Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

PLACEBO

Grāmata pievienota: 23.03.09
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Jurga Ivanauskaite
Lapaspušu skaits:
360
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
6.74 Eur
Izdošanas gads:
2009

Romāns PLACEBO ir viens no suģestējošākiem slavenās lietuviešu rakstnieces – arī dzejnieces, esejistes, dramaturģes un gleznotājas - Jurgas Ivanauskaites (1961–2007) pēdējiem darbiem – tas izskan arī kā fascinējoša pašas autores “gulbja dziesma”.

Romāns sākas kā detektīvs – negaidīti mirst zīlniece Jūlija, kuras klienti bijuši smalko aprindu ļaudis un politiķi. Slepkavība vai pašnāvība? Jūlijas tuvāko draugu loks mēģina rast atbildi. Visas norādes ved uz fantasmagorisko Placebo sistēmu, kas caur medijiem un jaunajām tehnoloģijām manipulē ar cilvēku prātiem. Baismā Placebo pasaule līdzinās tai, kāda parādās Orvela un Hakslija antiutopiskajās vīzijās. Līdzās Placebo gan joprojām vēl pastāv arī kāda cita – gara, mūžības, Dieva un dvēseles pasaule, tomēr tā vien šķiet, ka cilvēkiem tā vairs nav sasniedzama...

PLACEBO ir psiholoģisks, filozofisks un spēcīgas pašironijas caurstrāvots romāns, un autore sniedz arī savu versiju, vai un kā vēl ir iespējams vērst par labu tik bezcerīgajā pragmatismā “ieprogrammēto” pasauli – māņu efekta Placebo pārvaldīto elli zemes virsū.

Jurga Ivanauskaite latviešu auditoriju savulaik iekaroja jau ar savu pirmo romānu RAGANA UN LIETUS (1993). 2006. gadā latviski tika izdots viņas romāns SAPŅIEM LĪDZI par rietumniekiem “garīguma supermārketā” Tibetā. Romāns PLACEBO tulkots un izdots jau vairākās valstīs: Vācijā, Polijā u.c. Aļģimanta Puipas filma Grēka apvārdošana, kuras scenārija pamatā izmantoti trīs Jurgas Ivanauskaites romāni (PLACEBO, SAPŅIEM LĪDZI un RAGANA UN LIETUS) ieguva galveno balvu Baltijas un NVS valstu kinofestivālā Kinošoks.

