru, krievu un čehu valodā.

ALUS TARBAS ROMĀNS vēsta par savā impozantā veidā sasodīti aizraujošām 24 stundām, kas tiek pavadītas Kallio, senā Helsinku strādnieku rajonā, kurš daudziem pazīstams no Aki Kaurismeki filmām. Lasītājs seko līdzi trīs pudelesbrāļu gaitām. Viņi tā arī netiek ārā no Kallio, jo nolemti tajā klīst, tomēr ir pateicīgi vismaz par to, ka nav šai pasaulē pavisam vieni.

Tulkojums tapis ar Somijas Literatūras informācijas centra FILI atbalstu.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

ŠĪS, GLUŽI IESPĒJAMS, nevērtīgās dienas nīkulīgajā rītausmā brīvdabas teātrī ar kūsājošu sirdi un aizrautību jau tika izrādītas ainas iz tautas dzīves.
 Lēcošā saule no kāda debesjuma loģeļa meta trīcelīgu atspīdumu ielas pretējā pusē. Greizs vecis nepastāvīgajā gaismas strēlē balstījās uz spieķa un gaidīja.
 Šamam bija tādas kā netīšas vietējās anestēzijas skarts ģīmis, tas lāgiem pie uzacs vai mutes kaktiņa vai zodā pulsējošā augoņa punktīgi nokrampinājās. Tās bija tik patvaļīgas kustības, ka uz tām, iespējams, būtu patīkamāk skatīties, ja tās ievērotu jel kādas simetrijas likumsakarības un parādītos mazliet stereoefektētāk un tādējādi vieglpieņemamāk. Vienmēr, kad garām gāja kāds agrais putns, vecis ieķērās garāmgājēja drānās un ņēmās raut sev līdzi tak jau patvarīgā virzienā. Tomēr šis neizskatījās diez cik draudīgs, drīzāk tāds kā lūgdamies, turklāt visā norises laikā neko arī neteica. Tādā ziņā šis bija visai neizdevies Aizraušanas piepratējs, ja šamējā nolūkiem patiesi bija tāda ievirze.
 Tomēr upuri izskatījās tādi kā teju vai labi pazīstami ar šo klapatu, aiz kam visai ātri un profesionāli izrāvās no dievdēļnieka nagiem un tad nu šis drīz sevi laikam izsmēla un aizklinkāja aiz stūra ārpus redzesloka.
 Pie kioska ielas otrā pusē Maršals iemeta cukurgraudiņu papes krūzītē un samaisīja. Kubiņš vispirms ieknakstējās, pēc tam, šķīzdams karstajā šķidrumā, čakstinājās trauka dibenā un laida burbuļus līdz zeķūdeņainās kafijas virsmai. Virpulī krūzes vidū no tiem sakrājās sārņu mākonim līdzīga netīri dzeltena putu tūcīte.
 — Runā, šis esot padarījis sev galu, nu, tas vecis, kurš to izgudroja,— no kioska lūkas sacīja Īgnī.
 Maršals paboķēja kafijā un pēc tam visriņķī un pēc tam atkal kafijā un vēlreiz visriņķī.
 — To cukurgrauda iepakojumu. Fiška tāda, ka to var šitentā atrotīt. Kad tam vecim uzausis, ka nevienam šamējā izgudrojums nepielec un visi plēš un pluina tāpat kā agrāk, šis nomaitājies.
 — Žēl, — Maršals teica.
 — Tas tomēr bija revolucionārs izgudrojums.
 — Iespējams, to var formulēt arī šitentā, — Maršals teica un, kulturāli saurskājis lūpas, sūca rīklē karsto kafiju, taču tad kioska logā ieraudzīja atspulgu, izskatījās apmēram pēc papes krūzītes pavedināšanas mēģinājuma. Tad nu šo lūpu šleifēšanu vajadzēja ātri beigt.
 Īgnī čamdīja ūsas. — Sūda būšana, — šis teica. — Vai varbūt kāda pilsētas leģenda.
 Maršals pielaboja pozu plastmasas krēslā. Tur nu vis nelikās, ka dzīvei ir stabils pamats. Sēdamā kājas ļodzījās, uz mata kā nupat veikušas desmit kilometru krosu, savukārt galds, kad uz tā nolika kafijas krūzi, nodevās nekontrolētai zvārošanās kustībai. Kad nu reiz lieta bija tāda un apstākļi sekojoši, šim faktam vajadzēja pievērst Īgnī uzmanību. Šamais izkarināja galvu pa kioska lūku un lika pabāzt zem vienas kājas kurpes purngalu. Maršals darīja kā vēlēts un teica, ka tiktāl nu būtu, un tiktāl patiešām bija.
 No kādas namu starpas slāpētā devā izslakājās operatīvā transportlīdzekļa žēlabas. Garām devās mašīnas, kājas šajā rīta stundā mazāk, varbūt tāpēc tas garāmgājēju raustītājs no ielas pretējās puses arī bija aizgājis, devies pēc labāka loma. Apkārtnē patlaban nebija redzama neviena cita dzīva būtne, izņemot šurpu turpu spurdzošu saraina paskata zvirbuļu vālu un vientuļu balodi, kurš cipināja pa drošības saliņu no viena gala līdz otram un radīja iespaidu, it kā kaklā gorītu kādu parastam mirstīgam neredzamu vingrošanas riņķi. Līdzās atradās liels krustojums un kaut kas laukumam līdzīgs — krustojumam azotē drusku tā kā aizmirsies nolaidens, plāksnēts nostūris, kurā aptiekas un krāmu bodes un pārpalikumapģērbu tirgotavas priekšā pietika vietas divām vecām kļavām un tad starp tiem kokiem šim kioskam. Pēc modeļa tas bija kiosks ar nagu, tur saimniekoja Īgnī, šamējs kiosku bija nokristījis par Īgnī Naģeni. Galvā šim bija cepure ar nagu, uz kuras stāvēja rakstīts Īgnī Naģene.
 Par Īgnī vārdu nebija pārbaudītas informācijas. Henninens reiz lēsa, ka šamā vārds ir Īgnuss, laiku pa laikam šis tā izskatījās.
 Pie gaismas signalizācijas ierīces tūtināja automašīna. Masāžas iestāde otrpus ielai jau bija atvērusi durvis, ja nu tās kādā brīdī vispār turēja ciet. Durvīs stāvēja muskuļains jauns ērms baltā bezpiedurkņu kreklā, bēra vārdus\ mobiļņikā un ar otru roku kūla gaisu. Senākos laikos logā ar vizošiem uzlīmjburtiem bija lasāms: Austrumu masāža. Tad kāds noplēsa divskani un pēc kāda laika arī s burtu. Pa durvīm izsoļoja sasārtis apmierināta izskata sprukstiņš havajiešu kreklā un iepumpējās taksī.
 Īgnī iznāca no savas naģenes un apsēdās pie galda. Šim kremta, ka tādā zelta laiciņā ap dibendurvju elites galdiņu vēl nesēž šamējā galms, pūšot no mušas ziloni vai ko citu. Mazu brītiņu šis paspēja izskatīties kā grasāmies teikt kādu nekādu garu vārdu, taču tad nez no kurienes uzkrita īsti klienti un šim vajadzēja ātri piekārtot drānas un pārbaudīt ūsu stāvokli un, rokas berzējot, slāt atpakaļ uz kiosku apkalpot atnācējus. Tie bija divi veči. Viens plikpaurains un saules ārdētu ādu un tam bija izbijuša boksera miesasbūve un azotē zivju lietas. Otrs kārns un tāds kā kumurains un tik biezām brillēm, ka čomi šo noteikti sauca par četraci vai vēl dāsnāk. Tuvredzēdamies cauri šīm lēcām, šis izskatījās tik bezpalīdzīgs, ka nācās vien domāt, ka tas nu reiz ir labs cilvēks vai vismaz ka cilvēks ar tādām acīm nevar būt viscaur slikts.
 Šamie apsēdās pie tā paša galda, nez kas tur bija norakts, līdzās taču atradās vēl divi brīvi galdi, varbūt šie vienkārši bija sociāli ievirzīti cilvēki. Labrīt, šie sacīja, paņēma karotītes un ņēmās airēties pa savām krūzēm. Līdzās aptiekārs vēra durvis un izvilka ietves vidū reklāmas statīvu, tantītēm uzgrūsties. Uz tā bija teikts, ka pārsteidzoši daudziem no mums ir kāju sēnīte. Nez no kurienes uzradās arī paklājam līdzīgā izstrādājumā tērpies zirgģīmja narkašs un grasījās aptiekāra aizvējā doties iekšā. Aptiekārs apgriezās uz papēža un ņēmās trenkt šo sodību ārā no sava vējtvera. Tiš, tiš, šamais teica.