Grāmatas tulkojums tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

No lietuvju valodas tulkojis Talrids Rullis

Grāmatas mākslinieks Kristians Šics

VISPIRMS — žilbinoši spilgts zibsnis. Tad — garš kritiens. Būkšķis, atsitoties pret kaut ko cietu. Vai pret zemi? No kurienes tad nācis kritiens? Vai no debesīm? Kas noticis? Vai lidmašīnas katastrofa? Ja tas ir tā — uz kurieni un kāpēc noticis lidojums? Viņa nespēja atcerēties. Vai nāve? Bet ja jau viņa domā, tātad eksistē. Lai gan — ko vērtas tādas domas? No visa piedzīvotā galvā griezās viens vienīgs iespaids. Stāsts par sievieti, kura palikusi dzīva, nogāžoties lainerim Sibīrijas taigā, kur vairākas dienas un naktis, gaidot glābējus, viņa, ar drošības jostu pieķēdēta, sēdējusi pasažieru sēdeklī, iesprostota starp lidmašīnas atliekām, nolauztiem kokiem un līķiem, kuri jau sākuši sadalīties.
 Arī Jūlija sēdēja krēslā. Kauli kā salauzīti, bet miesa kā no gumijas. Viņa atvēra acis. Viņa bija slēgtā telpā. Kur viņa ir? Kas tā par istabu? Kādā pilsētā? Ja dzimtajā Viļņā, no kurienes te radusies tāda svešuma sajūta? Cik pašlaik pulkstenis? Kurā diennakts laikā? Vai vakars? Pusnakts? Rīts? Kāds gadalaiks? Vai pavasaris? Vasara? Rudens? Ziema? Vai viņa šeit viena? Ja viena, tad — kāpēc? Varbūt atgadījies kaut kas briesmīgs? Kas?
 Jau ilgāku laiku viņai vajadzēja mosties tik gari un smagi. Nezin kāpēc viņa aizmigusi viesistabas mīkstajā krēslā. Viņa pūlējās atcerēties, kas noticis vakar vakarā. Varbūt viņa izdzērusi par daudz vīna? Varbūt viņa saslimusi un tādas slāpes uzdzinušas zāles? Tumsa gluži kā ūdens, ar kuru applūdušajām lietām bija savās īstās — dienas — krāsas. Lietas likās gluži kā gleznotas uz melna fona, pat visai spilgtas — kā izgaismotas no iekšpuses. Jūlija vairs nešaubījās, ka joprojām ir nakts. Viņas neskaidrajā apziņā lēnām sāka atgriezties īstenības apjausma. Viņa paskatījās sienas pulkstenī. Četri no rīta. Savādi, ka blakus nav Bastetes, ka kaķe nav jutusi pamostamies saimnieci, ka neberzējas gar kājām, nelec klēpī, ar miklo purnu nebaksta viņai degunā un neprasa ēdienu.
 — Kis, kis, kis! — viņa pasauca, bet neizdzirdēja ne murrāšanu, ne ieņaudēšanos, ne mīksto ķepiņu tipināšanu pa parketu.
 Kas un kāpēc viņu šeit atstājis? Varēja taču aiznest uz gultu, pat tad, ja būtu galīgi negaidīti pakritusi. Atmiņā Jūlija juta lielu, nepatīkamu izlaidumu. Kā caur miglu viņa tomēr atcerējās, ar ko draudzējusies pirms aizmigšanas klubkrēslā. Ja tas patiešām bijis Sargeņģelis, vienlaikus nebūtu bijis reibonis. Viņš nedzēra ne vīnu, ne kafiju, ne tēju, nesmēķēja, neēda ne gaļu un zivis, ne olas, viņš baidījās no ķiplokiem un sīpoliem un, kā pieklājas augstāko sfēru būtnei vai vampīram, viņam piemita daudz dažādu dīvainību. Tomēr Sargeņģelis tik un tā vienīgais bija izpelnījies Jūlijas mīlestību — jūtas, kuras, gadiem skrejot, var atļauties tikai kā ārkārtēju greznību.
 Vai vakar viņi būtu sanīdušies? Vai par kaut ko būtu strīdējušies? Vai nebūtu vienojušies? Pēkšņi Jūlija atcerējās — viņi bija skūpstījušies. Bet pēc tam gulējuši. Nav godīgi uzturēt dzimumsakarus ar Sargeņģeli! Droši vien viņš aizdevis dusmas. Un Jūliju atstājis. Labu laiku viņa jau nojautusi, ka nāks nelaime. Šī nojauta slēpās aiz rožainās dzīves redzamības kā dusmīga kaķene aiz zīda aizkara.
 Vakar viņa sapņos bija redzējusi tuneli, kādu, atsaucoties uz viņu pašu liecībām, redzot mirstošie, kuri atgriežas atpakaļ dzīvē. Sapnis bija pavisam kā īstenībā. Jūlija lidoja pa šauru, tumsas pilnu gaiteni, kura galā kā punkts, kā zvaigzne, kā saule, kā uz mūžu aizturēts atomsprādziens zaigoja gaisma. Jūlija traucās pa spirāliskajām vītnēm gluži kā lode pa šautenes stobru, bet sastinga pirms trāpīšanas mērķī — spilgta mirdzuma mirklī.
 Tā bija būtiska robeža. Akrobāta virve. Asmens. Viņai aiz muguras pletās necaurredzama, džinkstoša tumsa, bet pretim liesmoja pārpasaulīga gaisma. Galva reiba. Pūlēdamās saglabāt līdzsvaru, viņa kā ekvilibriste iepleta rokas uz sāniem. Kaut gan — kur vēl viņa no šejienes būtu varējusi nokrist?
 Tad briesmīgā ātrumā, gandrīz svelpjot, gar Jūlijas acīm aizjoņoja viss viņas mūžs kopš pirmās minūtes, kad bija iznirusi no savas mātes, līdz pēdējam mirklim vakar pirms aizmigšanas. Viņa apstulba, ka tik daudz notikumu, faktu, ainu, cilvēku, dzīvnieku, priekšmetu un vissīkāko nieciņu spēj satilpt sekundes tūkstošdaļā.
 Vēl viņa atcerējās arī troksni, līdzīgu pērkonam, bet neaptvēra, vai tas norībējis pirms grimšanas dziļajā miegā vai jau bija sapņa sākums. Dunoņa galvā nogranda kā sprādziens svētnīcā, pēc kura krīt lejā kupols un uzgāžas visiem dievlūdzējiem.
 Rīta devītā stunda, kad parasti Jūlija cēlās augšā, vēl bija patālu. Tāpēc viņa apņēmās nomazgāties, atģērbties un pārcelties uz gultu. Viņa piecēlās un izstaipījās. Lietu spilgtās krāsas bālējošajā tumsā vairs netraucēja. Viņa pārbaudīja kamīnu, vai tas patiešām izdzisis. Plēnes vēl izdalīja siltumu. Paņēmusi tukšo glāzi, viņa paostīja, bet tā arī nesaprata, kas vakar tajā bijis — ūdens vai vīns.
 Durvīs viņa atskatījās un istabas vidū, atzveltnes krēslā pie apaļā galdiņa ieraudzīja sēžam sevi pašu. Tas nozīmē, ka sapnis nav beidzies. Vēl vairāk — tas draud pārvērsties par ieilgušiem murgiem. Jūlija juta, ka pēkšņi uzplūst izbailes un spiež uz leju neizturams smagums. Viņai no rokām izkrita glāze un saplīsa, tomēr džinkstiens neatskanēja.
 Viņa mēģināja saņemties un apzināti, tāpat kā citās reizēs, izrauties no lietuvēna žņaugiem. Tomēr nekas nemainījās. Piedevām vēl Jūlija ieraudzīja, ka pie krēslā sēdošās dubultnieces basajām pēdām guļ pistole, bet galdiņš aptašķīts ar kādu biezu, sarkanu šķidrumu. Varbūt ar vīnu. Bet — varbūt ar asinīm. Viņa vēl reizīti sasprindzinājās, no visa spēka cenzdamās pāriet nomoda stāvoklī, un pēkšņi lēnām kā papīra pūķis pacēlās līdz pašiem griestiem. Pavēcinājusi rokas, viņa sajuta, ka lido, un, izdarījusi vēl dažas putniskas kustības, iekārās gaisā blakus savai dvīnei.
 Pieliekusies viņa ieraudzīja, ka šīs otrās Jūlijas deniņos ir caurums — nav nekādu šaubu, ka tās ir lodes pēdas. Klubkrēslā sēdošā neelpoja un bija pavisam auksta. Mirusi. Tad kura no viņām pašlaik ir Jūlija? Murgs turpinājās. Līdz šim viņai nebija sagādājis nekādas grūtības tikt galā ar saviem visriebīgākajiem sapņiem, zemapziņas dēmonus iedzīt atpakaļ to smacējošajos kambaros un uzvaroši mosties apzinātai eksistencei.