 Kamēr visi sekoja šai farmaceitiskajai blaknei, pie gājēju pārejas gaismām bija apstājusies tantīte lakatu galvā. Tā veda tik mazu suni, ka tas jau šķita visai ievērības cienīgi, to vienā mierā varētu noturēt par dunduru.
 — Pie velna, ir nu gan mazs suns, — teica viens no večiem. Tas bija kārnais un acīmredzot vai nu šī suņa mazība vai paša fiziskā niecība bija iemesls, ka teiktie vārdi šo atstāja kā dikten spiesta nopūta.
 — Bet pauti gan baigie, — lielais piebalsoja. Tad šie ņēmās smiet kokainus ilgtermiņa zirgsmieklus un strēba virsū kafiju un lielais sāka stāstīt, ka pamodies piecos no rīta un devies ķert zivis.Vecpilsētas līcī noķēris seškilogramīgu līdaku. Tas nebija nekāds zvejniekstāsts, to zivi šis Vallilā pārdevis vienam čigānam.
 Mašīnas nāca. Un arī aizbrauca. Palaikam apstājās pie gājēju pārejas pakaucināt taures. Pieturā iedārdināja tramvajs un izkārnīja cilvēku čupiņu. Kāds rītmiedzis palika uz gājēju pārejas čužinām savu tālruni ar tādu izteiksmi, it kā censtos ar to tālvadīt pasauli, un izraisīja vēl lielāku trobeli. Maršals nodomāja, ka vajadzētu uzzvanīt Henninenam un Speķistam, un paskatījās pulkstenī, kas rādīja pusdeviņi, tad saprata, ka varbūt nevajadzētu vis, un ieblēdīja tālruni atpakaļ kabatā un palika skatāmies. Kļavā iegriezās vējš. Kādu brītiņu zaļajā jumolā rēgojās zils caurumiņš, nez kā varēja saskatīt, ka tur augšā ir auksti.
 Tad nu kādu brītiņu tur valdīja tāds kā klusuma brīdis, tas atsedza kafijas krūzītes dibenu un likdams lika uzrotīt piedurknes un pārtraukt šo klusumu un aiziet pēc bonuskrūzītes, ja ne citlab, tad vismaz tādēļ, lai, gana dzēris, vēl arī iedzīvotos.
 Kad nu pēc šī papildināšanās reisa ceļš atkal atveda pie galda, sakrita tā, ka tie veči bija izzvieguši savas rezerves un atzina par labāku doties prom. Lielais dižajā balsī nobazūnēja labu palikšanu un vēl piebilda, lai vienmēr būtu saule. Kārnais pamāja ardievas un aizturēti noķiķināja un šamā skatiens cauri pudeļu dibeniem izkliedējās uz galda. Tad šie sava spara apziņā jau šķērsoja gājēju pāreju, itin kā ar kurpēm mīdītu kādu par elkdieva attēlu kalpodamu grīdas mozaīku, un pirms nozušanas aiz mašīnas, kas stāvēja pie gaismas signalizācijas ierīces, lielais vēl paspēja pagriezties un precizēt noķertā dzelmju iemītnieka lielumu ar pusotra metra roku atplētumu.
 — Tā, — noteica Maršals, zagšus pažūrēja visriņķī un uz aptiekas kāpnēm pamanīja to suņtantīti, no kurienes tā vēl atripoja, nupat tak pāri tai pārejai gāja uz ielas pretējo pusi, bet tagad visnotaļ stāvēja šeit, ļāva mazajam šunelim šļākt apstulbinoši svinīgu loku uz aptiekas kāpnēm un vienlaikus ļauni skatījās apmēram tādā vīzē, ka jaunais cilvēks sarunājas pats ar sevi. Tad nu šīs okšķerēšanas dēļ pārņēma tāda vainas apjausma, ka tās tantītes virzienā vajadzēja nomurmināt vēl diez ko aizbildinošu.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs
Māra Zālīte
Jānis Einfelds
 
Filips Rufs
Sergejs Loiko
Juris Kronbergs
 
Nataša Mosterte
Svens Kuzmins
Laima Kota