 Jūlija atkal nolaida kājas uz grīdas un paskatījās pa logu. Skats kā skats, tāds kā parasts — visa baznīcu Viļņa gluži kā uz delnas. Taču, ieskatījusies labāk, viņa ieraudzīja šo to savādu. Ainava viegli viļņojās, itin kā atspulgs dzidra, viegla vējiņa glāstītā ūdenī. Ja ilgāk skatītos šajā līganajā ainā, sāktu reibt galva. Stāvēdama ar seju pret viļņojošos Viļņu, ar muguru viņa jo lieliski juta mironi. No tā dvesa baigi drūms un bēdīgs kosmiskais aukstums.
 Pēkšņi kā atkailināta nerva sāpe izdūrās cauri apjēga — laikam patiešām mirusi! Tieši viņa, nevis kāds cits. Tikai ar svešiem, kuri ārpusē, saistās jēdziens n ā v e. Bet iekšējais Es spītīgi cer, ka paliks dzīvs pat tad, ja pārtrauks pastāvēt miesas čaula. Laikam beidzot pienācis tas mirklis, kura īstumu katrs slepus apšauba, pat apgalvodams, ka no nāves nebaidās un sagatavojies izkust? Laikam būs jāiekaļ galvā — dzīve beigusies un tā nebūt nav bijusi sapnis, bet gan īstenība.
 Īstenība, kurai Jūlija tik reti ļāvusies ar visu savu būtību, jo parasti klaiņojusi pa viņai atvēlēto telpu un laiku kā apdullis mēnessērdzīgais. Tikai pēdējos gados viņa uz brīdi apstājusies, mirkļa skaistuma, svētlaimes vai izbrīna caurdurta kā taurenis. Tad viņa izbijās un iedomās, ka šī esība neilgs mūžīgi un vismaz savas eksistences otrajā pusē apzināti dabūs pārliecināties, ka viņa, Jūlija, patiešām pastāv.
 Šīs pašas domas viņu apstāja visdziļākajās skumjās, caur asarām un bezcerības miglu melšot niekus par nāvi, bet nespējot saņemt dūšu izdarīt pašnāvību, jo Jūlijas esību vienmēr atbalstījusi stingrāka vai vājāka ticība, karstāka vai remdenāka mīlestība un lielāka vai mazāka cerība. Tagad šai trijotnei vietas vairs nav atlicis. Stāvoklis bez izejas. Kur vēl varētu izsprukt no viņpus nāves?
 Jūlija juta stindzinošas šausmas kā bērnībā, klausīdamās briesmu stāstus par Melno Sievu. Kas tad, ja līdz ar nāvi viss arī beidzas? Ja vairs nebūs nekāda turpinājuma, nekā — ne piedzimšanas, ne dzīvošanas, ne vēl vienu beigu? Vairs nebūs ne Pastarās tiesas, ne tikšanās ar To Kungu un Viņa pavadītājiem eņģeļiem, ne konfrontācijas ar sātanu, vairs nebūs ne svētlaimes paradīzē, ne mocību ellē, ne eksistēšanas uz citām planētām zaļo cilvēciņu izskatā, ne pāriešanas paralēlajos līmeņos, ne uzturēšanās ēterī, gaisā vai ūdenī, ne iekļaušanās kokā, metālā vai akmenī, ne plīvošanas ugunī vai uzdzirkstēšanās gaismas daļiņās. Aiz loga lēni un reti krita sniega pārslas. Melnajās debesīs, mirkšķinādama zaļas un sarkanas uguntiņas, cēlās augstāk, bet varbūt laidās lejā klusa, vientuļa lidmašīna.
 — Jā, tu esi mirusi, — viņa izdzirdēja kādu sakām.
 Viņa atskatījās. Līdzās tupēja Bastete un vēlreiz cilvēka balsī bilda:
 — Esi mirusi. Tieši tu. Gan tā, kura sēž klubkrēslā, gan tā, kura šeit stāv, gan visas citas.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs
Māra Zālīte
Jānis Einfelds
 
Filips Rufs
Sergejs Loiko
Juris Kronbergs
 
Nataša Mosterte
Svens Kuzmins
Laima Kota
 
Meklēt grāmatu
Aktuālās DG grāmatas
 
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs
Māra Zālīte
Jānis Einfelds